Loading Notikumi

« Notikumi

Kunga Varāhadēvas atnākšana

28. janvāris

Varāhadēva ir Šrī Krišnas mežakuiļa avatārs. Viņš pieņēma mežakuiļa veidolu, lai izceltu Garbhodakas okeānā nogrimušo Zemes planētu uz saviem ilkņiem. Dēmons Hiranjākša bija iemetis Zemi šajā okeāna, bet Kungs nodūra dēmonu ar saviem ilkņiem un izglāba Zemi. (Šrīmad Bhāgavata 1.3.7., 2.7.1.; 3. dziedājums 13., 18. un 19. nodaļa)

Kunga Varāhas ierašanās Svājambhuvas laikmetā

Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja:
“Dārgais valdniek! Uzklausījis viedā Maitrējas svētīgos vārdus, Vidura atkal uzdeva jautājumus par Dieva Augstāko Personību, ļoti vēlēdamies dzirdēt stāstus par Kungu. Vidura sacīja:
“Viedais! Ko darīja Brahmas labais dēls Svājambhuva, saņēmis savu mīļo sievu? Labākais no tikumīgajiem! Sākotnējais visu valdnieku valdnieks (Manu) bija dižens Dieva Personības Hari bhakta, tāpēc ir vērts dzirdēt stāstus par viņa cildeno raksturu un darbību. Lūdzu, pastāsti tos. Es ļoti vēlos klausīties par viņu. Tiem, kuri ilgu laiku centīgi klausījušies garīgo skolotāju, stāsti par tīru bhaktu raksturu un darbību jādzird no tīriem bhaktām. Tīri bhaktas savās sirdīs vienmēr domā par bhaktu atbrīvotāja Dieva Personības lotospēdām.””
Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja:
“Dieva Personība Šrī Krišna ar prieku nolika savas lotospēdas Viduram klēpī, jo Vidura bija ļoti laipns un lēnprātīgs. Viedais Maitrēja bija ļoti priecīgs par Viduras teikto un, viņa noskaņas iedvesmots, sāka runāt:
“Kad cilvēces tēvs Manu un viņa sieva bija nākuši pasaulē, Manu ļoti pazemīgi, lūgšanā saliktām rokām uzrunāja Brahmu, kurš ir visu Vēdu gudrību krātuve:
“Tu esi visu dzīvo būtņu tēvs un to uzturēšanas avots, jo viņas ir nākušas pasaulē no tevis. Lūdzu, saki, kā lai mēs tev kalpojam. Godināmais tēvs! Lūdzu, dod mums pienākumus, kas atbilstu mūsu spēkiem, lai to izpilde dotu mums slavu šajā mūžā un pilnību nākamajā dzīvē.”
Kungs Brahma sacīja:
“Mīļais dēls, pasaules valdniek! Es ļoti priecājos par tevi un dodu savu svētību gan tev, gan tavai sievai. Vēlēdamies saņemt manus norādījumus, tu esi pilnībā ar visu sirdi uzticējis sevi man. Diženais varoni! Tu esi parādījis ļoti labu piemēru, kā jāizturas pret tēvu. Augstāka personība vienmēr ir jāgodina. Tas, kuru vairs neietekmē skaudība un kurš ir saprātīgs, ar lielu prieku uzklausa sava tēva gribu un visiem spēkiem cenšas to izpildīt. Tu man esi paklausīgs dēls, tāpēc, lūdzu, ej un ar savu sievu laid pasaulē tikpat labus bērnus, valdi pār pasauli, balstoties uz garīgās kalpošanas principiem, un godini Dieva Augstāko Personību ar jagjām. Valdniek! Ja tu kā nākas aizsargātu materiālās pasaules dzīvās būtnes, tā būtu vislabākā kalpošana man. Visaugstais Kungs, jutekļu saimnieks, būs ļoti priecīgs redzot tevi gādājam par saistītajām dvēselēm. Dieva Augstākā Personība Džanārdana (Kungs Krišna) ir veidols, kas saņem visu ziedošanu augļus. Ja Viņš nav apmierināts, cilvēku pūles ir veltīgas. Džanārdana ir augstākā Patība, tāpēc tas, kurš neiepriecina Viņu, pamet novārtā pats sevi.”
