Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Ratha-jātra

14. jūlijs

Ratha-jātra ir ratu svētki, kuros Kungs Krišna Kungs Džaganāthas viedolā brauc ratos ar Kungu Balarāmu un Subhadru Dēvī no tempļa Džaganātha Purī. Ratha-jātra ir diena, kad Kungs ratos iznāk tautas priekšā un dod tai svētību, ļaujot skatīties uz sevi.
Vārds “Ratha” nozīmē “rati”. “Jātra” nozīmē “kustēties”. “Ratha-jātra” nozīmē “braukt ar ratiem”.
Šrīla Prabhupāda ir teicis, ka Ratha-jātru var svinēt jebkurā dienā, ja zina šo svētku patieso nozīmi.

Vēsture

Skanda Purāna Utkala Khandā aprakstīta Džaganāthas Purī vēsture, aprakstīts pats Džaganātha un arī Ratha-jātra. Tur teikts, ka Džaganātha ir ieradies Svajambhuvas Manu valdīšanas laika otrajā pusē. Tas bijis pirms 153 400 000 gadiem. Toreiz pats Brahma ir uzstādījis Džaganāthas dievību, kas nāca no valdnieka Indradjumnas darbnīcas. Neilgi pēc tam, kad pēc Svajambhuvas Manu pie varas nāca Svaročīša Manu, ir sākts svinēt Ratha-jātras svētkus. Utkala Kandā ir teikts, ka šie svētki tiks svinēti līdz Brahmas dzīves beigām.
Bhavīšja Purānā ir teikts, ka Ratha-jātras ceremonija ir vadīta jau ļoti sen. To ir vadījušas dažādas personības, tostarp tādi diženi vaišnavi kā Prahlāda Mahārādža. Viņš ir sēdinājis Kungu Višnu savos ratos un vizinājis. Stāsta, ka gandharvi arī regulāri organizē Ratha-jātru.

Ratha-jātra Indijā

Indijā ap šo svētku laiku ir lietus sezona. Neskatoties uz nepārtrauktām lietusgāzēm, pa galveno ielu pārvietojas trīs gigantiski rati. Dievības ratos ir ļoti lielas, trīs metrus augstas. Tās ved gigantiskos ratos. Pirmie rindā ir Kunga Baladēvas rati. Viņš ir vecākais brālis, un Viņa vieta ir sākumā. Pēc tam ir Krišnas māsas Subhadras rati. Kunga Džaganāthas rati ir pēdējie.
Džaganātha Purī ir neliela pilsētiņa ap milzīgu Džaganāthas templi. Galvenā iela sākas no Džaganāthas tempļa. Tā ir 3 kilometrus gara. Ļoti plata, ap 100-150 metriem. Un ļoti līdzena. Tā beidzas pie Gundīčas tempļa. Tas ir neliels templis parkā, tam apkārt ir koki, kas to paslēpj. Tas ir mazs, pieticīgs templis. Un tā ir vieta, uz kurieni ved dievības no lielā, augstā, greznā Džaganāthas tempļa, kas uzcelts uz paaugstinājuma, lai tā kupolu redzētu plašā apkārtnē.

Gundīčas tempļa sakopšana

Dienu pirms Ratha-jātras cilvēki dodas uz Gundīčas templi un to ļoti rūpīgi uzkopj. Visu gadu šis templis ir slēgts, to izmanto tikai Ratha-jātras laikā.
Gundīčas templis simbolizē Vrindāvanu. Kad Krišna pabeidza spēles Vrindāvanā, Viņš devās uz Mathuru, pēc tam uz Dvāraku un palika tur. Vrindāvanas iedzīvotāji lūdza Krišnu atgriezties. Un Viņš apsolīja, bet ne uzreiz. Tādēļ Viņu velk ratos no Dvārakas uz Vrindāvanu.
Pirms tas var notikt, Vrindāvanu simbolizējošais Gundīčas templis ir jāsakopj. Tīrīšanas ceremoniju sauc “Gundīča mārdžana”. Šī ceremonija ļoti sīki ir aprakstīta Čaitanja čaritāmritā. Kungs Čaitanja pats kopa Gundīčas templi. Saka, ka šis templis jeb Vrindāvana, kurp ved Kungu Džaganāthu, ir hridaija-simhasāna jeb sirds tronis. “Simhasāna” ir tronis, kurā sēdina dievības, un “hridaija” nozīmē “kas atrodas sirdī”. Tas nozīmē, ka pirms Kunga ierašanās mūsu sirdī tai jābūt tīrai. Sirds attīrīšanu simbolizē Gundīča mārdžana jeb Gundīčas tempļa uzkopšana.
Kungs Čaitanja pats ir vadījis šo ceremoniju. Tīrīšana notika divas reizes. Pirmajā reizē tika izvākti lielie netīrumi. Kungs Čaitanja sarīkoja sacensības: “Kurš savāks vislielāko gružu kaudzi, tam es došu īpašu svētību.”
Netālu no Gundīčas tempļa ir ezers Indradjumna Sarovara. No tempļa līdz ezeram ir apmēram pieci simti metru. Kungs Čaitanja nostādīja cilvēkus garā rindā līdz ezeram, un tie ar māla podiem padeva ūdeni no ezera uz templi. Gundīčas templi mazgāja vairākas reizes. Kungs Čaitanja pats mazgāja altāri un ar savu apģērbu noslaucīja.
Kad templis bija sakopts, tika vākts pagalms. Ja iekšā visu iztīra un netīrumus atstāj ārpusē, tos ar kājām atkal ienes iekšā, tādēļ tika rūpīgi sakopts pagalms apkārt templim, lai būtu tīrs gan iekšā, gan ārpusē.
Kad Gundīčas templis bija tīrs, mirdzēja un laistījās, tas bija sagatavots Kunga apciemojumam, tad nākamajā dienā sākās Ratha-jātras ceremonija. Līdzīgi mēs aicinām Kungu Džaganāthu ierasties mūsu sirdī, taču pirms tam sirds ir jāsagatavo, lai tajā nebūtu nekā netīra un lai Krišna tajā justos ērti.

