Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Šrīmatī Rādhārānī

17. septembris

Rādhāštamī ir Šrīmatī Rādhārānī atnākšanas gadadiena.
Parasti pirmajā dienas pusē neko neēd. Var gavēt visu dienu, var gavēt pat bez ūdens.
Šrīmatī Rādhārānī ir Kunga Šrī Krišnas, Dieva Augstākās Personības, mūžīgā dzīvesbiedre. Viņa ir Visaugstā Kunga iekšējā prieka spēja. Kad Kungs Krišna pirms pieciem tūkstošiem gadu atnāca uz Zemi, atnāca arī Šrīmatī Rādhārānī.

No Viņa Žēlastības Varšana Svāmī lekcijas

Bhadras mēnesī, vakarā, kad spīdēja pusmēness, valdnieks Vrišabhanu devās uz Jamuna nomazgāties. Viņš pamanīja, ka viņu aptver zeltaina tīras mīlestības aura. To radīja meitenīte, kas stāvēja uz lotosa mietura. Valdnieks aizveda bērnu uz pili. Valdniece Kirtīda bija priecīga un arī satriekta, jo meitenīte izrādījās akla.
Kunga Krišnas māte Jašoda uzzināja, ka viņas labākajai draudzenei ir bērns, un devās ciemos. Krišna pierāpās pie šūpuļa un ielūkojās tajā. Šrīmatī Rādhārānī plakstiņi nodrebēja un acis plaši iepletās kā uzplaukuši lotosi. Izskatījās, ka viņa nav vēlējusies redzēt neko citu, kā tikai Šrī Krišnu. Visi bija sajūsmā.
Šrīmatī Rādhārānī ir Visuma māte. Viņa ir garīgā māte visām dzīvajām būtnēm. Māte ir vissvētākais simbols, kas pauž tīrību, pašaizliedzību, rūpes, devību, barošanu un mīlestību. Mūsu svētā mantra sastāv no svētiem vārdiem izsauksmes formā. “Harē” nozīmē “Rādhē”. Tās ir žēlabainas raudas pēc mātes: “Rādhē! Lūdzu, pamodini mūs no šī šausmīgās dzīves murga! Atgādini mums par tēvu, ko esam aizmirsuši, un aizved mūs mājās!”
Krišnas apziņas kustības bhaktas godina Šrīmatī Rādhārānī kā kalpošanas dāvātāju. Bhaktas uzmanīgi izrunā viņas vārdu mahāmantrā, godina Šrīmatī Rādhārānī dievību un ievēro žēlsirdīgā Šrī Čaitanjas Mahāprabhu norādījumus.
“Rādha ir parama-dēvata, visaugstākā dieviete. Ikvienam Viņa ir jāgodina. Viņa aizsargā no visa, un Viņa ir Visuma māte.” (Čaitanja čaritāmrita Ādi 4.89.)
Avots: http://www.krishna.com/srimati-radharanis-appearance

Satsvarūpa dāsa Gosvāmī – Šrīla Prabhupāda par Šrīmatī Rādhārānī

Gaudīja vaišnavisma slepenajos rakstos ir izskaidrotas zināšanas par Šrīmatī Rādhārānī, Viņas attiecībām ar Krišnu, sakhī un gopī mandžarī. Tikai pirms nedaudz gadiem šie raksti ir kļuvuši pieejami plašam lasītāju lokam. Vismaz teorētiski mēs vairāk apzināmies, ka Šrīmatī Rādhārānī godināšana ir pati augstākā Krišnas apziņas izpausme. Bhaktivinoda Thākurs savās dziesmās saka: “Šrīmatī Rādhika māca laulības mīlestības rasu. Nepieciešams apdomāt un apspriest tīro mīlestību starp Rādhu un Mādhavu.”