Šrī Manu sacīja:
“Visvarenais kungs, grēku iznīcinātāj! Es pakļaušos tavai gribai. Tagad, lūdzu, saki, kur man jādzīvo un kur dzīvos mani pēcnācēji. Padievu saimniek! Zeme ir visu dzīvo būtņu uzturēšanās vieta. Tagad tā ir iegrimusi lielajā ūdenī (Garbhodakas okeānā), tāpēc, lūdzu, izvelc viņu no turienes. To izdarīt vari tikai tu ar Dieva Kunga žēlastību.”
Redzot ūdenī iegrimušo Zemi, Brahma sāka domāt, kā to izcelt. Viņš domāja ilgu laiku:
“Kamēr es biju aizņemts ar radīšanu, Zeme ir applūdusi un kāds to ir nogremdējis okeāna dziļumos. Ko gan mēs, radītāji, te varam līdzēt? Lai Visvarenais Kungs mūs vada!”
Kamēr Brahma tā domāja, no viņa nāss pēkšņi iznāca maziņš mežakuilis. Tas nebija lielāks par īkšķa galu. Bharatas pēcteci! Kamēr Brahma vēroja mežakuili, Tas pacēlās debesīs un izauga brīnum liels kā zilonis.
Brahma, diženie brāhmani, kā Marīči, arī Kumāri un Manu bija ļoti pārsteigti, redzot debesīs brīnumaino mežakuiļa veidolu, un sāka par to dažādi strīdēties:
“Vai Tā ir kāda neparasta būtne, kas tikai izliekas par mežakuili? Cik brīnumaini, ka Tā radās no mana deguna! Sākumā šis mežakuilis nebija lielāks par īkšķa galu, bet pēc mirkļa jau kļuva liels kā akmens. Es neko nesaprotu. Vai Tas nav Dieva Augstākā Personība Višnu?”
Kamēr Brahma ar saviem dēliem prātoja, Dieva Augstākā Personība Višnu skaļi ierūcās gluži kā milzu kalns. Visvarenā Dieva Augstākā Personība iepriecināja Brahmu un pārējos augstos brāhmanus, atkal ierūcoties savā neparastajā balsī, kuras atbalss pēc tam skanēja no visām pusēm.
Kad diženie viedie un domātāji, kas dzīvo uz Džanalokas, Tapalokas un Satjalokas planētām, izdzirdēja ļoti žēlsirdīgā Kunga Mežakuiļa skaļo balsi, kuras skaņa svētīja visas būtnes, tie sāka daudzināt labvēlīgas himnas no trijām Vēdām.
Atbildēdams uz diženo bhaktu daudzinātajām Vēdu lūgšanām, Viņš ierūcās vēlreiz un tad, spēlēdamies kā zilonis, iegāja ūdenī. Dievs Kungs, Vēdu lūgšanas mērķis, saprata, ka bhaktu lūgšanas ir domātas Viņam. Lidojot pa debess jumu, lai ieietu ūdenī un glābtu Zemi, Kungs Mežakuilis sita ar asti kā ar pātagu, bozās, ar nagiem un spožajiem, baltajiem ilkņiem ārdīja mākoņus un lūkojās apkārt ar savām mirdzošajām acīm. Viņš bija pārpasaulīgais Visaugstais Kungs Višnu, taču, tā kā Kungam bija kuiļa veidols, Viņš meklēja Zemi ar ožu. Kunga ilkņi izskatījās baismīgi, un, paraudzījies uz bhaktām brāhmaniem, kuri skaitīja lūgšanas, Viņš iegāja ūdenī.
Ienirdams ūdenī gluži kā milzu kalns, Kungs Mežakuilis pāršķēla okeānu uz pusēm, un pacēlās divi augsti viļņi, kas bija kā okeāna rokas. Okeāns skaļi lūdza Kungu:
“Ak, visu ziedojumu Kungs! Lūdzu, nepārcērt mani uz pusēm! Esi žēlīgs un aizsargā mani!”
Kunga Mežakuiļa nagi bija asi kā bultas. Ar tiem Viņš pāršķēla ūdeni un nonāca līdz bezgalīgā okeāna robežai. Tur Viņš ieraudzīja Zemi, visu dzīvo būtņu uzturēšanās vietu, kura gulēja šajā vietā tāpat kā radīšanas sākumā, un Pats to pacēla. Kungs Mežakuilis pavisam viegli paņēma Zemi uz ilkņiem un izcēla to no ūdens. Viņš izskatījās ārkārtīgi skaists. Tad, dusmās kvēlojot kā Sudaršanas disks, Viņš nogalināja dēmonu (Hiranjākšu), lai gan tas centās cīnīties ar Kungu.
