Loading Notikumi

« Notikumi

Putrada ēkādašī diena. Pārtraukt 08:47 – 11:18

17. janvāris

Putrada ēkādašī stāsts

Mahārādža Judhišthira teica: “Kungs, Tu tik labi esi izskaidrojis Pauša mēneša dilstoša mēness Saphala ēkādašī diženumu. Lūdzu, esi man žēlīgs un sīki pastāsti par ēkādašī, kas ir Pauša mēneša (decembris-janvāris) augošā mēnesī. Kā to sauc, kāda dievība jāgodā šai svētajā dienā? Purušotama, Hrišīkēša, lūdzu, saki, kā Tevi iepriecināt šai dienā?”
Kungs Šrī Krišna atbildēja: “Svētais valdniek, visas cilvēces labad es pastāstīšu, kā gavēt Pauša-šukla ēkādašī dienā.
Iepriekš esmu izskaidrojis, ka ikvienam pēc iespējas labi vajag pildīt norādījumus un priekšrakstus ēkādašī dienai. Tas jādara arī Putrada ēkādašī dienā. Šī diena iznīcina visus grēkus un nogādā dzīvo būtni garīgajā pasaulē. Šai dienā godināmā dievība ir Dieva Augstākā Personība Šrī Nārājana. Sākotnējā Personība ar prieku izpilda visas savu bhaktu vēlmes un dāvā tiem pilnību. Tādēļ visās trijās pasaulēs (zemākajās, vidējās un augstākajās planētu sistēmās) starp nekustīgām un kustīgām būtnēm nav labākas personības par Kungu Nārājanu.
Valdniek, es tev pastāstīšu stāstu par Putrada ēkādašī dienu. Tā noņem visus grēkus un dara cilvēku slavenu un gudru.
Reiz bija karaļvalsts Bhadrāvatī, un to valdīja valdnieks Suketumāns. Viņa sieva bija slavenā Šaibja. Valdniekam nebija dēla, tādēļ viņš daudz raizējās: “Ja man nav dēla, kas turpinās dinastiju?” Valdnieks ilgi un rūpīgi pārdomāja: “Kurp man iet? Ko man darīt? Kā man tikt pie dēla?” Suketumāns nespēja rast laimi ne savā valstī, ne savā pilī. Viņš arvien ilgāk un ilgāk uzturējās sievas pilī, drūmi domājot, kā tikt pie dēla.
Valdnieks Suketumāns un valdniece Šaibja ļoti bēdājās. Viņu kopējās bēdas bija tik lielas, ka pat tarpana (senčiem piedāvāts ūdens) tiem šķita tikpat nederīgs dzeršanai kā vārošs ūdens. Viņi uztraucās, ka nebūs pēcnācēju, kas viņiem pēc nāves piedāvās tarpanu. Vēl vairāk viņus satrauca ziņa par senču raizēm, ka drīz neviens viņiem nepiedāvās tarpanu.
Ne ministri, ne draugi, pat ne mīļie tuvinieki nespēja uzmundrināt nobēdājušos valdnieku pāri. Suketumānu nespēja mierināt ne ziloņi, ne zirgi, ne armija. Pamazām viņš kļuva kūtrs un nevarīgs.
Valdnieks domāja: “Ir teikts, ka bez dēla laulība ir neveiksmīga. Patiesi, ja ģimenes cilvēkam nav dēla, viņa sirds un viņa greznā māja ir tukša un nožēlojama. Bez dēla cilvēks nevar atmaksāt parādu senčiem, padieviem un cilvēkiem. Tādēļ katrai ģimenes galvai jācenšas iegūt dēls, tikai tā viņš var kļūt slavens šai pasaulē un nokļūt uz augstākām planētām. Dēls ir pierādījums, ka iepriekšējās simts dzīvēs cilvēks ir darījis dievbijīgus darbus. Tādam cilvēkam ir ilgs mūžs, laba veselība un bagātība. Dēli un mazdēli norāda, ka iepriekšējās dzīvēs cilvēks ir godinājis Dieva Augstāko Personību Kungu Višnu. Tikai ar Visaugstā Kunga Šrī Krišnas godināšanu cilvēks var tikt svētīts ar dēliem, bagātību un asu prātu. Tāds ir mans viedoklis.”
Iegrimis tādās pārdomās, valdnieks nerada mieru. Viņš raizējās dienu un nakti, no rīta līdz vakaram un no gulētiešanas līdz celšanās laikam, pat viņa sapņi bija raižu pilni. Valdnieks bija tā nomocījies, ka apsvēra pašnāvību. Taču viņš apdomāja pašnāvības sekas – dzīvi ellē – un atmeta šo domu. Tad viņš apsegloja zirgu un viens devās uz dziļu mežu. Ne priesteri, ne brāhmani, neviens nezināja, kurp valdnieks ir devies.
Valdnieks Suketumāns bezmērķīgi klīda pa briežu, putnu un citu dzīvu radību pilno mežu. Viņš vēroja dažādus kokus un krūmus: vīģes, bengāļu cidonijas, dateles, džekfrūtus, kā arī bakulas, saptaparnas, tindukas, tilakas, šalas, tālas, tamālas, saralas, hingotas, ardžunas, labheras, bahedas, sallakī, karondas, patalas, khairas, šākas un palāšas kokus. Visos auga brīnišķīgi augļi un ziedi. Viņš redzēja briežus, tīģerus, lāčus, lauvas, pērtiķus, čūskas, milzīgus ziloņu tēviņus meklēšanās laikā, ziloņu mātītes ar zilonēniem un ziloņus ar četriem ilkņiem. Tur bija govis, šakāļi, zaķi, leopardi un nīlzirgi. Valdnieks raudzījās uz dzīvnieku ģimenēm un mazuļiem, atcerējās savu zvērnīcu, savus ziloņus un tā noskuma, ka nevērīgi klīda arvien dziļāk mežā.
