Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Šrīlas Prabhupādas ierašanās ASV

12. septembris

Šrīla Prabhupāda ieradās Bostonā 1965. gada 17. septembrī.

Kalkuta, 1965. gada 13. augusts. Džaladuta bija “Scindia Steam Navigation Company” tirdzniecības kuģis, bet uz tā bija arī pasažieru kajīte. Brauciena laikā no Kalkutas uz Ņujorku 1965. gada augustā un septembrī šajā kajītē dzīvoja “Šrī Abhajs Čharanaravinda Bhaktivēdānta Svāmī”; bija rakstīts, ka viņam ir sešdesmit deviņi gadi un ka viņš brauc ar “brīvbiļeti un bezmaksas uzturu”.
Džaladuta kapteiņa Aruna Pandia vadībā, kuram līdzi brauca arī viņa sieva, atstāja ostu piektdien, 13. augustā, 9 no rīta. Savā dienasgrāmatā Bhaktivēdānta Svāmī ierakstīja: “Kajīte ir gluži ērta, paldies Kungam Šrī Krišnam, ka Viņš devis Sumatī Morardžī prātu visu to iekārtot. Es jūtos pavisam ērti.” Bet četrpadsmitajā datumā: “Jūras slimība, reiboņi, vemšana. Bengālijas līcis. Stiprs lietus. Esmu vēl slimāks.”
Deviņpadsmitajā datumā, kad kuģis ieradās Kolombo, Ceilonā (tagad Šrilanka), Bhaktivēdānta Svāmī varēja atpūsties no jūras slimības. Kapteinis paņēma viņu krastā un ar mašīnu apceļoja Kolombo. Tad kuģis devās uz Kočinu, Indijas rietumu krastu. Džanmāštamī, Kunga Krišnas atnākšanas diena, tajā gadā iekrita divdesmitajā augustā. Bhaktivēdānta Svāmī izmantoja izdevību un stāstīja apkalpei par Kunga Krišnas filozofiju, pēc tam izdalīja prasādu, ko pats bija pagatavojis. 21. augusts bija Bhaktivēdāntas Svāmī septiņdesmitā dzimšanas diena, to viņš (bez svinēšanas) sagaidīja uz kuģa. Tajā pašā dienā kuģis ieradās Kočinā, un tur tika iekrautas Bhaktivēdāntas Svāmī somas ar Šrīmad Bhāgavatas sējumiem, kas bija atsūtīti no Bombejas.
Divdesmit trešajā datumā kuģis iebrauca Sarkanajā jūrā, kur Bhaktivēdāntam Svāmī bija ļoti grūti. Dienasgrāmatā viņš rakstīja: “Lietus, jūras slimība, reiboņi, galvassāpes, nav ēstgribas, vemšana.” Divās dienās viņam bija divas sirdslēkmes. Viņš pacieta grūtības, meditējot uz savu misiju, bet pēc divām dienām ar tik smagām lēkmēm viņš domāja, ka, uznākot vēl vienai lēkmei, noteikti nepaliks dzīvs.
Naktī pēc otrās dienas viņš redzēja sapni. Kungs Krišna savos daudzajos veidolos airēja laivu un teica, lai Bhaktivēdānta Svāmī nebaidās un turpina ceļu. Bhaktivēdānta Svāmī jutās pārliecināts, ka Kungs Krišna viņu aizsargās, un smagās lēkmes vairs neatkārtojās.
Pirmajā septembrī Džaladuta iebrauca Suecas kanālā un otrajā datumā apstājās Portsaidā. Bhaktivēdānta Svāmī kopā ar kapteini apskatīja pilsētu un teica, ka viņam tā patīk. Sestajā datumā viņš jau bija nedaudz atveseļojies un pirmo reizi atkal sāka regulāri ēst; pats pagatavoja kičarī un purī. Dienasgrāmtā viņš rakstīja, ka spēki pamazām atgriežas:
“Piektdiena, 10. septembris. Šodien kuģis peld ļoti mierīgi. Jūtos labāk. Bet ilgojos pēc Šrī Vrindāvanas un saviem Kungiem, Šrī Govindas, Gopināthas, Rādhas Dāmodaras. Vienīgais mierinājums ir Šrī Čaitanja čaritāmrita, kurā es baudu nektārsaldo Kunga Čaitanjas līlu [spēles]. Sekojot Kunga Čaitanjas gribai esmu atstājis Bhāratabhūmī [Indiju], lai izpildītu Šrī Bhaktisidhāntas Sarasvatī gribu. Es neko nespēju, bet esmu uzņēmies risku, lai izpildītu Viņa Dievišķās Žēlastības gribu. Tik tālu no Vrindāvanas esmu pilnīgi atkarīgs no Viņu žēlastības.”
