Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Saphala ēkādašī diena. Pārtraukt 08:54 – 11:10

13. decembris

Saphala ēkādašī stāsts

Mahārādža Judhišthira teica: “Šrī Krišna, kā sauc ēkādašī dienu, kas ir Pauša mēneša (decembris-janvāris) dilstošā mēnesī? Kā šai dienā gavēt? Kāda dievība ir jāgodā? Džanārdana, lūdzu, sīki pastāsti man visu, lai es saprotu.”
Dieva Augstākā Personība Kungs Šrī Krišna atbildēja: “Vislabākais valdniek, tu vēlies dzirdēt par Pauša-krišna ēkādašī, un Es tev aprakstīšu tās diženumu.
Ziedošana un labdarība mani tā neiepriecē kā tas, ka Mans bhakta ēkādašī dienā neko neēd. Kunga Hari jeb ēkādašī dienā vajag pēc iespējas labāk gavēt.
Judhišthira, Es vēlos, lai tu ar nedalītu uzmanību klausītos par Pauša-krišna ēkādašī, kas iekrīt dvādašī dienā. Es iepriekš esmu izskaidrojis, ka nevajag meklēt atšķirības starp ēkādašī dienām. Valdniek, cilvēces labad Es tev aprakstīšu pareizu Pauša-krišna ēkādašī dienas pavadīšanu.
Pauša-krišna ēkādašī dienu pazīst kā Saphala ēkādašī. Šai svētajā dienā ir jāgodā Kungs Nārājana – šīs dienas valdošā dievība. Tas jādara gavējot, kā aprakstīts iepriekš. Tāpat kā starp čūskām vislabākā ir Šēša-nāga, starp putniem – Garuda, Ašvamēdha-jagja ir vislabākais ziedošanas rituāls, Ganga ir vislabākā māte, Kungs Višnu ir vislabākais dievs, brāhmans ir vislabākā divkājainā dzīvā būtne, tieši tāpat ēkādašī ir vislabākā gavēņa diena. Izcilākais valdniek, Bharatu dzimtas pēcteci, kas pareizi gavē ēkādašī dienā, tas Man kļūst ļoti dārgs un Es viņu patiesi godinu. Tagad klausies par pareizu Saphala ēkādašī dienas pavadīšanu.
Saphala ēkādašī dienā Mans bhakta Mani godina, atbilstoši laikam, vietai un apstākļiem piedāvājot Man svaigus augļus un meditējot uz Mani kā uz labvēlīgo Dieva Augstāko Personību. Man var piedāvāt džambīra augli, granātābolu, beteļriekstu, kokosriekstu, gvajavi un citus riekstus, krustnagliņas, mango un dažādas smaržīgas garšvielas. Vēl vajadzētu piedāvāt vīraku un gaišas ghī lampas, jo lampu piedāvāšana Saphala ēkādašī dienā ir īpaši cildināma. Bhaktam vajadzētu mēģināt visu nakti palikt nomodā.
Tagad, lūdzu, ar nedalītu uzmanību klausies, kādu labumu var gūt, gavējot, visu nakti paliekot nomodā, dziedot un slavinot Kunga Nārājānas diženumu. Vislabākais valdniek, neviena ziedošana vai svētvietu apmeklēšana nedod tādu labumu, kā Saphala ēkādašī dienas gavēnis. Ja ticīgs bhakta ne tikai neēd, bet arī mundri pavada nomodā visu nakti, tad viņš gūst labumu kā no askēzēm piecu tūkstošu Zemes gadu garumā.
Lauva starp valdniekiem, lūdzu, klausies stāstu par šo ēkādašī dienu.
Reiz bija Čampāvatī pilsēta, ko pārvaldīja svēts valdnieks Māhišmata. Viņam bija četri dēli. Vecāko sauca Lumpaka, un tas visu laiku darīja nelāgus darbus – baudīja dzimumdzīvi ar citu sievām, spēlēja azartspēles un biedrojās ar prostitūtām. Viņa ļaundarības pamazām deldēja tēva bagātību. Lumpaka kritizēja padievus un brāhmanus un katru dienu zaimoja vaišnavus. Valdnieks Māhišmata to neizturēja un aizdzina dēlu uz mežu. Bailēs no valdnieka pat līdzjūtīgi radinieki neaizstāvēja Lumpaku, tik dusmīgs bija valdnieks un tik grēcīgs bija Lumpaka.
Padzīšana apmulsināja Lumpaku, un viņš domāja: “Mans tēvs ir mani aizsūtījis prom, un mani radinieki neiebilda. Ko lai es tagad daru?” Viņam radās viltīgs plāns: “Kad satumsīs, es ielavīšos pilsētā un izlaupīšu tās dārgumus. Pa dienu es uzturēšos mežā, bet naktīs atgriezīšos pilsētā.” Ar tādām domām Lumpaka ienira tumšajā mežā. Dienā viņš medīja zvērus, naktī zaga pilsētā. Pilsētnieki vairākas reizes viņu noķēra, bet bailēs no valdnieka atlaida. Viņi domāja, ka iepriekšējo dzīvju grēku dēļ Lumpaka ir zaudējis valdnieka godu un rīkojas ļaunprātīgi.
