Loading Notikumi

« Notikumi

Rāma ēkādašī diena. Pārtraukt 07:40 – 10:37

3. novembris

Rāma ēkādašī stāsts

Mahārādža Judhišthira teica: “Džanārdana, visu dzīvo būtņu aizsargātāj, kā sauc ēkādašī dienu, kas ir Kārtikas mēneša (oktobris-novembris) dilstošā mēnesī? Lūdzu, atklāj man šo noslēpumu.”
Visaugstais Kungs Šrī Krišna atbildēja: “Lauva starp valdniekiem, lūdzu, klausies. Kārtikas mēneša (oktobris-novembris) dilstoša mēnesī ir Rāma ēkādašī diena. Tā ir vislabvēlīgākā, jo tā iznīcina vislielākos grēkus un dāvā pāriešanu garīgajā pasaulē. Es pastāstīšu par tās vēsturi un diženumu.
Reiz dzīvoja slavens valdnieks Mučukunda. Viņš draudzējās ar debesu planētu valdnieku Indru, ar Jamarādžu, Varunu un dievbijīgo Rāvanas brāli Vibhīšanu. Mučukunda vienmēr teica taisnību un vienmēr kalpoja Man. Viņš vadījās pēc reliģiskiem principiem, tādēļ viņa valstī dzīve ritēja mierīgi.
Mučukundam bija meita, un viņš tai deva svētas upes vārdu Čandrabhāga. Valdnieks atdeva viņu par sievu Čandrasēnas dēlam Šobhanam. Kādu dienu Šobhans ieradās sievastēva pilī labvēlīgā ēkādašī dienā. Šis apciemojums satrauca Čandrabhāgu, jo viņa zināja, ka vīrs ir vājš un neizturēs dienu ilgu gavēni. Viņa teica vīram: “Mans tēvs ļoti stingri ievēro ēkādašī pavadīšanas norādījumus. Dašamī, dienu pirms ēkādašī, viņš sit lielas bungas un skaļi paziņo: “Neviens nedrīkst ēst svētajā Šrī Hari ēkādašī dienā!””
Šobhans izdzirdēja bungu rīboņu un teica sievai: “Skaistā mana, ko lai es daru? Saki, lūdzu, kā lai es izglābju savu dzīvību, pakļaujos tava tēva stingrībai un esmu pieklājīgs viesis?”
Čandrabhāga atbildēja: “Mans dārgais vīrs, manās mājās ēkādašī dienā neēd neviens – ne cilvēki, ne ziloņi, ne zirgi. Svētajā Šrī Hari dienā dzīvniekiem netiek dots siens un pat ūdens. Kā gan tu vari izbēgt no gavēņa? Ja tev kaut kas jāēd, tad tev tūlīt pat jādodas prom. Tev tagad jāizvēlas, ko darīt.”
Princis Šobhans teica: “Es esmu nolēmis gavēt svētajā ēkādašī dienā. Lai notiek tas, ko liktenis būs lēmis.”
Ar tādu apņemšanos Šobhans mēģināja gavēt šai ēkādašī dienā. Viņu pārņēma pārmērīgs bads un slāpes. Viņš cieta līdz saulrietam. Labvēlīgās nakts iestāšanās visus vaišnavus padarīja laimīgus – viņi visu nakti baudīja Kunga Hari pielūgšanu. Šī nakts princim bija neciešama. Kad saule lēca dvādašī rītā, princis Šobhans bija miris.
Valdnieks Mučukunda sarīkoja bēres, lika sakraut lielu malkas grēdu ugunij, taču neļāva savai meitai pievienoties vīram apbedīšanas sārtā. Čandrabhāga veica attīrīšanās rituālus, godināja aizgājušo vīru un palika dzīvot tēva mājā.”
Kungs Šrī Krišna turpināja: “Vislabākais valdniek Judhišthira, Šobhans mira no gavēņa Rāma ēkādašī dienā. Viņa ieguvums ļāva viņam pēc nāves kļūt par Mandarāčalas kalna valdnieku. Viņa valsts bija kā padievu pilsēta – ēku sienas bija izrotātas ar neskaitāmiem dārgakmeņiem un viss spoži mirdzēja. Pīlāri bija no rubīniem un visur vizuļoja ar dimantiem inkrustēts zelts. Kad valdnieks Šobhans sēdēja tronī zem sniegbalta baldahīna, kalpotāji viņu apvēdināja ar jaku astu slotiņām. Valdniekam galvā bija satriecošs kronis, viņa ausis rotāja brīnišķīgi auskari, ap kaklu viņam bija kaklarota, uz rokām – ar dārgakmeņiem izgreznotas aproces un rokassprādzes. Viņu apkalpoja gandharvi – labākie debesu dziedātāji – un apsaras, debesu dejotājas. Valdnieks patiesi līdzinājās Indram.
Kādu dienu no Mučukundas valsts devās svētceļojumā brāhmans Somašarma. Viņam gadījās iet caur Šobhanas valsti. Viņš vēroja Šobhanu visā krāšņumā un nodomāja, ka tas varētu būt Mučukundas znots.
Šobhans pamanīja brāhmanu tuvojamies un tūlīt piecēlās un ar cieņu paklanījās. Tad viņš apvaicājās brāhmanam par viņa veselību, par sava sievastēva veselību un labklājību, par savu sievu un par pilsētas iedzīvotājiem.
