Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Šrīlas Prabhupādas došanās uz ASV

27. augusts

1965. gadā Šrīla Prabhupāda Kalkutas ostā uzkāpa uz “Džaladutas” klāja.

Izmantodams labvēlīgās atsauksmes kā reklāmu, Bhaktivēdānta Svāmī apciemoja perspektīvus ziedotājus, lai savāktu līdzekļus nākamajiem sējumiem. Beidzot, ar manuskriptiem rokās un naudu, lai tos iespiestu, viņš atkal iegāja grāmatu izdošanas pasaulē – pirka papīru, laboja korektūras un raudzījās, lai visas grāmatas iznāktu laikā. Tā ar savu neatlaidību, būdams gandrīz bez naudas, viņš mazliet vairāk kā divu gadu laikā izdeva jau trešo grāmatu cietā iesējumā.
Ar šādu izdošanas ātrumu, pieaugot iespaidam uz zinātniekiem, Bhaktivēdānta Svāmī ātri varēja iegūt savas valsts cilvēku atzinību. Bet viņš raudzījās uz rietumiem. Un, kad trešais sējums bija iespiests, viņš juta, ka beidzot ir nobriedis. Viņam bija sešdesmit deviņi gadi, un drīz vajadzēja sākt. Bija pagājuši vairāk kā četrdesmit gadi, kopš Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Kalkutā palūdza jauno ģimenes cilvēku sludināt Krišnas apziņu rietumos. Sākumā jaunais Abhavs Čarans domāja, ka tas nav iespējams. Tagad vairs nebija agrākā šķēršļa – atbildības par ģimeni, un viņš varēja brīvi braukt uz rietumiem, kaut arī nebija naudas.
Lielākās daļas grūtību vairs nebija, pēdējie nopietnie kavēkļi, kādi bija palikuši, bija maksa par ceļu un valdības atļauja. Tad, 1965. gadā, visai negaidīti viens pēc otra pazuda arī pēdējie kavēkļi.
Vrindāvanā Bhaktivēdānta Svāmī satika Agarvala kungu, biznesmeni no Mathuras, un pieminēja (to viņš teica gandrīz katram, kuru satika), ka grib doties uz rietumiem. Kaut arī Agarvals pazina Bhaktivēdāntu Svāmī tikai dažas minūtes, viņš bija ar mieru dabūt galvotāju Amerikā, palūdzot dēlu Gopālu, inženieri no Pensilvānijas, atsūtīt viņam galvojumu. Kad Agarvals gribēja palīdzēt, Bhaktivēdānta Svāmī mudināja viņu to darīt pēc iespējas ātrāk.
Bhaktivēdānta Svāmī atgriezās Deli, turpināja staigāt pa ielām un pārdot grāmatas, izmantojot katru izdevību. Kādu dienu viņš pārsteigts saņēma ziņu no Ārlietu ministrijas, ka pienākusi atļauja ceļot uz Savienotajam Valstīm. Tā kā viņš nebija kārtojis dokumentus, lai atstātu valsti, viņam nācās jautāt ministrijā, kas par to bija parūpējies. Tur viņam parādīja deklarācijas veidlapu, ko bija parakstījis Gopāls Agarvals no Batleras, Pensilvānijas štatā. Agarvals apņēmās segt Bhaktivēdāntas Svāmī izdevumus Savienotajās Valstīs.
Tagad Bhaktivēdāntam Svāmī bija galvotājs. Bet viņam vēl vajadzēja pasi, vīzu, P-formu; vajadzēja samaksāt ceļu. Pase nesagādāja nekādas grūtības. Ar pasi un galvotāja papīriem Bhaktivēdānta Svāmī devās uz Bombeju, šoreiz nevis lai pārdotu grāmatas vai vāktu līdzekļus iespiešanai, bet lai meklētu iespēju aizbraukt uz Ameriku. Viņš griezās pie “Scindia Steamship Line” vadītājas Sumatī Morardžī, kura bija palīdzējusi ar lielu ziedojumu otrā Šrīmad Bhāgavatas sējuma iespiešanai. Bhaktivēdānta Svāmī parādīja savus galvojuma papīrus viņas sekretāram Čoksi, uz kuru tie atstāja iespaidu, un viņš gāja runāt ar Morardžī.