Taču nekādā gadījumā nedrīkst jaukt Šrīmatī Rādhārānī un Viņas mīlas lietas ar Krišnu ar vīrieša un sievietes attiecībām materiālajā pasaulē. Pastāv briesmas izrādīt ziņkāri par Šrīmatī Rādhārānī un nesadzirdēt patiesās atbildes. Tādēļ es vēlos dot Prabhupādas priekšstatu par Šrīmatī Rādhārānī un aprobežoties tikai ar to, kas atrodams viņa grāmatās, lekcijās un sarunu ierakstos. Lai gan Šrīla Prabhupāda ir maz runājis par Šrīmatī Rādhārānī, viņš ir devis patīkamu un tīru priekšstatu par Rādhārānī un praktiskus padomus, kā uzlabot kalpošanu Viņai.
Grāmatās “Bhakti nektārs”, “Krišna, Dieva Augstākā Personība” un “Čaitanja čaritāmrita” Prabhupāda apraksta visus Šrīmatī Rādhārānī un Krišnas mīlas sarežģījumus. Es īpaši esmu pievērsis uzmanību Prabhupādas izpratnei, kas izteikta viņa paša vārdiem.
Es atceros, ko Šrīla Prabhupāda ir stāstījis par Šrīmatī Rādhārānī 1966. gada vasarā Ņujorkā. Es vienmēr atceros Prabhupādu Rādhāštamī dienā, jo tad es saņēmu pirmo iniciāciju. Tas bija 1966. gada 23. septembrī.
Tajā laikā Prabhupāda bija noteicis vieglus nosacījumus iniciācijas saņemšanai, un es būtu varējis saņemt to pašā pirmajā ISKCON iniciācijā Džanmāštamī dienā 1966. gadā. Bet es nejutos gatavs atteikties no savas tā saucamās rīcības brīvības. Man likās, ka ir jāatdod pārāk daudz, un palaidu šo iniciāciju garām.
Pēc dažām dienām es sāku nožēlot savu soli. No citiem bhaktām es dzirdēju, ka Prabhupāda gatavojas nākamajai iniciācijai pēc divām nedēļām, Šrīmatī Rādhārānī atnākšanas gadadienā. Tādēļ Prabhupāda sāka mums skaidrot par Šrīmatī Rādhārānī.
Viņš teica, ka Džanmāštamī mums bija jāgavē, jo Krišna ir ļoti stiprs un izturīgs. Taču Rādhāštamī mums būs jāatturas no ēdiena tikai līdz dienas vidum, jo Rādhārānī ir maiga un mīļa.
Es nolēmu jautāt Prabhupādam, vai es varu saņemt iniciāciju Rādhārānī atnākšanas dienā. Kas bija šķitis pārāk grūts Krišnas dzimšanas dienā pirms divām nedēļām, tagad šķita vieglāks Šrīmatī Rādhārānī aizsardzībā.
Prabhupādas pirmais skaidrojums par Rādhārānī ir neaizmirstama sūtra: Šrīmatī Rādhārānī ir Krišnas vislabākā bhakta. Jo Viņa Krišnu mīl visspēcīgāk.
Prabhupāda skaidroja, ka Šrīmatī Rādhārānī rūpējas par visu bhaktu labklājību un ka mēs Viņai varam veltīt lūgšanas. Viņš teica, ka mēs nevaram nokļūt tieši pie Krišnas. Ja Krišnas bhakta ir ar mums apmierināts, tad viņš var mūs ieteikt Krišnam, un Krišnas pienākums būs dot mums žēlastību. Jo īpaši, ja mēs saņemam Šrīmatī Rādhārānī žēlastību.
Prabhupāda ir rakstījis par Rādhārānī savās pirmajās grāmatās, ko tulkoja Amerikā. Tās ir “Kunga Čaitanjas mācība” 1967. gadā, “Krišna, Dieva Augstākā Personība” 1968. gadā, “Bhakti nektārs” 1969. gadā. Pēdējā grāmatā viņš ir izskaidrojis principu, kā tuvoties Krišnam ar Rādhas palīdzību. Par to rakstīts nodaļā “Bhakti īpašības”, kur aprakstītas tīras kalpošanas pazīmes.
