Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Utpana ēkādašī diena. Pārtraukt 08:04 – 09:42

14. novembris

Utpana ēkādašī stāsts

Sūta Gosvāmī teica: “Mācītie brāhmani, senos laikos Dieva Augstākā Personība Kungs Šrī Krišna ir pavēstījis par labvēlīgās Šrī Ēkādašī diženumu un ir devis noteikumus un priekšrakstus, kā gavēt svētajās ēkādašī dienās. Vislabākie brāhmani, kurš klausās par ēkādašī dienu izcelšanos un diženumu, tas pēc dažādu laimes veidu baudīšanas šai materiālajā pasaulē taisnā ceļā dodas uz Kunga Višnu mājvietu.
Prithas dēls Ardžuna vaicāja Visaugstajam Kungam: “Džanārdana, kādu labumu iegūst, neēdot neko, ēdot tikai vakariņas vai tikai pusdienas ēkādašī dienā? Kā pareizi gavēt ēkādašī dienās? Lūdzu, pastāsti man par to.”
Visaugstais Kungs Krišna atbildēja: “Ardžuna, kad sākas ziema, Mārgašīršas mēneša (novembris-decembris) dilstošā mēnesī ir ēkādašī diena. Iesācējs šai dienā var sākt gavēt. Dienu iepriekš, dašamī, ir labi jāiztīra zobi. Tad dašamī pēdējā astotdaļā, īsi pirms saulrieta, ir jāpaēd vakariņas.
Nākamajā rītā pēc noteikumiem un priekšrakstiem ir jādod zvērests gavēt. Dienas vidū ir kārtīgi jānomazgājas upē, ezerā vai mazā dīķī. Visattīrošākā ir pelde upē, mazāk attīroša ir ezerā un dīķī. Ja tuvumā nav ne upes, ne ezera, ne dīķa, tad var mazgāties akas ūdenī.
Bhaktam ir jāskaita mantra, kas satur Mātes Zemes vārdus: “Ašvakrāntē! Rathakrāntē! Višnukrāntē! Vasundharē! Mritikē! Māte Zeme! Lūdzu, noņem visus manus daudzās dzīvēs sakrātos grēkus, lai es varu doties uz svēto Visaugstā Kunga mājvietu.” Mantras skaitīšanas laikā jāapsmērē ķermenis ar dubļiem.
Gavēņa dienas laikā nedrīkst runāt ar tiem, kas nepilda reliģiskus rituālus, ar suņu ēdājiem un liekuļiem. Jāatturas no sarunām ar neslavas cēlājiem, padievu, Vēdu, brāhmanu apvainotājiem, tiem, kas bauda dzimumdzīvi ar svešām sievām, ar laupītājiem, tempļu apzadzējiem un citiem negodīgiem cilvēkiem. Ja šāds cilvēks ir uzrunāts vai redzēts, tūlīt jāattīrās, skatoties tieši uz sauli.
Bhaktam ar cieņu ir jāpiedāvā Kungam Govindam ļoti labs ēdiens, ziedi un citi piederumi. Ar tīru bhakti apziņu viņam jāpiedāvā Kungam lampa savā mājā. Tāpat jāatturas no gulēšanas dienas laikā un no dzimumdzīves. Nedrīkst neko ne ēst, ne dzert. Visu nakti ir līksmi jāapdzied Kunga slava un Viņa priekam jāspēlē mūzikas instrumenti. Nakts jāpavada tīrā bhakti apziņā un bez miega. Nākamajā dienā ir jāziedo cienījamiem brāhmaniem un dziļi tiem jāpaklanās, lūdzot piedošanu par apvainojumiem.
Augoša un dilstoša mēness ēkādašī dienas ir vienlīdz labas tiem, kas nopietni kalpo Dievam. Valdniek, starp tām nedrīkst meklēt atšķirību.
