Loading Events

« Visi

Šrīlas Prabhupādas sanjāsas pieņemšana

2017. gada 6. septembris

1959. gadā Indijā Šrīla Prabhupāda pieņēma sanjāsu, atsacīšanās dzīves kārtu, no Šrī Šrīmad Bhakti Vigjānas Kēšavas Gosvāmī Mahārādžas.

Kādu nakti Abhavs redzēja pārsteidzošu sapni, sapni, ko bija redzējis vairākas reizes iepriekš, būdams vēl ģimenes cilvēks. Viņam parādījās Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī, tieši tāds, kādu Abhavs viņu bija pazinis – gara auguma un zinātniska izskata sanjāsī, kas nāca tieši no garīgās valstības, no Paša Krišnas svītas. Viņš sauca Abhavu un norādīja, ka Abhavam jāseko. Vairākas reizes viņš sauca un mudināja, un teica, lai Abhavs pieņem sanjāsu. Abhavs izbrīnā pamodās un sāka domāt, ka šo norādījumu Srīla Bhaktisidhānta Sarasvatī bija devis jau pirmajā tikšanās reizē Kalkutā, tas bija tas pats norādījums, ko garīgais skolotājs vēlāk bija apstiprinājis vēstulē: kļūt par sludinātāju angliski runājošiem un izplatīt Krišnas apziņu pa rietumu pasauli. Sanjāsa bija jāpieņem šim nolūkam; citādi kāpēc gan garīgais skolotājs aicinātu to pieņemt? Vēdu sabiedriskajā iekārtā vīrietim, kurš sasniedzis piecdesmit gadu vecumu, jāatstāj ģimene un jākļūst par mūku, kas atsacījies no visa, par sanjāsī, un atlikušās dienas jāziedo lai daudzinātu, klausītos un sludinātu Dieva Kunga godību. Abhavs saprata, ka garīgais skolotājs teicis: “Tagad pieņem sanjāsu, un tu patiešām spēsi īstenot šo misiju. Agrāk vēl nebija laiks.”
Abhavs visu rūpīgi apdomāja. Pieņemot sanjāsu, vaišnavs savu ķermeni, prātu un vārdus pilnīgi veltī kalpošanai Dieva Augstākajai Personībai, atsakoties no visas pārējās darbības. Abhavs to visu jau darīja, bet juta, ka pieņemot sanjāsu, viņš var stiprināt savu stāvokli un iegūt vēl lielāku stimulu tam lielajam darbam, kāds vēl stāvēja priekšā. Vēdu standarts un iepriekšējo āčārju piemērs prasīja, ka tam, kas grib vadīt sludināšanas kustību, nepieciešama sanjāsa. Sākumā Abhavs bija pretojies, bet nu viņš visu pārdomāja. Mathurā viņš runāja ar savu garīgo brāli Kēšavu Mahārādžu, un tas teica, lai Abhavs nekavējoties pieņem sanjāsu.
Pēc gadiem Prabhupāda atcerējās: “Es dzīvoju Vrindāvanā viens un rakstīju. Mans garīgais brālis uzstāja: “Bhaktivēdānta Prabhu, tev tas ir jādara. Nepieņemot atsacīšanās dzīves kārtu, neviens nevar kļūt par sludinātāju.” Caur garīgo brāli runāja mans garīgais skolotājs. Tāpēc es, kaut negribot, piekritu.”
Pēc oficiālās sanjāsas ceremonijas Vrindāvanā Abhavu sauca par Abhavu Čaranāravindu Bhaktivēdāntu Svāmī. Tomēr pamatā grūtības palika tās pašas. Viņš gribēja sludināt Krišnas apziņu, bet tikai nedaudzi gribēja klausīties. Ar sanjāsas pieņemšanu nekas vēl nebija mainījies.
Kaut kas tomēr izmainījās: Bhaktivēdānta Svāmī nolēma rakstīt grāmatas. Kad kāds bibliotekārs ieteica viņam to darīt (tās ir pastāvīgas, turpretī laikrakstu izlasa un aizmet), Bhaktivēdānta Svāmī to uzņēma kā garīgā skolotāja vārdus. Tad arī kāds Indijas armijas virsnieks, kuram patika Atpakaļ pie Dieva, ieteica to pašu. Abos gadījumos Bhaktivēdānta Svāmī to uzskatīja par atklāsmi, kas nāk no garīgā skolotāja.
Bhaktivēdānta Svāmī domāja par Šrīmad Bhāgavatu, jo tas ir vissvarīgākais un autoritatīvākais no vaišnavu rakstiem. Kaut arī Bhagavad-gīta ir visu Vēdu zināšanu būtība, kas pasniegta īsas ābeces veidā, Šrīmad Bhāgavata ir daudz sīkāka. Gan Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī, gan Bhaktivinoda Thākurs bija uzrakstījuši Bhāgavatai bengāļu komentārus. Patiesībā lielākā daļa agrāko vaišnavu āčārju bija komentējuši Šrīmad Bhāgavatu (tīros, neaptraipītos Vēdu rakstus). Angļu tulkojums un komentārs šai grāmatai kādu dienu varētu izmainīt cilvēku sirdis visā pasaulē. Un, ja Bhaktivēdānta Svāmī varētu izdot kaut dažas grāmatas, viņa sludināšana uzlabotos, viņš droši varētu doties uz ārzemēm un ne jau ar tukšām rokām.