“Nodarboties ar garīgo kalpošanu nozīmē iet Rādhārānī pēdās. Vrindāvanas bhaktas uztic sevi Rādhārānī gādībai, lai sasniegtu garīgās kalpošanas pilnību. Citiem vārdiem sakot, garīgā kalpošana nav šīs pasaules darbība; tā notiek tiešā Rādhārānī vadībā. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka mahātmas jeb diženas dvēseles atrodas daivī prakriti jeb iekšējās enerģijas (Rādhārānī) aizsardzībā. Tātad garīgā kalpošana, kas notiek Krišnas iekšējās spējas vadībā, valdzina pašu Krišnu.” (“Bhakti nektārs” 1. nodaļa)
Prabhupādas piezīme, ka Krišna ir izturīgs un Rādhārānī ir maiga un laipna, ir tiešā saistībā ar izteikumu “Bhakti nektārā” par Krišnas īpašību “līdzjūtība”.
“Tāpēc bhaktas negodina Krišnu tieši, bet gan noliecas Viņa līdzjūtīgās dabas priekšā. Patiesībā, tā kā Krišna ir Dieva Augstākā Personība, nonākt pie Viņa ir ļoti grūti. Taču, izmantojot Krišnas līdzjūtību, ko pārstāv Rādhārānī, bhaktas vienmēr lūdz Rādhārānī Krišnas žēlsirdību.” (“Bhakti nektāra” 22. nodaļa)
Dažreiz Prabhupāda aprakstīja Rādhārānī kā Krišnas žēlsirdīgo, sievišķo līdzinieku.
Visvieglāk ir lūgties Rādhārānī Harē Krišna mantrā, jo tā sastāv no Rādhas un Krišnas vārdiem: “Kunga enerģija (Hara), Kungs, lūdzu, ļauj man Tev kalpot.”
Visprecīzāk Rādhārānī diženumu Prabhupāda ir aprakstījis grāmatā “Krišna, Dieva Augstākā Personība”. Viņš arī norāda, ka saskaņā ar Gaudīja vaišnavu sidhantu Šrīmatī Rādhārānī ir Vrindāvanas valdniece. Viņai ir spēja piesaistīt pat Krišnu. Prabhupāda ir rakstījis:
“Krišna piesaista visus, bet garīgā kalpošana piesaista pašu Krišnu. Augstākā garīgās kalpošanas līmeņa simbols ir Rādhārānī. Krišnu sauc par Madana-mohanu, t.i., Viņš ir tik pievilcīgs, ka savā valdzinājumā var pārspēt tūkstošiem mīlas dievu. Taču Rādhārānī ir vēl pievilcīgāka, jo Viņa var savaldzināt pat Krišnu. Tāpēc bhaktas Viņu sauc par Madana-mohana-mohanī – mīlas dieva valdzinātāja valdzinātāju.” (“Bhakti nektārs” 1. nodaļa)
Kādēļ Prabhupāda bija atturīgs un nopietns, kad runāja par Rādhārānī?
Viens iemesls nopietnībai bija tas, ka mēs bijām pilnīgi iesācēji. Otrs iemesls – Prabhupāda sludināja rietumos, un materiāli noskaņotiem ļaudīm ārpus Vēdu kultūras ir ierasts uzskatīt Rādhas un Krišnas spēles par parastām mīlas rotaļām. Prabhupāda to izskaidroja piemērā ar govi kūts ugunsgrēka laikā. Reiz aizdegās kūts, un govs piedzīvoja tādu izbīli, ka pēc tam ik reizi baidījās, ieraugot sarkanu krāsu. Līdzīgi saistītās dzīvās būtnes ir tā traumētas jeb pieķērušās mīlas baudām, ka, ieraugot Rādhu Krišnas apkampienos, ik reizi domā: “Ā, es jūtu to pašu, kad esmu kopā ar meiteni.”