Somašarma atbildēja: “Valdniek, tava sievastēva valstī visiem klājas labi, Čandrabhāgai un citiem ģimenes locekļiem arī iet labi. Taču mani pārsteidz, ka tu esi šeit. Lūdzu, pastāsti par sevi. Vēl neviens nav redzējis tik krāšņu pilsētu. Lūdzu, pastāsti, kā tu esi to iemantojis.”
Šobhans sāka stāstīt par sevi: “Es gavēju Rāma ēkādašī dienā un tā kļuvu par šīs pilsētas valdnieku. Ar visu savu spožumu tā ir tikai pagaidām. Es tevi lūdzu, izlabo šo trūkumu. Tu redzi, tā ir gaistoša kā viss šai materiālajā pasaulē. Kā es varu šo skaistumu un diženumu padarīt mūžīgu? Lūdzu, dod man norādījumus.”
Brāhmans jautāja: “Kā šī valsts ir kļuvusi nestabila un kā tā var kļūt stabila? Lūdzu, izskaidro man visu, un es centīšos tev palīdzēt.”
Šobhans atbildēja: “Es esmu gavējis Rāma ēkādašī dienā bez ticības, tādēļ šī karaļvalsts nav mūžīga. Tagad klausies, kā tā var tapt mūžīga. Lūdzu, atgriezies pie daiļās valdnieka Mučukundas meitas Čandrabhāgas un pastāsti, ko esi redzējis un sapratis par mani un šo vietu. Ja tu, tīrs brāhmans, viņai visu pastāstīsi, šī pilsēta ātri iegūs mūžību.”
Brāhmans atgriezās savā pilsētā un pavēstīja Čandrabhāgai par redzēto. Viņa bija pārsteigta un sajūsmināta, dzirdot jaunumus par vīru. Viņa teica: “Brāhman, tu esi redzējis sapni vai patiesību?”
Brāhmans Somašarma atbildēja: “Princese, es patiesi esmu bijis vietā, kas atgādina debesu iedzīvotāju karalisti, un tiešām esmu runājis ar tavu nelaiķa vīru. Viņš man lika pateikt, ka viņa karaļvalsts nav stabila un jebkurā brīdī var izgaist. Viņš cer, ka tu zini, kā padarīt to stabilu.”
Čandrabhāga teica: “Viedais brāhman, lūdzu, tūlīt pat aizved mani uz vīra mītni. Es ļoti vēlos viņu atkal redzēt! Es varu padarīt viņa karaļvalsti stabilu ar to ieguvumu, ko esmu saņēmusi ar gavēšanu ēkādašī dienās visu mūžu. Lūdzu, saved mūs kopā. Ir teikts, ka tas, kas saved kopā likteņa atšķirtus cilvēkus, iegūst ļoti lielu labumu.”
Pazemīgais brāhmans Somašarma aizveda Čandrabhāgu uz mirdzošo karaļvalsti. Pirms tam viņi apmeklēja svētā Vāmanadēvas āšramu Mandarāčalas kalna pakājē un pastāstīja Vāmanadēvam par notikušo. Vāmanadēva noskaitīja Vēdu mantras un apslacīja Čandrabhāgu ar svētu ūdeni no samanja arghjas. Diženā Riši rituāli ļāva princeses iegūtajam labumam padarīt viņas ķermeni pārpasaulīgu. Čandrabhāgas acis sāka starot brīnumainā ekstāzē. Tad viņi turpināja ceļu.
Šobhans pamanīja tuvojamies savu sievu. Prieka pārpilns viņš sauca viņas vārdu, gavilēja un priecājās. Viņš apsēdināja to sev blakus kreisajā pusē. Čandrabhāga teica: “Visdārgākais, lūdzu, klausies, es tev pastāstīšu kaut ko, kas tev ļoti noderēs. No astoņu gadu vecuma es regulāri esmu ar ticību gavējusi visās ēkādašī dienās. Ja es atdošu tev visu iegūto labumu, tava karaļvalsts kļūs patiesi mūžīga, un kļūs arvien bagātāka līdz lielajiem plūdiem.””
Kungs Šrī Krišna turpināja: “Judhišthira, tādā veidā izmeklēti skaistā, pārpasaulīgā, ar smalkiem rotājumiem izgreznotā Čandrabhāga atguva mieru un laimīgi dzīvoja kopā ar vīru. Rāma ēkādašī deva Šobhanam iespēju savā karaļvalstī piepildīt visas vēlmes un dāvāja viņam nebeidzamu laimi, kādu dod pārpasaulīgā Kāma-dhenu govs.
Visdiženākais valdniek, Es esmu tev pastāstījis par Kārtikas mēneša dilstoša mēness Rāma ēkādašī slavu.
Ikviens, kas gavē gan augoša, gan dilstoša mēness ēkādašī dienā, noteikti tiek atbrīvots no brāhmana nogalināšanas grēka sekām. Nevajag nodalīt augoša un dilstoša mēness ēkādašī dienas. Abas dāvā prieku šai pasaulē un atbrīvo pat viskritušākās un visgrēcīgākās dzīvās būtnes. Abas ēkādašī dienas ir kā baltas un melnas govis – abas dod vienādi labu pienu. Gan augoša, gan dilstoša mēness ēkādašī dienas dod vienādi lielu labumu un atbrīvo no dzimšanas un nāves cikla. Kas klausās stāstu par šo svēto Rāma ēkādašī dienu, tas atbrīvojas no visiem grēkiem un sasniedz Kunga Višnu mājvietu.
Tā beidzas Kārtika-krišna jeb Rāma ēkādašī slavinājums, ko Vridžavāsī ir pārstāstījis no Brahma-vaivarata Purānas.