Tad Kungs Mežakuilis turpat ūdenī nogalināja dēmonu, gluži kā lauva nogalina ziloni. Kunga mēle un vaigi kļuva sarkani no dēmona asinīm, tāpat kā zilonis kļūst sārts, rokot purpurkrāsas zemi. Tad, spēlēdamies kā zilonis, Kungs turēja Zemi uz balto, izliekto ilkņu galiem. Viņš kļuva zilgans kā tamālas koks.
Viedie, kurus vadīja Brahma, saprata, ka viņu priekšā ir Dieva Augstākā Personība, un pazemīgi sveicināja Kungu:
“Neuzvaramais Kungs! Visu ziedošanu baudītāj! Esi sveiks, esi slavēts! Tavs veidols ir Vēdu iemiesojums, un Tava auguma matu porās atrodas okeāni. Tu esi pieņēmis mežakuiļa izskatu ar noteiktu mērķi (lai paceltu Zemi). Kungs! Tavs veidols ir jāgodina ziedošanas ceremonijās, taču nelietīgas dvēseles nespēj Tevi redzēt kā godināmo Kungu. Vēdu himnas, Gājatrī un citas, ir Tavas ādas maņa. Tavi sari ir kušas zāle, Tavās acīs ir kausēts sviests, un Tavās četrās kājās atrodas četru veidu auglīgā darbība. Dārgais Kungs! Tava mēle ir ziedošanas trauks, un Tava nāss ir ziedošanas trauks, Tavā vēderā atrodas ziedošanas ēdiena trauks, un ziedošanas trauki ir arī Tavās ausīs. Tavā mutē ir Brahmas ziedošanas trauks, Tavā kaklā ir ziedošanas trauks, ko sauc par somu, un viss, ko Tu košļā, ir agni-hotra. Dārgais Kungs, Tava kārtējā atnākšana ir vēlme pēc visu veidu iesvētības. Tavs kakls ir triju vēlmju vieta, un Tavi ilkņi ir iesvētības iznākums un visu vēlmju gals. Tava mēle ir darbība, kas tiek veikta pirms iesvētības, Tava galva ir uguns bez ziedošanas un godināšanas uguns un Tavs dzīvības spēks ir visu vēlmju kopums. Dārgais Kungs! Tava sēkla ir ziedošana, ko sauc par soma-jagju. Tava augšana ir rīta rituāli. Tava āda un tauste ir septiņas agništomas ziedošanas sastāvdaļas. Tava ķermeņa locītavas apzīmē dažādas citas ziedošanas ceremonijas, kas tiek veiktas divpadsmit dienu laikā. Tu esi visu ziedošanu (gan somas, gan asomas) mērķis, un Tevi piesaista tikai jagjas. Dārgais Kungs! Tu esi Dieva Augstākā Personība, kuru godina ar visaptverošām lūgšanām, Vēdu himnām un ziedošanas ceremoniju piederumiem. Mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā. Tevi var apzināties ar tīru prātu, kas ir brīvs no redzamajiem un neredzamajiem materiālajiem sārņiem. Mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā, jo Tu esi augstākais garīgās kalpošanas zināšanu skolotājs.
Zemes pacēlāj! Kalniem klātā Zeme, ko Tu esi pacēlis uz saviem ilkņiem, izskatās gluži kā lotoss ar lapām, kas aizķēries aiz ilkņa saniknotam zilonim, kurš nāk ārā no ūdens. Dārgais Kungs! Lielo kalnu virsotnes kļūst vēl skaistākas, kad tās rotā mākoņi, un Tavs pārpasaulīgais augums ir kļuvis vēl skaistāks, jo Tu uz savu ilkņu galiem esi pacēlis Zemi. Dārgais Kungs! Rūpēdamies par kustīgajām un nekustīgajām būtnēm, Tu esi pacēlis Zemi; viņa ir Tava sieva, un Tu esi augstākais tēvs. Mēs pazemīgi sveicinām Tevi un māti Zemi, kuru Tu esi apveltījis ar savu spēku, gluži kā prasmīgs ziedojumu veicējs, kas ar savu spēku aizdedzina arani malku. Vai gan kāds cits, izņemot Tevi, Dieva Augstāko Personību, būtu varējis izvilkt Zemi no ūdens? Tomēr Tev šāds darbs nemaz nav brīnumains, jo Tu tik brīnišķīgā veidā esi radījis Visumu. Visa kosmiskā izpausme ir Tavas enerģijas radīta. Visaugstais Kungs! Mēs neapšaubāmi esam visdievbijīgāko planētu – Džanas, Tapas un Satjas – iedzīvotāji, taču, kad Tu iznāci no ūdens un purinājies, pilieni no Tava kažoka mūs šķīstīja vēl vairāk. Dārgais Kungs! Tavai brīnumainajai darbībai nav robežu. Tas, kurš vēlas līdz galam iepazīt Tavas darbības, noteikti ir nejēga. Šai pasaulē pār visiem valda Tavi varenie, mistiskie spēki. Lūdzu, dod saistītajām dvēselēm savu bezcēloņu žēlastību!”