Prabhupāda baidījās arī, ka bhaktas var kļūt par prakrita sahadžijām jeb tiem, kas nopietnas lietas uztver kā lētumu, ja pārāk agri iepazīsies ar Rādhas un Krišnas attiecībām. Viņš stāstīja par vīru, kas ir teicis: “Kad es dzirdu Rādhas vārdu, es vienmēr domāju par friziera sievu, kuru arī sauc Rādha.”
Grāmatas “Krišna, dieva Augstākā Personība” priekšvārdu Prabhupāda sāk ar vārdiem: “Ja rietumu valstīs kāds ierauga tādu grāmatu kā “Krišna”, viņš tūlīt jautā: “Kas ir Krišna? Un, kas tā par meiteni Viņam blakus?”” Taču priekšvārda beigās, atbildot uz šo jautājumu, viņš stāsta par Krišnu, bet neko nesaka par Rādhu.
Cits Prabhupādas atturīgās attieksmes piemērs ir tas, ka viņš mums lika apklāt Rādhārānī dievības pēdas, tai pat laikā norādot, ka Krišnas pēdām jābūt redzamām.
Mēs varam gūt dziļāku ieskatu Prabhupādas uzskatos, pētot lekcijas, ko viņš ir lasījis saistībā ar Rādhārānī. Viena lekcija bija 1968. gada 30. augustā Monreālā. Prabhupāda skaidroja, ka Rādhas-Krišnas filozofija ir ļoti dižena filozofija un var tikt saprasta tikai atbrīves stadijā. Saistītās dvēseles to nespēj saprast. Tām ir jāgodina Lakšmī Nārājana, ievērojot četrus regulējošos principus:
“Tātad vidhi mārgā, kad jums nav mīlestības uz Dievu jeb Krišnu, jums ir jāievēro regulējošie principi, un automātiski… Tā ir prakse. Praktizējot. Tāpat kā jūs mācāties spēlēt mridangu. Sākumā tā neskan, bet, kad jūs iegūsiet prasmi, jūs spēsiet radīt patīkamas skaņas.”
Tas ir interesants piemērs, jo 1968. gadā bhaktas vēl tikai mācījās spēlēt mridangu, un tas viņiem vāji padevās, bet Prabhupāda viņus uzmundrināja, sakot, ka viņi var spēlēt labāk. Un šodien Krišnas apziņas biedrībās mēs redzam daudz prasmīgus mridangas spēlētājus. Viņi ir iemācījušies trenējoties un esot kopā ar prasmīgiem spēlētājiem.
“Līdzīgi, kad mēs ievērojam regulējošos principus, godinot Rādhu un Krišnu, to sauc par mārgu. Patiesībā, kad jūs esat mīlestības līmenī, to sauc par rāga mārgu. Tātad, ja kāds vēlas iemācīties rāga mārgu bez vidhi mārgas, tā ir muļķība. Tā ir muļķība. Neviens nevar nokārtot maģistra eksāmenus bez četriem regulējošiem principiem vai pamatskolas un vidusskolas.
Tātad es nestāstīšu par Rādhu un Krišnu. Šobrīd apgūstiet regulējošos principus. Pamazām jūs attīrīsieties, un, kad nokļūsiet pārpasaulīgā līmenī, jūs sapratīsiet, kas ir Rādhā-Krišna.”
Prabhupāda strikti noraida skriešanu uz priekšu, bet tajā pat laikā parāda augšupejošo vaidhi mārgas ceļu – tas ir tikpat noteikts, kā regulāri mridangas spēles treniņi rada profesionālu mridangas spēlētāju.