Lūdzu, klausies, Es tev pastāstīšu par ieguvumiem no ēkādašī dienas gavēņa. Gan mazgāšanās Šankhodhāras svētvietā, kur Kungs ir nogalinājis dēmonu Šankāsuru, gan Kunga Gadadhāras skatīšana vaigā dod nieka sešpadsmito daļu no tā, ko cilvēks gūst no ēkādašī dienas gavēņa. Ziedošana pirmdienā, kad ir pilns mēness, dod simttūkstoš reižu lielāku ieguvumu, nekā ziedošana parastā dienā. Bagātību ieguvēj Ardžuna, kas ziedo sankrāntī dienā (ekvinokcija), tas gūst četrsimttūkstoš reižu lielāku ieguvumu par parasto. Taču ar ēkādašī dienas gavēni cilvēks iegūst visus dievbijīgos ieguvumus, kā arī to, ko gūst Kurukšētrā Saules un Mēness ekvinokcijas brīdī. Vēl vairāk – nekā neēšana un nedzeršana ēkādašī dienā dod simts reižu lielāku labumu nekā Ašvamēdha jagja jeb zirga ziedošana. Kas tikai reizi ir gavējis ēkādašī dienā, tas saņem desmit reižu lielāku ieguvumu nekā tas, kas atdod tūkstoš govju Vēdu zinātājam brāhmanam.
Kas pacienā vienu brahmačārī, tas iegūst desmit reižu lielāku labumu nekā tas, kas savā mājā pabaro desmit cienījamus brāhmanus. Par brahmačārī cienāšanu tūkstošreiz lielāks labums tiek tam, kas atdod zemi cienījamam brāhmanam, kam tā ir nepieciešama. Vēl tūkstošreiz lielāks labums tiek tam, kas nevainīgu meitu atdod par sievu jaunam, izglītotam un atbildīgam vīram. Vēl desmit reižu lielāks ieguvums ir tam, kas audzina bērnus garīguma garā, negaidot no tiem neko pretī. Par to vēl desmit reižu labāk ir dot pārtiku izsalkušajiem. Ziedošana tiem, kam tas ir nepieciešams, ir pats labākais darbs, un nekad nebūs nekā labāka par to. Kuntī dēls, visi senči un padievi priecājas, kad cilvēks ziedo graudus. Neskatoties uz to, pilnīga atteikšanās no ēdiena ēkādašī dienā dod neizmērāmu ieguvumu. Vislabākais Kuru dzimtā, Ardžuna, tādu labumu pat padievi nespēj iedomāties, un pusi no tā iegūst, ja ēkādašī dienā ēd tikai vakariņas.
Ikvienam ir jāgavē Kunga Hari dienā, vai nu ēdot tikai pusdienas, vai atsakoties no graudiem un pupām, vai vispār neko neēdot un nedzerot. Salīdzinot ar ēkādašī sniegto labumu, ieguvums no dzīvošanas svētvietās, ziedošanas un uguns ziedošanas rituāliem ir pavisam necils. Tādēļ ikvienam, kam ir bail no ciešanām materiālajā pasaulē, ir jāgavē ēkādašī dienā. Nedrīkst dzert ūdeni no gliemežvāka, nedrīkst nogalināt dzīvas būtnes, piemēram, zivis un cūkas, un nedrīkst ēst graudus un pupas.
Ardžuna, pēc tava lūguma Es esmu pastāstījis tev labākos gavēņa veidus.”
Ardžuna jautāja: “Kungs, Tu saki, ka tūkstoš vēdisko ziedošanu nelīdzinās vienai pareizi pavadītai ēkādašī dienai. Kā tas var būt? Kā ēkādašī diena ir kļuvusi tik labvēlīga?”
Kungs Krišna atbildēja: “Es tev pastāstīšu, kādēļ ēkādašī ir pati attīrošākā diena.
Reiz Satja jugā dzīvoja apbrīnojami baismīgs dēmons Mura. Viņš vienmēr bija izsalcis un tādēļ biedēja padievus. Viņš uzbruka pat debesu valdniekam Indram, Saules dievam Vivasvānam, astoņiem Vasu, Kungam Brahmam, vēja dievam Vāju un uguns dievam Agni. Ar baisu spēku viņš pakļāva tos visus sev.