Viņš teica: “Tas Svāmī no Vrindāvanas atkal ir klāt. Viņš par jūsu ziedoto naudu ir izdevis grāmatu. Viņam ir galvotājs, un viņš grib braukt uz Ameriku. Lūdz, lai jūs aizsūtāt viņu ar Scindijas kuģi.” Bet Morardžī atteica, Svāmīdžī esot pārāk vecs, lai brauktu uz Savienotajām Valstīm un cerētu kaut ko sasniegt. Čoksi pateica Bhaktivēdāntam Svāmī, ko bija teikusi Morardžī, un viņš nepiekrītot klausījās. Morardžī gribēja, lai viņš paliek Indijā un pabeidz Šrīmad Bhāgavatu. “Kāda jēga braukt uz Savienotajām Valstīm?” viņa iebilda. “Lai pabeidz darbu tepat.”
Bet Bhaktivēdānta Svāmī bija stingri nolēmis braukt. Viņš lūdza, lai Čoksi pārliecina Morardžī, un pat mācīja, ko teikt: “Cik es redzu, šis kungs ļoti vēlas braukt uz Savienotajām valstīm un sludināt turienes cilvēkiem Kunga Krišnas vēstījumu. …” Bet, kad Čoksi to pateica Morardžī, viņa atkal atbildēja “nē”. Svāmī veselība nav pietiekami stipra. Turklāt Amerikas cilvēki nav tik ļoti noskaņoti uz sadarbību un, iespējams, nemaz negribēs klausīties.
Čoksi nespējas saniknots, Bhaktivēdānta Svāmī prasīja personisku tikšanos. Tā tika dota, un sirmais, bet apņēmības pilnais Bhaktivēdānta Svāmī stingri teica: “Lūdzu, dodiet man vienu biļeti.”
Sumatī Morardžī bija norūpējusies: “Svāmīdžī. Jūs esat tik vecs. Jūs taču uzņematies tādu atbildību. Vai jūs domājat, ka tas ir labi?”
“Jā,” viņš to pārliecināja, paceldams roku, it kā runājot ar meitu, kura šaubās: “Viss būs loti labi.”
“Bet vai zināt, ko domā mani sekretāri? Viņi saka: “Svāmīdžī taisās tur nomirt.””
Bhaktivēdāntas Svāmī sejā bija lasāma izteiksme: “Kas tās par muļķīgām baumām?” Viņš vēlreiz uzstāja, lai Sumatī Morardžī dod biļeti. “Labi,” viņa teica. “Saņemiet P-formu, un es visu nokārtošu, lai aizsūtītu jūs uz turieni ar mūsu kuģi.” Bhaktivēdāntas Svāmī sejā atplauka gaišs smaids, un viņš laimīgs izgāja no Morardžī kabineta, paiedams garām izbrīnītajiem un skeptiskajiem ierēdņiem.
Pildot Morardžī norādījumus, sekretārs palīdzēja paveikt pēdējos darbus. Bhaktivēdāntam Svāmī bija vajadzīgas siltas drēbes, un Čoksi aizgāja ar viņu nopirkt vilnas jaku un citas vilnas drēbes. Pēc Bhaktivēdāntas Svāmī lūguma Čoksi piecsimt eksemplāros iespieda mazu grāmatiņu, kurā bija astoņi Kunga Čaitanjas uzrakstītie panti un Šrīmad Bhāgavatas reklāma.
Morardžī izgādāja viņam vietu uz viena no saviem kuģiem, Džaladutas, kas devās ceļā no Kalkutas 13. augustā. Viņa pārliecinājās, ka kuģa kapteinis zina, kas vajadzīgs veģetārietim un brāhmanam, un pateica Džaladutas kapteinim Arunam Pandiam, lai paņem līdzi vairāk dārzeņu un augļu priekš Svāmī. Čoksi beidzamās divas dienas pavadīja ar Bhaktivēdāntu Svāmī Bombejā, ņemot no tipogrāfijas brošūras, pērkot drēbes un vedot viņu uz staciju, lai nenokavētu Kalkutas vilcienu.
Bhaktivēdānta Svāmī ieradās Kalkutā dažas dienas pirms Džaladutas atiešanas. Kaut gan šajā pilsētā viņš bija nodzīvojis lielāko mūža daļu, tagad viņam nebija kur palikt. Bija tā, kā viņš bija rakstījis “Vrindāvana-bhadžanā”: “Man ir sieva, dēli, meitas, mazdēli un viss, bet man nav naudas, tāpēc šai godībai nav jēgas.” Kaut arī šajā pašā pilsētā viņš bērnībā bija tik rūpīgi audzināts, tās dienas bija pagājušas uz neatgriešanos. Viņš palika pie attāliem paziņām un dienu pirms aizbraukšanas apmeklēja netālo Mājāpuru, lai aizietu uz Šrīlas Bhaktisidhāntas samādhi kapu. Tad viņš atgriezās Kalkutā. Viņš bija gatavs braukt.