Ceļš atpakaļ

Gundīčas templī Kungs pavada septiņas dienas. Pēc tam Viņš dodas atpakaļ. Turklāt Viņš nevis vienkārši dodas atpakaļ, bet pēc Viņa atnāk sieva Lakšmīdēvī kopā ar savām kalponēm. Tās ar nūjām sit Kunga Džaganāthas kalpus. Kad dievības ved atpakaļ, sievietes izpilda Lakšmīdēvī kalpoņu lomas un ar nūjām sit vīriešus, Džaganāthas kalpus, kas velk ratus. Ar tādām garīgām dusmām Lakšmīdēvī aizved Kungu Džaganāthu atpakaļ uz templi.

Apstāšanās pa ceļam

Pa ceļam laiku pa laikam Kungam Džaganātham rodas dažādas vēlmes, tādēļ Viņš apstājas. Rati apstājas, un neviens tos nespēj izkustināt. Tas nozīmē, ka Kungs Džaganātha kaut ko vēlas. Tad tuvāko māju iedzīvotāji vai pudžārī sāk pūdžu jeb Kunga godināšanu. Kungam piedāvā ēdienus, dzērienus, jo Viņš ceļā var piekust. Viņam piedāvā ziedu vītnes. Tad tik pat negaidīti Viņš sāk kustēties.
Kad Kungs Čaitanja piedalījās Ratha-jātrā, viņš atpalika. Sākumā Viņš ir gājis rindas sākumā, tad reizēm nogājis malā un pat aizgājis līdz procesijas beigām. Kad Viņš atpalika un sajuta īpašu garīgu pacēlumu, no kura gandrīz zaudēja samaņu, Viņš apstājās, un Kungs Džaganātha arī apstājās un gaidīja Viņu. Kad Kungs Čaitanja atsāka iet uz priekšu, Džaganātha atsāka virzīties reizē ar Viņu.
Ne vienmēr procesija nonāk līdz Gundīčas templim vienā dienā, reizēm ceļojums ilgst divas dienas.
Pie Gundīčas tempļa Kunga priekšā noliek vairākus lielus traukus ar vēsu lasī jeb skābpiena dzēriena. Pēc tam to izdala visiem, kas piedalās ceremonijā.