Kungs Indra vērsās pie Kunga Šivas: “Mēs visi esam padzīti no savām planētām un bezspēcīgi klejojam pa Zemi. Kungs, kā mēs varam remdēt savas bēdas? Kāds ir padievu liktenis?”
Kungs Šiva atbildēja: “Vislabākais no padieviem, ej uz Garudas jātnieka Kunga Višnu mītni. Viņš ir Džaganātha, visu Visumu pavēlnieks un patvērums. Viņš aizsargā dzīvās būtnes, kas meklē glābiņu pie Viņa.””
Kungs Krišna turpināja: “Bagātību ieguvēj Ardžuna, Kungs Indra uzklausīja Kunga Šivas vārdus un kopā ar visiem padieviem devās uz visu dvēseļu sargātāja, Visuma Kunga Džaganāthas, mītni. Viņi vēroja uz ūdeņiem dusošo Kungu, salika rokas un Indras vadībā lūdzās: “Dieva Augstākā Personība, mēs paklanāmies Tev, kungu Kungs! Dēmonu ienaidniek, Tevi slavē lieliskākie padievi. Lotosacainais Kungs, Madhusūdana, lūdzu, sargā mūs. Bailēs no dēmona Muras padievi meklē patvērumu pie Tevis. Džaganātha, Tu esi visa darītājs un visa radītājs, Tu esi Visumu tēvs un māte. Tu esi visa radītājs un uzturētājs, un iznīcinātājs. Tu esi padievu vislielākais palīgs. Tu viens vari tiem atgriezt mierīgu dzīvi. Tu viens esi zeme, debesis un vislielākais labdaris. Tu esi Šiva, Brahma un trīs pasauļu uzturētājs Višnu. Tu esi Saules, Mēness un uguns dievs. Tu esi attīrīts sviests, ziedojums, svētā uguns, mantras, rituāli, priesteri un klusa džapas skaitīšana. Tu esi pats svētums, svētuma devējs un rezultātu baudītājs, Dieva Augstākā Personība. Nekas šais trijās pasaulēs, ne kustīgs, ne nekustīgs, nevar eksistēt neatkarīgi no Tevis. Visaugstais Kungs, kungu Kungs, tu sargā tos, kas glābjas pie Tevis. Visaugstais mistiķi, Tu esi patvērums baiļpilnajiem. Lūdzu, glāb mūs un palīdzi mums. Dēmoni ir sakāvuši padievus un padzinuši no debesu valstības. Visuma Kungs, mums ir atņemtas mūsu mājas un mēs klīstam pa zemes virsu.””
Kungs Krišna turpināja: “Dieva Augstākā Personība Šrī Višnu uzklausīja padievus un teica: “Kuram dēmonam ir tik daudz spēka maldināt, ka tas ir uzveicis padievus? Kā viņu sauc un kur viņš mīt? Kur viņš ņem spēku un patvērumu? Indra, nebaidies, saki Man visu.”
Kungs Indra atbildēja: “Visaugstais Kungs, kungu Kungs, Tu uzveic bailes tīru bhaktu sirdīs un esi tik laipns pret tiem, kas tev uzticīgi kalpo. Reiz Brahmanu dinastijā bija spēcīgs dēmons Nādīdžangha, ļoti baismīgs un pilnīgi nolēmis iznīcināt padievus. Viņam ir nekrietns dēls Mura.
Mura valda pār Čandrāvatī pilsētu. No turienes īpaši ļaunais un spēcīgais Mura ir iekarojis visu pasauli, pakļāvis sev visus padievus un padzinis tos no debesu valstības. Viņš ir uzņēmies debesu dieva Indras, uguns dieva Agni, nāves dieva Jamas, vēja dieva Vāju, Īšas jeb Šivas, Mēness dieva Somas, debespušu dieva Nairiti un ūdeņu dieva Pāšī jeb Varunas lomas. Viņš izstaro gaismu kā Saules dievs un pārvēršas par mākoņiem. Padievi nespēj viņu pieveikt. Kungs Višnu, lūdzu, nogalini šo dēmonu un palīdzi padieviem gūt uzvaru.”