Pēkšņi valdnieks izdzirdēja šakāļa gaudošanu. Viņš izbijās, izbrīnījās un sāka lūkoties apkārt. Bija pusdienlaiks, un valdnieks sāka nogurt. Viņu sāka mocīt izsalkums un slāpes. Viņš nodomāja: “Ko gan es tik sliktu esmu nodarījis, man tā jāmokās ar izkaltušu un degošu rīkli un tukšu vēderu, kas rūc? Es esmu iepriecinājis dēvas ar daudziem uguns ziedojumiem un bagātīgu godināšanu. Es esmu devis cienījamiem brāhmaniem daudz dāvanu un gardu saldumu. Es esmu rūpējies par pavalstniekiem kā par saviem bērniem. Kāpēc man tā jācieš? Kādi nezināmi grēki ir nesuši augļus un mani tagad moka?”
Domās iegrimis, valdnieks lauzās tālāk. Valdnieka Suketumāna labie darbi ļāva viņam nonākt pie skaistas, lotosiem pilnas ūdenstilpnes, kas bija pazīstama kā Mānasarovaras ezers. Tajā dzīvoja ūdens iemītnieki – krokodili, zivis – un tas bija izrotāts ar dažādām lilijām un lotosiem. Ziedi saulē bija atvērušies. Ūdenī peldēja gulbji, dzērves un pīles. Ezera krastos bija daudz pievilcīgu āšramu, tajos dzīvoja svētie un viedie, kas varēja piepildīt ikviena vēlmes. Tie patiesi vēlēja ikvienam labu. Kad valdnieks to visu ieraudzīja, viņa labā roka un labā acs sāka trīcēt – tā bija zīme, ka notiks kaut kas labs.
Valdnieks nolēca no zirga un nostājās ezera krastā sēdošo viedo priekšā. Viņš ievēroja, ka tie uz krellītēm atkārto Dieva svēto vārdu. Valdnieks paklanījās un ar saliktām rokām veltīja tiem slavinošas lūgšanas. Viedie vēroja, ar kādu cieņu valdnieks pie tiem vēršas, un teica: “Valdniek, mēs esam apmierināti ar tevi. Ar ko ir nodarbināts tavs prāts? Lūdzu, saki savu vēlēšanos.”
Valdnieks atbildēja: “Diženie viedie, kas jūs esat? Labu nesošie svētie, kā jūs sauc? Kādēļ jūs esat šai skaistajā vietā? Lūdzu, izstāstiet man visu.”
Viedie atbildēja: “Valdniek, mēs esam desmit Višvadēvas. Mēs esam atnākušie pie šī patīkamā ezera nomazgāties. Pēc piecām dienām sāksies Māghas mēnesis. Šodien ir slavenā Putrada ēkādašī diena. Kas vēlas dēlu, tas šai dienā nedrīkst neko ēst.”
Valdnieks teica: “Es tā esmu centies iegūt dēlu. Diženie viedie, ja jūs esat apmierināti ar mani, lūdzu, dāvājiet man labu dēlu.”
Viedie atbildēja: “Vārda “Putrada” nozīme ir “dēla devēja”. Lūdzu, šodien neko neēd. Ja tu tā darīsi, tad ar mūsu svētību un Kunga Kēšavas žēlastību tev būs dēls.”
Valdnieks paklausīja Višvadēvu padomam un pavadīja Putrada ēkādašī dienu, pildot visus noteikumus un priekšrakstus. Dvādašī dienā viņš pārtrauca gavēt un vēl un vēlreiz godināja svētos.
Drīz pēc tam Suketumāns atgriezās pilī un devās pie savas sievas. Valdniece Šaibja tūlīt kļuva grūta. Notika tieši tas, ko Višvadēvas bija paredzējuši – viņiem piedzima skaists dēls. Ar laiku dēls ieguva varonīga prinča slavu. Valdnieks ar prieku piedāvāja savam dižciltīgajam dēlam troni. Suketumāna dēls ļoti apzinīgi rūpējās par pavalstniekiem – gluži kā par saviem bērniem.
Judhišthira, nobeigumā jāsaka, ka tas, kas vēlas piepildīt savas vēlmes, nedrīkst ēst Putrada ēkādašī dienā. Uz šīs planētas tāds cilvēks noteikti iegūst dēlu, un pēc nāves viņš gūst atbrīvi. Tas, kas lasa vai klausās šo Putrada ēkādašī slavinājumu, iegūst labumu, kas līdzvērtīgs zirga ziedošanai. Es tev esmu pastāstījis šo stāstu visas cilvēces labad.”
Tā beidzas Pauša-šukla jeb Putrada ēkādašī slavinājums, ko Vridžavāsī ir pārstāstījis no Vēda Vjāsadēvas Bhavīšja Purānas.
Piezīmes
Desmit Višvadēvas ir Višvas dēli Vāsu, Satja, Kratu, Dakša, Kāla, Kāma, Dhritī, Pururāva, Mādrāva un Kuru.