Svētku patiesā nozīme

Kad Krišna devās uz Dvāraku, Vrindāvanas iedzīvotāji ilgi skuma. Krišna tiem nosūtīja vēstuli: “Mani mīļie Vrindāvanas iedzīvotāji, jūs Man esat ļoti dārgi un es skumstu pēc jums. Taču man pagaidām jāpaliek šeit. Gaidiet, es drīz atgriezīšos.”
Reiz uznāca Saules aptumsums. To sauc sūrja-paraga. Tādas dienas ir ļoti nelabvēlīgas, jo viss visapkārt kļūst netīrs, piesārņojas. Lai atbrīvotos no dēmoniskas ietekmes, cilvēki veic rituālus un, ja iespējams, dodas uz svētām vietām. Tādā laikā cilvēki īpaši pievēršas garīgām lietām. Tā Dvārakas iedzīvotāji devās uz Kurukšētras svētvietu. Negaidīti tur ieradās arī Vrindāvanas iedzīvotāji. Viņi satika Krišnu un teica: “Mēs Tevi tik ilgi esam gaidījuši, un nu mēs pateicamies liktenim, ka esam satikušies! Kad Tu atgriezīsies Vrindāvanā?” Gopī paņēma Krišnu aiz rokām un teica: “Ejam! Tagad Tu no mums neaizbēgsi.” Krišna atbildēja: “Jā, protams, es jau esmu sagatavojies. Laiks ir pienācis, atlicis vēl tikai īss brīdis.” Bet gopī teica: “Tu no mums vairs neaizbēgsi.” Purānās ir teikts, ka šai brīdī Krišna ir veicis mistisku darbību, kuru varējuši redzēt tikai Vrindāvanas iedzīvotāji. Krišna sadalījās. Prinča drēbēs tērptais elegantais valdnieks Dvārakas Krišna palika un pēc rituāliem atgriezās Dvārakā. Taču sākotnējais Krišna radīja ratus, kurus redzēja tikai Vrindāvanas iedzīvotāji. Viņi visi sakāpa iekšā un aizlidoja uz debesu Vrindāvanu, uz garīgo pasauli. Ārēji tas izskatījās tā, ka Vrindāvanas iedzīvotāju ķermeņi laika gaitā nomira.
Ratha-jātras nozīme ir tāda, ka Vrindāvanas gopī un ganu zēni, paši tīrākie Viņa bhaktas, velk Krišnu no Kurukšētras uz Vrindāvanu. Šai nozīmē lielais, bagātais, skaistais Džaganāthas templis simbolizē lielo, bagāto, civilizēto, kulturālo, nopietno Dvāraku. Tur Dievs ir varena un bagāta valdnieka lomā, tādēļ tur starp Viņu un Viņa kalpiem ir noteikta distance. Tur nav tuvu attiecību. Tādēļ gopī teica Krišnam: “Mēs Tevi ļoti mīlam, bet nespējam uz Tevi skatīties šādā apģērbā. Kur it Tava flauta? Kur ir Tava pāva spalva? Tu neesi tāds. Mēs esam pieradušas redzēt Tevi parastās ganu zēna drēbēs. Tu esi mūsējais. Mēs esam kā Tava ķermeņa daļas. Ķermeņa daļas ir saistītas savā starpā, un mēs jūtamies viegli un pierasti kopā ar Tevi, kad Tu esi savā sākotnējā izskatā. Bet te Tavs apģērbs, Tavs izskats, Tev apkārt ir rituāli, etiķete… Mēs esam vienkārši ciemata iedzīvotāji, mēs jūtamies neveikli. Mēs nespējam skatīties uz tādu veidolu. Iesim, mēs Tevi pārģērbsim, Tu būsi kā mūsu ciema gans. Viss būs vienkārši un brīnišķīgi. Tad mēs kopā ar Tevi jutīsimies viegli un dabiski.” Tāda ir galvenā doma. Īstenie bhaktas velk Krišnu no Dvāraku simbolizējošā Džaganāthas tempļa uz Gundīčas templi, kas simbolizē Vrindāvanu, vienkāršu, dabisku vietu.
Kungs Čaitajnja, kas parādīja mums Ratha-jātras piemēru, darbojas Vrindāvanas iedzīvotāju noskaņā, precīzāk, vistuvākās Krišnas bhaktas Šrīmatī Rādhārānī noskaņā. Viņa Džaganāthā saskata Krišnu. Viņa nespēj raudzīties uz bagātībām. Viņa vēlas mīlestību, dziļas, tuvas attiecības. Tādēļ Viņa velk Krišnu uz nomaļu vietu.
Krišna Džaganāthas templī ir noskumis pēc Šrīmatī Rādhārānī, tādēļ Viņš nepretojas, kad Viņu velk uz turieni. Kungs Čaitanja, esot Rādhārānī noskaņā, Džaganāthā redz Krišnu. Un Kungs Džaganātha raugās uz Čaitanju un redz Viņā Rādhārānī. Tāda ir Ratha-jātras būtība. Kungs Čaitanja Rādhārānī noskaņā velk Viņu uz Vrindāvanu, un Džaganātha ir ar mieru. Viņi vēlas Dvārakas bagātības apmainīt pret Vrindāvanas saldmi jeb pašām tuvākajām Krišnas spēlēm.
Vrindāvanas iedzīvotāji ir ļoti tuvi Krišnam, un viņi nevēlas nekādu distanci, viņi vēlas būt kopā ar Krišnu.
Ratha-jātra nekad nenotiek Vrindāvanā. Tas tādēļ, ka Krišna nekad to nepamet.