Kungs Džanārdana sadusmojās, dzirdot Indras teikto, un teica: “Spēcīgie padievi, kopā dodieties uz Čandrāvatī pilsētu.” Kunga Hari vadībā iedrošinātie padievi devās ceļā.
Izcilais dēmons Mura uzturējās savā pilsētā neskaitāmu tūkstošu dēmonu vidū. Visiem rokās bija mirdzoši ieroči. Viņš sāka skaļi rēkt, kad ieraudzīja tuvojamies padievus. Ar spēcīgām rokām viņš sita tos, un tie metās bēgt no kaujas lauka uz visām desmit debespusēm. Nevaldāmie dēmoni kaujas laukā ievēroja sajūtu valdnieku Visaugsto Kungu Hrišīkēšu un ar ieročiem rokās metās Viņam virsū. Viņi uzbruka Kungam, kas tur rokās zobenu, disku un vāli, un Kungs ar asām, indīgām bultām nocirta viņu rokas un kājas. Tā no Kunga rokas gāja bojā daudzi simti dēmonu. Tad Mura devās cīnīties ar Kungu un ar savām mistiskajām spējām padarīja nekaitīgus visus Kunga Hrišīkēšas ieročus. Kunga ieroči dēmonam nodarīja tikpat maz ļauna kā ziedu pieskārieni. Kad Kungam neizdevās gūt uzvaru ne ar metamiem, ne rokās turamiem ieročiem, Viņš sāka cīnīties ar rokām, kas bija spēcīgas kā dzelzs vāles. Kungs cīkstējās ar Muru veselu tūkstoti padievu gadu, un tad, acīmredzami noguris, devās uz Badarikāšramu. Tur visdiženākais jogs Kungs Jogēšvara, Visuma Valdnieks, nozuda skaistajā Himāvatī alā atpūsties. Dhanandžaja, bagātību ieguvēj, ala ir 155 kilometrus plata un tai ir tikai viena ieeja. Es devos tur bez bailēm atpūsties. Pandu dēls, diženā kauja Mani bija patiesi nogurdinājusi. Dēmons sekoja man līdzi alā, ieraudzīja Mani guļam un domāja: “Šodien es nogalināšu dēmonu soģi Hari.”
Kamēr ļaunprātīgais Mura plānoja nogalināšanu, no Mana ķermeņa parādījās jauna meitene ar caurspīdīgu augumu. Pandu dēls, Mura vēroja tās daudzos spožos ieročus un gatavību cīnīties. Mura pieņēma meitenes izaicinājumu, sagatavojās un sāka cīņu, bet tad pārsteigts ievēroja, ka meitene ne mirkli neapstājas. Dēmonu valdnieks teica: “Kas ir radījis šo dusmīgo, bezbailīgo meiteni, kas cīnās spēcīgi kā zibens?” Pēc šiem vārdiem dēmons turpināja cīnīties.
Pēkšņi mirdzošā dieviete sašķaidīja visus Muras ieročus un izmeta dēmonu no kaujas ratiem. Viņš metās tai virsū ar kailām rokām, bet meitene dusmīgi nocirta Muram galvu. Dēmons nokrita zemē un devās uz Jamarādžas valstību. Pārējie Kunga ienaidnieki aiz bailēm un bezpalīdzības devās pazemē, uz Patalu.
Kad Visaugstais Visuma Kungs pamodās, Viņš ieraudzīja nogalinātu dēmonu un jaunavu, kas ar saliktām rokām Viņam paklanījās. Pārsteigts Viņš teica: “Kas ir nogalinājis šo ļauno dēmonu? Tas viegli uzveica visus padievus, gandharvus un pašu Indru kopā ar Indras pavadoņiem Marutiem, kā arī zemāko planētu valdniekus nāgas. Viņš pat Man ir licis bailēs bēgt no kaujas lauka un paslēpties alā. Kas tik žēlīgi ir Mani aizsargājis, kamēr es gulēju?”