65. gada okeāna ceļojums Džaladutai bija ļoti mierīgs. Kapteinis Pandia teica, ka savā mūžā neatceras tik mierīgu braucienu pāri Atlantijai. Bhaktivēdānta Svāmī atbildēja, ka tā ir Kunga Krišnas žēlastība. Pandia kundze lūdza, lai Bhaktivēdānta Svāmī arī atpakaļ brauc kopā ar viņiem, lai būtu vēl viens tikpat mierīgs brauciens. Bhaktivēdānta Svāmī dienasgrāmatā rakstīja: “Ja Atlantija būtu parādījusi savu parasto seju, tad es laikam nomirtu. Bet Kungs Krišna bija parūpējies par kuģi.”
Pēc trīsdesmit piecu dienu brauciena no Kalkutas Džaladuta 1965. gada 17. septembrī piecos trīsdesmit no rīta piestāja pie Bostonas Valsts mola. Pirms braukšanas uz Ņujorku kuģis uz īsu brīdi iegriezās Bostonā.
Bostonā Bhaktivēdāntam Svāmī bija jāiziet Savienoto Valstu imigrācijas formalitātes un muita. Vīza atļāva viņam tur uzturēties divus mēnešus, un ierēdnis uzlika zīmogu ar gaidāmo izbraukšanas datumu. Kapteinis Pandia uzaicināja Bhaktivēdāntu Svāmī pastaigāties pa Bostonu, kur viņš gribēja mazliet iepirkties. Viņi pārgāja pāri gājēju tiltam un nonāca tirdzniecības rajonā, kur bija vecas baznīcas, noliktavas, iestādes, bāri, lētu grāmatu veikali, naktsklubi un restorāni. Bhaktivēdānta Svāmī ātri apskatīja pilsētu, bet visbūtiskākais, kas saistījās ar viņa īso uzturēšanos Bostonā, bez tā, ka viņš bija spēris kāju uz Amerikas zemes, bija tas, ka pie Valsts piestātnes viņš bengāliski uzrakstīja poēmu ar nosaukumu “Mārkine Bhāgavata-dharma” (“Krišnas apziņas mācīšana Amerikā”). Lūk, daži panti, ko viņš uzrakstīja tajā dienā uz kuģa:
“Dārgais Kungs Krišna, Tu esi tik labs pret šo nevērtīgo dvēseli, bet es nezinu, kāpēc Tu esi atvedis mani uz šejieni. Tagad Tu vari darīt ar mani visu, ko vēlies.
Tomēr domāju, ka Tev šeit ir kas darāms, vai gan citādi Tu būtu mani atvedis uz šo briesmīgo vietu?
Vairums cilvēku šeit ir materiālo īpašību – neziņas un kaislību – varā. Iegrimuši materiālajā dzīvē, viņi domā, ka ir ļoti laimīgi un apmierināti, un tāpēc nespēj sajust Vāsudēvas [Krišnas] pārpasaulīgā vēstījuma garšu. Nevaru iedomāties, kā viņi spēs to saprast.
Bet zinu, ka ar Tavu bezcēloņa žēlastību viss iespējams, jo Tu esi vislielākais mistiķis.
Kā viņi spēs saprast garīgās kalpošanas saldmi? Mans Kungs, es tikai lūdzu Tavu žēlastību, lai spētu viņiem nodot Tavu vēstījumu.
Pār visām dzīvajām būtnēm pēc Tavas gribas valda Tavs maldinātājs spēks, un, ja Tu vēlēsies, tad pēc Tavas gribas viņas arī tiks atbrīvotas no maldinājuma ķetnām.