“Nemēģiniet ātri saprast Rādhā-Krišnu. Tā ir milzīga tēma. Ja mēs vēlamies ļoti ātri izprast Rādhā-Krišnu, tad būs daudz prakrita sahadžijas. Indijā ir prakrita sahadžijas. Tāpat arī Rādhā-Krišna dejas. Rādhā-Krišna ir kļuvis par spēļmantiņu. Rādhā-Krišna zīmējumi, kad viņi skūpstās. Tās ir blēņas. Rādhā-Krišnas filozofiju var saprast tikai atbrīvota, nevis saistīta dvēsele. Tātad mums jāgaida tas laimīgais brīdis, kad kļūsim atbrīvoti. Tikai tad mēs spēsim saprast Rādhā-Krišna pranaja vikritīru.”
Tajā 1968. gada lekcijā Prabhupāda palūdza harmoniju un sāka dziedāt Rūpas Gosvāmī dziesmu “Rādhē džaja džaja mādhava dajitē”.
Lai arī Prabhupāda bija ļoti piesardzīgs, viņš izplatīja Šrīmatī Rādhārānī un Krišnas mīlestības saldmi. 1968. gada lekcijā viņš skaidroja dziesmu “Rādhē džaja džaja mādhava dajitē”.
“Viņa Krišnam ir tik dārga. Ikviens cenšas mīlēt Krišnu, bet Krišna cenšas mīlēt kādu īpašu personu. Tik dižena Viņa ir. Mēģiniet to saprast. Visa pasaule, viss Visums, visas dzīvās būtnes cenšas mīlēt Krišnu. Krišna prēma. Krišna prēma ir tik vērtīga, bet Krišna seko Rādhārānī. Tikai paskatieties, cik Rādhārānī ir dižena! Mēģiniet izprast Rādhārānī diženumu. Viņa ir tik dižena, ka mums ir jāizrāda viņai cieņa. Kāda Viņa ir?
Gokula taruni mandala mahitē.
Taruni. Vārds “taruni” nozīmē “jaunas meitenes”. Jūs attēlos redzat, tās visas ir jaunas meitenes. Viņa ir visskaistākā. Viņa apbur arī jaunās meitenes. Viņa ir tik skaista.
Gokula taruni mandala mahitē dāmodara rati vardana vēsē.
Viņa izvēlas tērpus tā, lai Kungs Dāmodara, Krišna, iemīlētu Viņu vēl vairāk
Viņa ir Krišnas vienīgā mīļotā, un Viņa ir Vrindāvanas valdniece. Ja jūs aizbrauksiet uz Vrindāvanu, jūs redzēsiet, ka visi godina Rādhārānī. “Rānī” nozīmē “valdniece”. Tur visapkārt visi saka: “Džaja Rādhē.” Rādhārānī. Visi Vrindāvanas bhaktas godina Rādhārānī.”
1972. gadā lekcijā Vrindāvanā Prabhupāda skaidroja, ka nav neviena tik dižena kā Krišna: matah parataram nanjat. Bet pēc īsas pauzes viņš teica: “Ir kāds, kas ir diženāks par Krišnu. Tā ir Rādhārānī.” Viņš piebilda: “Bet tas ir aiz mīlestības.”
1968. gada Rādhāštamī lekcijā Prabhupāda turpināja ar dziesmas “karunam kuru maji karuna-bharitē/ sanaka-sanatana-varnita-čaritē” izskaidrošanu.
“Kāds var teikt: “Jūs esat dižens zinātnieks, svētais, un jūs lūdzaties žēlastību no parastas meitenes? Kā tā?” Par to Rūpa Gosvāmī saka: “Ak, tā nav parasta meitene.”
Sanaka sanatana varnita čaritē.
Šīs meitenes apraksts ir bijis iespējams tikai ar diženu svēto palīdzību, kā Sanaka un Sanātana. Viņa nav parasta.”