Bhaktivēdānta Svāmī atgriezās Deli ar jaunu mērķi. Indijas papīrs un grāmatu iespiešanas kapitāls atradās Vecās Deli Čandni Čovka daļā, un Bhaktivēdānta Svāmī darīja visu, lai varētu tur apmesties un kārtot darījumus grāmatu iespiešanai. Izmantojot vecos iespiešanas kontaktus, viņš satikās ar tempļa īpašnieku, kurš par brīvu deva viņam istabu savā Rādhā-Krišnas templī netālu no Čandni Čovka. Templis atradās pārapdzīvotajā Čippivadas rajonā. Tur dzīvoja gan hinduisti, gan musulmaņi. Tagad Bhaktivēdānta Svāmī varēja strādāt gan Vrindāvanā, gan Deli. Ar jaunu entuziasmu viņš savāca dažus ziedojumus un atkal sāka izdot Atpakaļ pie Dieva, tai pašā laikā sākot tulkot un komentēt Šrīmad Bhāgavatu.
Bija jāapsver, cik liels būs uzsāktais darbs. Bhāgavata sastāv no astoņpadsmit tūkstoš pantiem divpadsmit dziedājumos, un iztulkots tas aizņems vismaz sešdesmit sējumus. Viņš rēķināja, ka spēs to paveikt kādos piecos līdz septiņos gados: “Ja Kungs dos man veselību,” viņš rakstīja, “tad pildot Šrīlas Bhaktisidhāntas Sarasvatī gribu, es spēšu pabeigt šo darbu.”
Bhaktivēdāntas Svāmī sanjāsas pieņemšana, doma rakstīt un izdot Šrīmad Bhāgavatu un vēlme sludināt rietumos bija savstarpēji saistītas. Lai sludinātu, ir vajadzīgas grāmatas, it īpaši, ja runa ir par braukšanu uz rietumiem. Rietumos bija miljoniem grāmatu, bet nebija nekā tāda, kas aizpildītu cilvēku dzīves garīgo tukšumu. Viņam vajadzēja ne tikai rakstīt, bet arī pašam aizvest grāmatas uz rietumiem, pasniegt tās un mācīt cilvēkus – ar grāmatām un savu piemēru – kā izkopt tīru mīlestību uz Dievu.
Kaut arī Bhaktivēdāntu Svāmī uzskatīja par sludinātāju angļu valodā, viņš apzinājās, ka viņa sniegumam svešvalodā bija literāri trūkumi, un nebija redaktora, kas tos labotu. Bet šādi trūkumi nevarēja atturēt viņu no Šrīmad Bhāgavatas iespiešanas. Tas bija ārkārtējs gadījums. “Kad deg māja,” viņš rakstīja, “mājas iedzīvotāji skrien pēc palīdzības pie kaimiņiem, kas varbūt ir ārzemnieki; degošās mājas iedzīvotāji pat ar sliktām valodas zināšanām izstāsta savas bēdas, un kaimiņi saprot viņu vajadzību, pat ja tā izteikta nepareizā valodā. Tāds pats sadarbības gars ir vajadzīgs dodot pārpasaulīgo Šrīmad Bhāgavatas vēstījumu cauri visai mūsdienu piesārņotajai gaisotnei.”
Bhaktivēdānta Svāmī pasniedza Šrīmad Bhāgavatu nemainītu, ar vislielāko cieņu pret Šrīlu Vjāsadēvu, tās autoru. Un tā bija Bhaktivēdāntas Svāmī galvenā priekšrocība. Viņš, protams, darbā ielika arī savas atklāsmes, bet ne tādēļ, lai pārspētu iepriekšējos garīgos skolotājus. Vissvarīgākajā jautājumā, kas bija priekšmeta pasniegšana stingrā saskaņā ar paramparu, Bhaktivēdānta Svāmī necieta no “tehniskām kļūdām un lauzītas valodas”. Viņš zināja, ka bez uzticības mācekļu pēctecībai Bhāgavatas skaidrojumiem nebūs nekāda vērtība.
Savā Čipivadas tempļa istabā viņš caurām dienām un naktīm drukāja uz rakstāmmašīnas pie galda, pār kuru spīdēja vadā pakārta maza spuldzīte. Viņš sēdēja uz plāna matrača, uz grīdas, rakstāmmašīnu nolicis priekšā uz somas. Lapas krājās, un viņš tām lika virsū akmeņus, lai tās neaizlidotu. Viņš reti ēda un gulēja. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Šrīmad Bhāgavata radīs revolūciju civilizācijā, kura gāja maldu ceļus. Tāpēc viņš tulkoja ik vārdu un rakstīja ik skaidrojumu ar ārkārtīgu rūpību un koncentrēšanos. Bet tas bija jāizdara, cik ātri vien iespējams.
(Satsvarūpa Dāsa Gosvāmī – Prabhupāda – BTB 1991)