Lai gan Lumpaka pārtika no gaļas, viņš neatteicās no augļiem. Viņš dzīvoja zem veca banjankoka, un tas bija ļoti dārgs Kungam Vāsudēvam. Daudzi pielūdza šo koku, jo tas mežā bija vislielākais. Lumpaka dzīvoja zem tā un darīja nelāgus darbus. Tad pienāca Saphala ēkādašī diena. Nakti pirms tās Lumpaka nespēja gulēt, jo uznāca aukstums un viņam pietrūka ar ko apsegties. Aukstums ne tikai neļāva gulēt, bet gandrīz viņu nobeidza. Kad lēca saule, viņam klabēja zobi, viņš bija sastindzis no aukstuma un visu rītu nespēja piecelties. Saphala ēkādašī dienas vidū grēcīgais Lumpaka beidzot saņēmās un atstāja guļvietu zem banjankoka, dziļi džungļos. Taču viņš nespēja paiet, ar katru soli viņš klupa un krita zemē. Viņš gāja lēni un vilcinoties, un cieta no bada un slāpēm. Viņš bija tik vājš, ka nespēja neko nomedīt. Viņam nācās iztikt ar zemē nokritušiem augļiem. Ap saulrietu viņš atgriezās pie banjankoka.
Lumpaka nolika savāktos augļus zemē un iekliedzās: “Ak, es nelaimīgais! Ko lai es daru? Dārgais tēvs, kas ar mani ir noticis? Šrī Hari, lūdzu, esi žēlīgs un pieņem šos augļus kā ziedojumu!” Dieva Augstāko Personību, Madhusūdanu, iepriecināja meža augļu velte, un Viņš to pieņēma.
Lumpakam atkal nācās pārlaist nakti bez miega. Tā viņš neapzināti bija gavējis ēkādašī dienā, un iegūtais labums ļāva viņam bez šķēršļiem atgriezties pilsētā.
Judhišthira, klausies, kas notika ar valdnieka Māhišmatas dēlu, kura sirdī iekrita maza pilīte ēkādašī ieguvuma.
Pēc ēkādašī nakts skaisti uzlēca saule. Pie Lumpakas pienāca skaists zirgs. No skaidrām debesīm nogranda balss: “Lumpaka! Tas ir tavs zirgs. Lec tam mugurā un ātri jāj prom no meža, pie savas ģimenes! Māhišmatas dēls, ar Kunga Vāsudēvas žēlsirdību un Saphala ēkādašī ieguvuma spēku tev bez kavēšanās tiek atdota tava valsts. Tas ir tavs ieguvums no gavēšanas vislabvēlīgākajā dienā. Ej pie sava tēva un ieņem savu vietu dinastijā.”
Lumpaka uzklausīja vārdus no augšējām planētām, uzlēca zirgā un devās atpakaļ uz Čampāvatī pilsētu. Ieguvums no Saphala ēkādašī dienas gavēņa viņu atkal padarīja par skaistu princi. Viņš spēja vērst prātu uz Hari, Dieva Augstākās Personības lotospēdām. Citiem vārdiem sakot, viņš bija kļuvis par Manu bhaktu.
Lumpaka paklanījās savam tēvam, valdniekam Māhišmatam, un atgriezās pie prinča pienākumiem. Valdnieks Māhišmata ievēroja tilaku un vaišnavu rotājumus un atdeva valsti dēlam. Lumpaka netraucēti valdīja daudzus, daudzus gadus. Visās ēkādašī dienās viņš ar dziļu bhakti godināja Visaugsto Kungu. Ar Šrī Krišnas žēlastību viņš apprecēja skaistu sievu un izaudzināja labu dēlu. Lielā vecumā Lumpaka, tāpat kā viņa tēvs, atdeva valsti dēlam un devās uz mežu kalpot Visaugstajam Kungam, apvaldot prātu un sajūtas. Viņš attīrījās no materiālajām vēlmēm, atstāja ķermeni un atgriezās mājās, atpakaļ pie Dieva. Viņš sasniedza vietu, kas ir tuvu Kunga Šrī Krišnas lotospēdām.
Judhišthira, kas tuvojas man tāpat kā Lumpaka, tas pavisam atbrīvojas no vaimanām un nemiera. Kas pienācīgi pavada diženo Saphala ēkādašī dienu, tas kļūst slavens šai pasaulē, pat, ja to ir darījis neapzināti, kā Lumpaka. Tāds cilvēks gūst pilnīgu atbrīvi no nāves un atgriežas Vaikunthā. Par to nav nekādu šaubu. Vēl vairāk, kas klausās par Saphala ēkādašī diženumu, tas gūst tādu pašu labumu, kā tas, kas veic Rādžasūrja jagju, turklāt nākamajā dzīvē piedzimst uz debesu planētām.”
Tā beidzas Pauša-krišna jeb Saphala ēkādašī slavinājums, ko Vridžavāsī ir pārstāstījis no Bhavīšja-utara Purānas.