Bhaktivēdāntam Svāmī bija tikai viena soma, lietussargs un putraimi pārtikai. Viņš nezināja, ko ēdamu Amerikā varēs dabūt; varbūt tur ēd tikai gaļu. Ja tā izrādītos, tad viņš pārtiktu no vārītiem kartupeļiem un līdzpaņemtajiem putraimiem. Galveno bagāžu, vairākas somas ar grāmatām, iekrāva atsevišķi “Scindia” kravas ostā. Divi simti trīssējumu komplektu – pati doma par grāmatām deva viņam pārliecību.
Pienākot aizbraukšanas dienai, šī pārliecība bija nepieciešama. Vienā mirklī viņš pārtrauca savu agrāko dzīvi, un Bhaktivēdānta Svāmī bija vecs. Viņš devās uz nepazīstamu un, iespējams, neviesmīlīgu valsti. Būt nabadzīgam un nepazīstamam Indijā bija viena lieta. Pat šajās Kali jugas dienās, kad Indijas vadītāji atteicās no Indijas kultūras un atdarināja rietumus, tā tomēr bija Indija; tur tomēr vēl bija Vēdu kultūras paliekas. Viņš varēja satikt miljonārus, gubernatorus un premjerministru, vienkārši stāvot pie viņu durvīm un gaidot. Sanjāsī tika cienīti, Šrīmad Bhāgavata tika cienīta.
Taču Amerikā tas varēja būt citādi. Viņš nebūs nekas, tikai ārzemnieks. Tur nav tradicionālu sādhu, tempļu un bezmaksas āšramu. Bet, atceroties grāmatas, ko veda līdzi – pārpasaulīgās zināšanas angļu valodā – viņš atguva pārliecību. Satiekot Amerikā kādu cilvēku, viņš tam iedos lapiņu: “”Šrīmad Bhāgavata”, Indijas miera un labās gribas vēstījums.”
Tas bija 13. augusts, tikai dažas dienas pirms Džanmāštamī, Kunga Krišnas atnākšanas dienas svētkiem. Pēdējos gados Bhaktivēdānta Svāmī Džanmāštamī bija pavadījis Vrindāvanā. Daudzi Vrindāvanas iedzīvotāji nemūžam nebrauktu projām no turienes; viņi bija veci un Vrindāvanā bija mierīgi. Arī Bhaktivēdānta Svāmī raizējās, ka var nomirt tālu prom no Vrindāvanas. Tādēļ daudzi vaišnavu sādhu un atraitnes bija apņēmušies nekad neatstāt Vrindāvanu, nebraukt pat uz Mathuru, jo nomirt Vrindāvanā ir dzīves pilnība. Un saskaņā ar hindu paražu sanjāsī nedrīkstēja šķērsot okeānu un doties uz mlečku zemi. Bet pāri tam visam stāvēja Bhaktisidhāntas Sarasvatī vēlme, un šī vēlme neatšķīrās no Kunga Krišnas vēlmes. Un Kungs Čaitanja Mahāprabhu bija paredzējis, ka Harē Krišna daudzināšana būs pazīstama ikvienā pasaules pilsētā un ciemā.
Bhaktivēdānta Svāmī ar taksometru aizbrauca uz Kalkutas ostu, vedot līdzi bagāžu, lietussargu un Čaitanja-čaritāmritu bengāļu valodā, ko domāja lasīt brauciena laikā. Gan jau uz kuģa varēs kaut ko gatavot. Ja nē, viņš gavēs – kā Krišna vēlas. Viņš pārbaudīja, vai viss svarīgais ir paņemts: biļete, pase, vīza, P-forma, galvotāja adrese. Beidzot tas notika.
Kā Prabhupāda vēlāk bieži atcerējās: “No turienes es izbraucu ar tik lielām grūtībām! Tā vai citādi – ar Krišnas žēlastību es aizbraucu, lai varētu izplatīt Krišnas apziņu pa visu pasauli. Palikt Indijā nebija iespējams. Es gribēju sākt kustību Indijā, bet mani neviens neatbalstīja.”
Melnais tirdzniecības kuģis, mazs un vējos rūdīts, bija pietauvots pie doka, no doka uz kuģa klāju veda traps. Indiešu tirdzniecības jūrnieki ar izbrīnu skatījās uz paveco, safrankrasas drebēs ģerbto sādhu, kas teica pēdējos vārdus savam pavadītājam taksometrā, un tad apņēmīgi devās uz kuģi.
(Satsvarūpa Dāsa Gosvāmī – Prabhupāda – BTB 1991)