1969. gada Rādhāštamī lekcijā Londonā Prabhupāda teica: “Rādhārānī ir prieka spēja, hlādini šakti.” Prabhupāda jau pašā sākumā teica un visu laiku uzsvēra, ka tāpat kā mums ir tieksme mīlēt un gūt baudu, tā šī pati tieksme piemīt Visaugstajai Personai Krišnam. Taču, kad viņš alkst, Viņš nevēlas gūt baudu no parastas personas. Viņš izpleš prieka spēju, un tā ir Rādhārānī. Tātad Rādhārānī nav atšķirīga no Krišnas. “Kunga Čaitanjas mācības” ievadā Prabhupāda saka: “Ja nav Rādhas, nav jēgas Krišnam, un bez Krišnas nav jēgas Rādhai. Tāpēc vaišnavu filozofija vispirms godina Visaugstā Kunga iekšējo prieka spēju. Tādēļ Kungu un Viņa enerģiju vienmēr uzrunā par Rādhā-Krišnu.”
1969. gada Rādhāštamī lekcijā Prabhupāda dziedāja mantru “Tapta kančana gaurangi rādhē vrindāvanēšvari”. Viņš arī norādīja, ka mums vajag tuvoties Rādhārānī, tad mēs varēsim iegūt Krišnas labvēlību.
“Ja mēs tuvojamies Krišnam ar Rādhārānī žēlastības palīdzību, tad tas ir viegli. Ja Rādhārānī iesaka: “Šis bhakta ir jauks,” tad Krišna tūlīt pieņem pat pēdējo sliņķi. Viņš pieņem, jo tā ir ieteikusi Rādhārānī. Tādēļ Vrindāvanā visi bhaktas vairāk skandē Rādhas vārdu, nevis Krišnas. Visi bhaktas saka: “Džaja Rādhē.” Vēl šodien Vrindāvanā tā notiek. Visi godina Rādhārānī. Visi ir vairāk ieinteresēti Rādhārānī godināšanā. Jo pats kritušākais var tā vai citādi iepriecināt Rādhārānī, un tad ir ļoti viegli izprast Krišnu.”
Prabhupāda kritizēja cilvēkus, kas neizprata Rādhārānī, pat, ja tie dzīvoja Vrindāvanā. Taču viņš labvēlīgi attiecās pret “Rādhē Rādhē” skandēšanu pat no šķietami vienkāršu cilvēku puses. Es atceros, daudzās pastaigās Bhaktivēdānta Svāmī Mārgā kopā ar Prabhupādu nereti rikšas apstādināja savus braucamos, nokāpa, novilka apavus, noliecās un teica: “Džaja Rādhē.” Savās lekcijās citur pasaulē Prabhupāda stāstīja par to. Ar tādu Prabhupādas redzējumu mēs, rietumu bhaktas, sapratām, ka tāda ir Vrindāvana, kur parasti cilvēki saka: “Džaja Rādhē.” Nekur citur pasaulē, ne arī Indijā tā nenotiek. Tādēļ, pat ja viņu teiktais bija bez pilnīgas filozofijas izpratnes, Prabhupādam tas patika.
Vēl viena pazīme, ka Prabhupāda bija stipri pieķēries Šrīmatī Rādhārānī, bija tas, ka viņš vienmēr sāka lekciju ar dziesmu “Džaja Rādha Mādhava”. Citi Gaudīja vaišnavi šo dziesmu dzied reti. Taču Prabhupāda tā darīja vienmēr un reizēm nonāca tādā ekstāzē, ka nespēja parunāt.
Mēs tāpat zinām, ka Prabhupādas tēvs lūdzās, lai viņš kļūtu par Šrīmatī Rādhārānī bhaktu.
Vēl – uz kuģa ceļā uz Ameriku viņš uzrakstīja poēmu, kurā teica: “Dārgie brāļi, jūs nevarat gūt panākumus Krišnas apziņā, ja negodināt Šrīmatī Rādhārānī.”
Vēl viens svarīgs aspekts. Kad Krišna pameta Vrindāvanu, Rādhārānī godināja Viņu atšķirtības noskaņā. Tieši tāda noskaņa ir Kungam Čaitanjam. Kunga Čaitanjas atšķirtības izpausmes pārņēma Seši Gosvāmī. Prabhupāda norādīja, ka tā jāpārņem ikvienam patiesam un nopietnam šīs paramparas bhaktam. Tālāk ir doti daži viņa izteikumi par to.