Ratha-jātra mūsdienās

Vrindāvanā ir tīras kalpošanas atmosfēra. Mēs nespējam to darīt tik labi, kā Kungs Čaitanja. Tādēļ mūsu Ratha-jātra ir prieka pilna ceremonija, kad kalpošanā iesaistās ļoti daudz cilvēku. Arī policija, kas kontrolē gājienu, kalpo, apsargājot Krišnu.
Smalkākā līmenī piedalīšanās Ratha-jātrā nozīmē aicināt Krišnu savā sirdī, kurai jābūt kā Vrindāvanai. Lai Kungs Džaganātha patiesi pilnībā parādītos mūsu sirdī, tā ir jāattīra. Tādēļ pirms Ratha-jātras jāpiedalās attīrošajā Gundīčas mārdžanas ceremonijā.
Mēs varam Krišnu vilkt, bet Viņu nav iespējams aizvilkt tur, kur Viņš nevēlas iet. Viņu nav iespējams ne ar ko savaldzināt. Vienīgais, kas Viņu pievelk, ir tīra kalpošana. Viņš atgriezās Vrindāvanā tikai tādēļ, ka Viņu pievilks bhaktu mīlestība. Tieši tāpat mūsu sirdī Viņš atgriezīsies tikai tad, kad tajā būs tīras garīgās kalpošanas atmosfēra.
Cilvēkiem, kas nezina Ratha-jātras patieso nozīmi, šie svētki ir iespēja palūkoties uz ratiem un Krišnu. Tā ir liela svētība. To sauc par bhakti-agjata-sukriti. Brīdī, kad cilvēks paskatās uz Džaganāthu, viņa sirds stipri attīrās, kaut pats to neapjauš.
Ratha-jātras laikā noteikti tiek izdalīta prasāda. Džaganātha Purī un citās vietās, kur svētkos piedalās ļoti daudz ļaužu, parasti prasāda ir cukurs maisiņos, un tos met no ratiem.

Svētku dotā svētība

Rakstos ir teikts: “Kas ir redzējis Kungu Višnu sēžam ratos, tas vairs te nepiedzimst.” Šrīlam Prabhupādam reiz jautāja: “Vai patiešām visi, kas šai dienā ir redzējuši Kungu Džaganāthu, vairs te nepiedzimst?” Viņš atbildēja: “Ja no tā brīža cilvēki maina savu dzīvi un iet aiz Viņa, tad jā. Piemēram, ja cilvēks Viņu ierauga un tūlīt atstāj ķermeni, tajā brīdī cilvēks iegūst atbrīvi. Ieraugot Kungu Džaganāthu, cilvēks saņem lielu svētību, taču, ja viņš atgriežas pie līdzšinējā dzīvesveida, tad turpina iet savas karmas ceļu. Džaganāthas skatiens cilvēka karmā izdedzina lielu caurumu, un tas nozīmē, ka liela daļa karmas ir sadedzināta un dzīve kļūst vieglāka.”

Šrīla Prabhupāda par Ratha-jātras noskaņu

“Kad Šrīmatī Rādhārānī Kurukšētrā ieraudzīja Krišnu visā krāšņumā, Viņa teica: “Mans dārgais Krišna, Tu arī esi šeit, un arī es esmu šeit. Bet mums trūkst Vrindāvanas. Es vēlos, lai Tu nāc Man līdzi uz Vrindāvanu un mēs atpūstos Vrindāvanas mežā.”
Vaišnaviem Ratha-jātra ir noskaņas svētki. Kungs Čaitanja ir mums mācījis, kā sajust atšķirtību no Dieva. Kungs Čaitanja nekad nav teicis, ka ir redzējis Dievu, bet Viņš ļoti smagi izjuta atšķirtību no Dieva. Ikviens, kas piedalās Ratha-jātrā, pamazām izkopj snaudošo mīlestību uz Krišnu.” (720713R2.LON)

Nobeigums

Tagad Džaganātha Purī galvenā iela ir asfaltēta. Agrāk tur bija cieti nomīdīta smilts. Stāsta, ka tad Kungam Džaganātham šis ceļš atgādinājis smilšaino Jamunas krastu un dārzi ielas malā atgādinājuši Vrindāvanas mežus.
Stāsta, ka Kungs Čaitanja Ratha-jātras laikā ir radījis vairākas savas ekspansijas. Ir zināms gadījums, kad viņš septiņās formās ir piedalījies kīrtanas grupās. Ir bijusi liela procesija, vairāki tūkstoši cilvēku. Tādēļ ar vienu kīrtanas grupu bijis par maz, bijušas septiņas muzikantu un dejotāju grupas. Tās izvietojās visas procesijas garumā, lai visi dzirdētu. Un Kungs Čaitanja piedalījās katrā grupā kā galvenais dziedātājs un dejotājs. To redzot, Kungs Džaganātha nokļuva Vrindāvanas gaisotnē.

Avots: http://audioveda.ru/audio?id=1244