Es vēlos, lai Tu atpestī viņus. Tavu vēstījumu Viņi sapratīs tikai tad, ja Tu vēlēsies viņus atpestīt…
Kā lai iedodu viņiem Krišnas apziņas vēstījuma sapratni? Esmu nelaimīgs, nespējīgs, esmu viszemāk kritušais cilvēks. Tāpēc lūdzu Tavu svētību, lai varētu viņus pārliecināt, jo pats nespēju to izdarīt.
Mans Kungs, tā vai citādi Tu esi atvedis mani uz šejieni, lai es runātu par Tevi. Tagad, mans Kungs, Tu vari sūtīt man veiksmi vai neveiksmi, kā Tev tas labpatiks.
Ak, visu pasauļu garīgais skolotāj! Es varu tikai atkārtot Tavu vēstījumu. Ja vēlies, tad dari manu runas spēju tādu, lai viņi varētu mani saprast.
Tikai ar Tavu bezcēloņa žēlastību mani vārdi var kļūt tīri. Esmu pārliecināts, ka tad, kad šis pārpasaulīgais vēstījums iekļūs viņu sirdīs, tie sajutīs prieku un atbrīvosies no visa, kas padara dzīvi nelaimīgu.
Mans Kungs, esmu tikai lelle Tavās rokās. Ja Tu esi atvedis mani šurp dejot, tad liec man dejot. Mans Kungs, liec man dejot, kā Tev patīk.
Manī nav ne mīlestības, ne zināšanu, taču es stingri ticu Krišnas svētajam vārdam. Mani sauc par Bhaktivēdāntu, un tagad, ja Tu vēlies, vari piepildīt īsto Bhaktivēdāntas jēgu.
Paraksts – visnelaimīgākais, visnenozīmīgākais lūdzējs A.Č. Bhaktivēdānta Svāmī, ASV, Masačūsetsas štats, Bostonas Valsts piestātne, uz kuģa Džaladuta klāja. 1965. gada 18. septembrī.”
Deviņpadsmitajā septembrī Džaladuta iebrauca Ņujorkas ostā un piestāja pie Bruklinas mola, pie septiņpadsmitās ielas. Bhaktivēdānta Svāmī redzēja bijību izraisošo Manhetenas debesskrāpju kontūru, “Empire State Building” un, tāpat kā miljoni viesu un imigrantu pagātnē, arī Brīvības statuju.
Bhaktivēdānta Svāmī bija ģērbies kā jau Vrindāvanas iedzīvotājs. Viņam ap kaklu bija kantimāla (kakla krellītes), kājās vienkāršs kokvilnas dhoti, viņam bija džapamāla (lūgšanu krelles) un vecs čādars jeb plecu lakats. Viņam bija zeltaina ādas krāsa, galva noskūta, ja neskaita šikhu aizmugurē, viņa pieri rotāja gaiša vaišnavu tīlaka. Viņš valkāja baltas gumijas čības uzliektiem purniem, kas Indijas sādhu nebija nekas neparasts. Bet vai Ņujorkā kāds pat sapņos bija redzējis tādu vaišnavu? Viņš, iespējams, bija pirmais vaišnavu sanjāsī, kas parādījās Ņujorkā tādā bezkompromisa izskatā. Protams, ņujorkieši ir lieli meistari nepievērst uzmanību nekādiem dīvainiem jaunumiem.
Bhaktivēdānta Svāmī bija viens pats. Viņam bija galvotājs Agarvals, kaut kur Pensilvānijā. Kādam noteikti būtu viņu jāsagaida. Izkāpdams no kuģa krastā, viņš pat īsti nezināja, ko darīt, – “Es nezināju, iet pa labi vai pa kreisi” – viņš nokārtoja ostas formalitātes, un viņu satika Ceļotāju Palīdzības pārstāvis, ko bija atsūtījuši Agarvali no Batleras Pensilvānijā.
Bhaktivēdāntam Svāmī bija tikai četrdesmit rūpijas, par kuram viņš teica, ka tās Ņujorkā izietu pāris stundās, un vēl divdesmit dolāri, kurus viņš bija ieguvis, pārdodams trīs Bhāgavatam sējumus kapteinim Pandiam. Tā Bhaktivēdānta Svāmī ar lietussargu un somu rokās, Ceļotāju Palīdzības pārstāvja pavadīts, izgāja ostas vadības autobusu galapunktā, lai dotos ceļā uz Batleru.
(Satsvarūpa Dāsa Gosvāmī – Prabhupāda – BTB 1991)