Uzklausījis viedo un pārpasaulnieku godināšanas runu, Kungs pieskārās Zemei ar nagiem un nolika to uz ūdens. Tādā veidā Dieva Personība, Kungs Višnu, visu dzīvo būtņu uzturētājs, izcēla Zemi no dzelmes un, nolicis to uz ūdens, atgriezās savā mājvietā.
Kungam, kurš atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs, ļoti patīk, ja cilvēks ar bhakti attieksmi uzklausa un pavēsta citiem šo svētīgo un vērtīgo stāstu par Kungu Mežakuili.””

Kunga Varāhas ierašanās Čākšušas laikmetā

Šukadēva Gosvāmī sacīja:
“Noklausījies diženā viedā Maitrējas stāstu par Kunga Varāhas avatāru, zvērestos stingrais Vidura saliktām rokām lūdza, lai Maitrēja vēl kaut ko pastāsta par Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību, jo viņš vēl nejutās apmierināts:
“Diženākais no viedajiem! No mācekļu pēctecības es esmu dzirdējis, ka šis ziedošanu veidols, Dieva Personība (Kungs Mežakuilis), nogalināja Hiranjākšu – sākotnējo dēmonu. Dārgais brāhman! Kādēļ notika cīņa starp dēmonu valdnieku un Kungu Mežakuili, kad Kungs it kā rotaļādamies pacēla Zemi?”
Diženais viedais Maitrēja sacīja:
“Dārgais varoni! Tevis uzdotais jautājums ir bhaktas cienīgs, jo tu vēlies uzzināt par Dieva Personības atnākšanu. Kungs var atbrīvot no dzimšanas un nāves ķēdes visus, kuriem būtu jāmirst. Klausoties šos stāstus no viedā (Nāradas), valdnieka Utānapādas dēls (Dhruva) apzinājās Dieva Personību un, pakāpdamies nāvei uz galvas, iegāja Kunga mājvietā.
Šo stāstu par Kunga Mežakuiļa cīņu ar dēmonu Hiranjākšu es dzirdēju ļoti sen, kad augstāko padievu Brahmu iztaujāja citi padievi.
Kādu vakaru Dakšas meita Diti bija dzimumtieksmes pārņemta un lūdza savu vīru Kašjapu, Marīči dēlu, savienoties ar viņu, jo vēlējās laist pasaulē bērnu. Saule rietēja, un viedais sēdēja, iegrimis transā un pabeidzis ziedojumu piedāvāšanu Dieva Augstākajai Personībai Višnu, kura mēle ir ziedojumu uguns. Šajā brīdī daiļā Diti sacīja:
“Izglītotais brāhman! Mīlas dievs šauj uz mani savas bultas. Es jūtos kā banānkoks, ko plosa satracināts zilonis. Tāpēc, lūdzu, esi tik labs un apžēlojies par mani! Es vēlos, lai man būtu dēli, un ļoti ciešu, redzot, cik bagātas šai ziņā ir tavas pārējās sievas. Iepriecini mani, un tu pats būsi laimīgs. Vīra svētība padara sievieti godājamu, un bērni padarīs slavenu tādu vīru kā tevi, jo tavs uzdevums ir dzīvo būtņu skaita vairošana. Bagātais Dakša ļoti mīlēja mūs, savas meitas, un katrai atsevišķi prasīja, kādu vīru mēs sev vēlētos. Uzzinājis mūsu vēlmes, mūsu mīļais tēvs Dakša atdeva tev trīspadsmit savas meitas, un kopš tā brīža mēs visas esam tev uzticīgas. Lotosacainais vīrs! Lūdzu, svētī mani un piepildi manu vēlmi! Ja cietējs diženam cilvēkam kaut ko lūdz, šis lūgums nedrīkst palikt neizpildīts.”