Jaunava atbildēja: “Tā esmu es, kas nogalināja dēmonu. Es esmu radusies no Tava pārpasaulīgā ķermeņa. Kungs Hari, šis dēmons patiesi vēlējās Tevi nogalināt, kamēr Tu gulēji. Es sapratu viņa nodomus un nogalināju ļauno nelieti. Viņš bija kā ērkšķis visām trim pasaulēm. Tagad padievi var nebaidīties. Es esmu Tava diženā Mahā-šakti, Tava iekšējā spēja, kas iedveš bailes Tavu ienaidnieku sirdīs. Es esmu nogalinājusi šo Visumu biedējošo dēmonu, tā aizsargājot visas trīs pasaules. Kungs, lūdzu, saki, kādēļ Tu esi tik pārsteigts, redzot dēmonu nogalinātu.”
Dieva Augstākā Personība teica: “Bezgrēcīgā, Es esmu ļoti apmierināts redzot, ka esi nogalinājusi dēmonu valdnieku. Tu esi padievus padarījusi bagātus un svētlaimīgus. Tā kā tu esi iepriecinājusi visu trīs pasauļu padievus, Es esmu ar tevi apmierināts. Labvēlīgā, saki savu vēlēšanos. Es to noteikti piepildīšu. Pat padievi reti saņem tādu svētību, kādu tu varētu vēlēties.”
Meitene teica: “Kungs, ja Tu esi apmierināts ar mani un vēlies izpildīt manu vēlēšanos, tad dod man spēku noņemt grēkus tam, kas gavē šai dienā. Es vēlos, lai puse gavēņa ieguvuma tiek tam, kas ēd tikai vakarā (atturoties no graudiem un pupām), un puse no šī labuma tiek tam, kas ēd tikai pusdienlaikā. Vēl, lai tas, kas kontrolē sajūtas un strikti gavē manis parādīšanās dienā, pēc visu šīs pasaules prieku izbaudīšanas dzīvo miljardu kalpu Kunga Višnu mājvietā. Mans Kungs, tāda ir mana vēlēšanās, ko vēlos piepildīt ar Tavu žēlastību. Kungs Džanārdana, ja cilvēks neēd neko, ēd tikai vakarā vai tikai pusdienlaikā, lūdzu, dāvā viņam garīgu skatu uz dzīvi, bagātību un, visbeidzot, atbrīvi.”
Dieva Augstākā Personība teica: “Vislabvēlīgākā kundze, saņem to, ko esi vēlējusies. Visi mani bhaktas šai pasaulē noteikti gavēs tavā dienā un tā kļūs slaveni visās trijās pasaulēs, un dzīves beigās nāks dzīvot pie Manis. Tā kā tu, mana pārpasaulīgā spēja, esi parādījusies vienpadsmitajā dilstoša mēness dienā, tavs vārds būs Ēkādašī. Ja cilvēks gavē ēkādašī dienā, viņš sadedzina visus savus grēkus un viņam tiek dāvāta Mana pārpasaulīgā mājvieta.
Man vismīļākās ir augoša un dilstoša mēness trešā diena (Tritīja), astotā (Aštamī), devītā (Navamī) un četrpadsmitā diena (Čaturdašī). Taču vismīļākā Man ir vienpadsmitā diena (Ēkādašī).
Vēlreiz uzsveru, ka ēkādašī dienas gavēnis dod lielāku labumu nekā citi gavēņi, svētvietu apmeklēšana un ziedošana brāhmaniem.”
Visaugstais Kungs deva jaunavai svētību un izgaisa. No tā laika visā Visumā ēkādašī diena ir vislabvēlīgākā un slavenākā. Ardžuna, ja cilvēks stingri pilda ēkādašī gavēņa norādījumus, Es nogalināšu viņa ienaidniekus un dāvāšu viņam vietu visaugstākajā mājvietā. Ja cilvēks gavē ēkādašī dienā kādā aprakstītajā veidā, Es novākšu visus šķēršļus viņa garīgās attīstības ceļā un dāvāšu viņam dzīves uzlabošanos.