1969. gada Rādhāštamī lekcijā Prabhupāda citēja: “Hē rādhē vradžadēvikē ča lalitē, hē nanda suno kutah. Kur, Rādhārānī, kur Tu esi? Kur ir Tavi biedri? Kur ir Nandas Mahārādžas dēls Nanda Suno jeb Krišna? Kur jūs visi esat? Viņi tos meklēja. Viņi nekad neteica: “Es redzēju Krišnu dejojam ar gopī. Pagājušonakt.” Tā ir sahadžija. Tie visu uztver kā ļoti lētu. Tie uztver Krišnu kā lētumu un Rādhārānī kā lētumu, ja var Viņus redzēt katru nakti. Nē. Gosvāmī mūs tā nemācīja. Viņi meklēja.
Mums ir jāiet Gosvāmī pēdās un jāmācās meklēt Krišnu un Rādhārānī. (Mēs varam to darīt Vrindāvanā) vai savās sirdīs… Tādu kalpošanu ar bhakti ir mācījis Čaitanja Mahāprabhu. Nesakiet, ka esat redzējuši Krišnu un Rādhārānī Rāsa līlā. Ne tā. Jūtiet atšķirtību. Jo lielāku atšķirtību jutīsiet, jo labāk sapratīsiet, ka attīstāties.”
Prabhupāda mums ir teicis, ja mēs izmantosim mēli kalpošanā Kungam, Viņš mums atklāsies: “Te es esmu.” Kā māca Kungs Čaitanja, mums jājūt atšķirtība no Krišnas tāpat kā Rādhārānī un jāiesaista mēle kalpošanā Kungam, tad kādu dienu, kad mēs būsim pietiekami attīstījušies, mēs ieraudzīsim Krišnu savām acīm.
Tas pats ir aprakstīts Čaitanja čaritāmritas Antja līlas 14. nodaļā. Krišna dāsa Kavirādža mums stāsta, ka Rādhārānī emocijas pēc tikšanās ar Udhavu ir tādas pašas, kā Šrī Čaitanjam Mahāprabhu. Skaidrojumā Prabhupāda raksta: “Ir teozofi, kas saka, ka tā kā Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir Dieva Augstākā Personība, Viņam ir viegli panest atšķirtību, bet tas ir grūti dzīvajām būtnēm, tādēļ ikviens var tuvoties Krišnam jebkādā sev tīkamā ceļā. Lai likvidētu šādu domu, Šrī Čaitanja Mahāprabhu praktiski parādīja, kā ikviens var iegūt Krišnas mīlestību, pieņemot Šrīmatī Rādhārānī atšķirtības noskaņu.” (Antja 14.14.k.)
Lai gan tādas īpašas lietas nedrīkst uztvert kā lētumu, tomēr Prabhupāda iesaka tādu ezotērisku doktrīnu kā atšķirtību no Krišnas Rādhārānī noskaņā.
“Šrī Čaitanja Mahāprabhu vaimanāja: “Es biju atradis Krišnu Vrindāvanā, taču esmu atkal Viņu zaudējis, tādēļ esmu atnācis uz Kurukšētru.” Kamēr bhakta nav nonācis ļoti augstā attīstības līmenī, viņš nespēj saprast šīs sarežģītās jūtas. Taču Čaitanja čaritāmritas autors ir mēģinājis pēc iespējas izskaidrot šo divjon madu, un mūsu pienākums ir to saprast tik labi, cik vien iespējams. Tādēļ autors lūdz: “Mani dārgie lasītāji, mēģiniet klausīties šo aprakstu ar ticību un mīlestību. Tas palīdzēs jums saprast transcendentālo ekstāzi, un jūs ļoti viegli iegūsiet Dieva mīlestību.”” (Antja 14.37.k.)