Marīči dēls sāka mierināt savu iekāres pārņemto sievu Diti, kura ļoti daudz runāja:
“Nelaimīgā sieviete! Es izpildīšu visu, ko tu vēlies, jo vienīgi tu man dod trīs atbrīves pilnības. Kā parastu okeānu var šķērsot ar kuģi, tā briesmīgo materiālās esamības okeānu var šķērsot, dzīvojot kopā ar sievu.
Cienījamā sieviete! Sieva it visā palīdz vīram, tāpēc tiek saukta par vīrieša ķermeņa labāko pusi, jo tā dalās ar vīru visu svētīgo darbību augļos. Vīrietis var dzīvot bez raizēm, uzticot savai sievai atbildību par visu. Kā cietokšņa komandieris pavisam viegli uzvar laupītājus, tā, rodot patvērumu pie sievas, vīrietis var uzvarēt jutekļus, kas nav uzvarami citās dzīves kārtās. Mājas valdniece! Mēs nespējam darboties tā kā jūs un nespējam arī atlīdzināt jums par padarīto, pat ja strādātu visu šo un nākamo dzīvi. Jums nespēj atmaksāt neviens, pat tie, kuri prot novērtēt citu īpašības. Lai gan es nespēju tev atlīdzināt, es tūlīt pacentīšos apmierināt tavu dzimumtieksmi un vēlmi iegūt bērnus. Taču tev mazliet jāpagaida, lai citi mani nenosodītu.
Pašlaik ir ļoti nelabvēlīgs brīdis, jo visapkārt klīst briesmīgi spoki, kuri pastāvīgi pavada spoku valdnieku. Šajā laikā spoku valdnieks Kungs Šiva jāj uz sava buļļa, un sava labuma dēļ viņu pavada spoki. Kungam Šivam ir sarkanīgs augums; Šivu neskar materiālie sārņi, taču viņš ir klāts ar pelniem. Viņa pinkainie mati ir pilni putekļu, kurus no līķa sadedzināšanas vietām pacēlis gaisā vējš. Kungs Šiva ir tava vīra jaunākais brālis, un viņam ir trīs acis. Kungs Šiva ne pret vienu neizturas kā pret savu radinieku, tomēr nav neviena, kas nebūtu saistīts ar viņu; Kungs Šiva ne pret vienu nav īpaši labvēlīgs un ne pret vienu viņš neizturas kā pret noziedznieku. Mēs pazemīgi godinām viņa ēdiena pārpalikumus un zvēram pieņemt to, ko viņš ir atstājis. Lai gan materiālajā pasaulē nav neviena, kas līdzinātos Kungam Šivam vai būtu augstāks par viņu, un lai gan viņa nevainojamais raksturs ir paraugs visām diženajām dvēselēm, kuras vēlas atbrīvoties no neziņas sārņiem, viņš tomēr izturas kā velns, lai dotu atbrīvi visiem Dieva Kunga bhaktām. Diemžēl nejēgas viņu izsmej, nezinot, ka Kungs Šiva ir gremdējies sevī. Šie muļķi ar drēbēm, ziedu vītnēm, rotām un ziedēm grezno savu ķermeni, kas galu galā kļūst par barību suņiem. Reliģiskos rituālus, kurus pilda Kungs Šiva, veic pat tādi padievi kā Brahma. Šiva valda pār materiālo enerģiju, kas ir materiālās pasaules radītāja. Viņš ir dižens, un tāpēc viņa velnišķīgais raksturs ir tikai māns.”
Vīrs bija Diti visu pastāstījis, taču mīlas dievs nelika viņai mieru. Diti gluži kā bezkaunīga ielasmeita sagrāba diženo brāhmanu aiz drēbēm. Kašjapa saprata, ko vēlas sieva, un bija spiests darīt to, ko nedrīkstēja. Pazemīgi noliecies godināmā likteņa priekšā, Kašjapa palika divatā ar sievu un gulēja ar viņu. Pēc tam brāhmans nomazgājās un gremdējās transā, savaldot runu. Viņš meditēja uz mūžīgo starojumu un izrunāja svētās Gājatrī mantras.