Prithas dēls, Es esmu tev aprakstījis Ēkādašī izcelšanos. Šī diena dzēš visus grēkus uz mūžīgiem laikiem. Tā patiesi ir pati labvēlīgākā diena visu grēku iznīcināšanai. Tā ir radusies, lai dotu labumu ikvienam visā Visumā, dāvājot visa veida pilnveidošanās iespējas.
Pārtha, ir jāgavē gan augoša, gan dilstoša mēness ēkādašī dienās, un tāpat ir jāgavē Mahā-dvādašī. Nedrīkst nošķirt abas šīs dienas, tās ir vienādas, jo ietver to pašu tithi.
Ikviens, kas pilnīgi neko neēd un izpilda ēkādašī dienas noteikumus un priekšrakstus, nonāk visaugstajā Garudas jātnieka Kunga Višnu mājvietā. Kas velta sevi Kungam Višnu un velta laiku Ēkādašī diženuma izpētei, tas ir vislieliskākais. Kas zvēr neko neēst ēkādašī dienā un ēst tikai nākamajā, tas gūst tādu pašu labumu, kā no zirga ziedošanas rituāla. Par to nav nekādu šaubu.
Nākamajā dienā pēc ēkādašī, dvādašī, ir jālūdzas: “Lotosacainais Kungs Pundarīkākša, tagad es ēdīšu. Lūdzu, dod man patvērumu.” Pēc tam gudrs bhakta piedāvā Visaugstajam Kungam ziedus un ūdeni un aicina Viņu baudīt ēdienu, trīs reizes skaitot astoņzilbju mantru. Ja bhakta vēlas saņemt gavēņa doto ieguvumu, viņam jāpadzeras ūdens no Kungam piedāvātā ūdens trauka.
Dvādašī dienā nedrīkst gulēt dienas laikā, ēst svešā mājā, ēst vairāk kā vienu reizi, nodoties dzimumdzīvei, ēst medu, ēst no metāla traukiem, ēst dālu un ieziest ķermeni ar eļļu. To visu nedrīkst darīt dvādašī dienā. Ja kāds šai dienā vēlas runāt ar cilvēku, kas nepieder nevienai sociālajai kārtai, viņam jāattīrās, apēdot tulasī lapu vai amalakī augli. Vislabākais valdniek, no ēkādašī dienas vidus līdz dvādašī rītausmai ir jāmazgājas, jāgodina Kungs, jāziedo, jāveic uguns rituāli un citādi jākalpo Kungam. Ja kāds nokļūst grūtā situācijā un nespēj pareizi pārtraukt ēkādašī gavēni dvādašī dienā, viņš var padzerties ūdeni un ēst vēlāk.
Kunga Višnu bhakta, kas dienu un nakti klausās cita bhaktas stāstītos labvēlīgos stāstus par Kungu, nonāk uz Kunga planētas un uzturas tur desmit miljonus kalpu. Kas dzird tikai vienu teikumu no Ēkādašī slavinājuma, tas tiek atbrīvots no tik smagiem grēkiem kā brāhmana nogalināšana. Par to nav nekādu šaubu. Nekad nebūs labākas Kunga Višnu godināšanas kā ēkādašī dienas gavēnis.”
Tā beidzas Mārgašīrša-krišna jeb Utpana ēkādašī slavinājums, ko Vridžavāsī ir pārstāstījis no Bhavīšja-utara Purānas.

Piezīmes

Astoņi Vasu ir Dhara, Dhruva, Soma, Aha, Anila, Nala, Pratjuša un Prabhava.
Bhagavad-gītā (8.21.) Kungs Krišna saka: “Kas sasniedz manu mājvietu, tas nekad neatgriežas atpakaļ.” No tā jāsaprot, ka, miljardu kalpu uzturoties Višnu mājvietā, bhakta veic kalpošanu Kungam un tā kļūst cienīgs palikt tur pavisam.
Astoņzilbju mantra ir om namo narājanāja.