Arī grāmatā “Krišna, Dieva Augstākā Personība” Prabhupāda iesaka visiem bhaktām pieņemt Rādhārānī atšķirtības noskaņu. Viņš raksta, ka Seši Gosvāmī un arī Kungs Čaitanja bija šai noskaņā,
“Viņš bija Rādhārānī noskaņā un pastāvīgi juta atšķirtību no Krišnas. Tiem, kas atrodas Mādhva-Gaudīja-sampradājas pēctecībā, arī jāmācās just atšķirtību no Krišnas un godināt Viņa pārpasaulīgo veidolu, runājot par Viņa pārpasaulīgo mācību, spēlēm, īpašībām, pavadoņiem un visu, kas ar Viņu saistīts. Garīgajam skolotājam jāaizved bhaktas līdz augstākajai bhakti pilnībai. Kalpošana Dievam Kungam ar pastāvīgām atšķirtības jūtām ir Krišnas apziņas pilnība.” (“Krišna, Dieva Augstākā Personība” 34. nodaļa)
Ir vēl divi īsi, manis atlasīti citāti, kuros Prabhupāda saviem vārdiem apraksta Rādhārānī. Tie dod vēl vienu ieskatu viņa spēcīgajās iekšējās izjūtās, kaut arī ārēji viņš daudz nerunāja par Rādhārānī.
Viens izteikums ir Šrīmad Bhāgavatā, kur viņš raksta par atšķirtības jūtām, ko juta Jadu dinastija.
“Šādas šķiršanās jūtas nav iespējams aprakstīt, tās spēj iedomāties vienīgi bhaktas. Kad Šrī Krišna aizbrauca no Vrindāvanas, pametot nevainīgos lauku ganiņus, meitenes, sievietes un citus, viņi jutās satriekti visu mūžu, bet Krišnas vismīļākās ganu meitenes Rādhārānī atšķirtības jūtas nav iespējams izsacīt. Krišna un Rādhārānī vienreiz satikās Kurukšētrā Saules aptumsuma laikā, un viņu jūtas šīs tikšanās laikā bija sirdi plosošas.” (Šrīmad Bhāgavata 1.10.9.-10.k.)
Pēdējais citāts ir no Čaitanja čaritāmritas par Rādhārānī īpaši augsto stāvokli pat attiecībā pret Krišnu. To saka Kungs Čaitanja, dejojot Ratha-jātrā un stāstot par Rādhu un Krišnu:
“Šrī Krišna turpināja: Visi Vrindāvana dhāmas iemītnieki – mana māte, tēvs, ganu zēni un visi citi – ir manas dzīves vislielākais dārgums. Starp visiem Vrindāvanas iemītniekiem gopī ir mana dzīve. Starp gopī Tu, Šrīmatī Rādhārānī, esi vislabākā. Tu esi Manas dzīves dzīve.”
Skaidrojumā Prabhupāda raksta:
“Šrīmatī Rādhārānī ir visu Vrindāvanas notikumu centrs. Vrindāvanā Krišna ir Šrīmatī Rādhārānī instruments, tādēļ visi Vrindāvanas iedzīvotāji vēl arvien skandē: “Džaja Rādhē.” No Krišnas teiktā iznāk, ka Rādhārānī ir Vrindāvanas valdniece un ka Krišna ir tikai Viņas rotājums. Krišnu pazīst kā Madana Mohanu, mīlas dieva savaldzinātāju, bet Šrīmatī Rādhārānī ir Krišnas valdzinātāja.” (Madhja 13.150.)
Mums jāklausās par Šrīmatī Rādhārānī no Šrīlas Prabhupādas. Tas ir visdrošāk un vissaprātīgāk. Jo Šrīla Prabhupāda raksta: “Garīgais skolotājs vienmēr tiek uzskatīts kā ļoti tuvs Šrīmatī Rādhārānī vai par Šrī Nitjānandas prabhu pārstāvi.” (Ādi 1.46.)
Avots: http://www.sdgonline.org/radha/radharani_prabhupada.html