Nokaunējusies par nepareizo rīcību, Diti noliektu galvu piegāja pie vīra un sacīja:
“Dārgais brāhman! Es esmu izdarījusi lielu apvainojumu pret Kungu Šivu, kurš valda pār visām dzīvajām būtnēm. Esi tik labs un parūpējies, lai viņš šī apvainojuma dēļ nenogalinātu bērnu, ko esmu ieņēmusi. Es pazemīgi noliecos dusmīgā Kunga Šivas priekšā; viņš ir gan briesmīgs un dižens padievs, gan visu materiālo vēlmju piepildītājs. Viņš piešķir visdažādākās svētības un ir piedodošs, taču savās dusmās viņš var ļoti ātri sodīt. Lai viņš ir mierā ar mums, jo viņš ir mans svainis, manas māsas Satī vīrs. Viņš ir arī visu sieviešu godināmais kungs. Viņš ir apveltīts ar visām varenībām un spēj būt žēlsirdīgs pret sievietēm, kurām piedod pat mežonīgi mednieki.”
Diženais viedais Kašjapa uzrunāja savu sievu Diti, kura drebēja aiz bailēm, ka būs apvainojusi vīru. Viņa saprata, ka nav ļāvusi vīram izpildīt savus pienākumus un noskaitīt vakara lūgšanas, taču vēlējās, lai viņas bērniem nākotnē klātos labi. Izglītotais Kašjapa sacīja:
“Stāvoklis ir ļoti nelabvēlīgs, jo tavs prāts bija piesārņots, laiks – ļoti nepiemērots, bet tu mani neklausīji un izturējies vienaldzīgi pret padieviem. Augstprātīgā sieviete! No tava nolādētā klēpja piedzims divi ļoti slikti dēli. Nelaimīgā! Viņi sagādās bēdas visām trijām pasaulēm. Viņi nogalinās nabaga nevainīgās dzīvās būtnes, mocīs sievietes un sadusmos diženas dvēseles. Tad ieradīsies Visuma Kungs, Dieva Augstākā Personība, un, vēlot labu visām dzīvajām būtnēm, nogalinās viņus, tāpat kā Indra ar saviem zibeņiem saskalda kalnus.”
Diti sacīja:
“Ir ļoti labi, ka Dieva Personība ar savu Sudaršanas ieroci augstsirdīgi nogalinās manus dēlus. Dārgais vīrs! Es vēlos, lai viņus nekad ar savām dusmām nenogalinātu bhaktas brāhmani. Ja cilvēku nolād brāhmans vai arī ja viņš ir pastāvīgi licis baidīties citām dzīvajām būtnēm, tad viņam nevēl labu ne tie, kuri jau atrodas ellē, ne arī tās dzīvās būtnes, starp kurām viņš piedzimst.”
Izglītotais Kašjapa sacīja:
“Tā kā tu esi visu nožēlojusi un pareizi sapratusi un tā kā tu stingri tici Dieva Augstākajai Personībai, kā arī godini Kungu Šivu un mani, viens tava dēla (Hiranjakašipu) dēls (Prahlāda) būs autoritāšu atzīts Dieva Kunga bhakta. Viņš kļūs tikpat slavens kā Dieva Personība. Sekojot viņam un cenšoties iegūt tādu raksturu kā viņam, svētie mācīsies šķīstīties no naida, tāpat kā netīrs zelts ar īpašu paņēmienu tiek attīrīts no sārņiem. Viņš sagādās prieku visiem, jo Dieva Personība, Visuma augstākais Valdnieks, vienmēr priecājas par bhaktu, kurš vēlas tikai un vienīgi Viņu. Šim Dieva Kunga augstākā līmeņa bhaktam būs plašs saprāts un ietekme, un viņš būs augstākais no visām diženajām dvēselēm. Viņš sasniegs garīgās kalpošanas briedumu un nonāks pārpasaulīgā ekstāzē. Atstājis materiālo pasauli, viņš ieies garīgajās debesīs. Viņš būs tikumīgs, ar labu raksturu un apveltīts ar visām labajām īpašībām; viņš priecāsies citu priekos, bēdāsies citu bēdās, un viņam nebūs ienaidnieku. Viņš atbrīvos no bēdām Visumu, gluži kā mēness, kas veldzē pēc vasaras karstās saules. Tavs mazdēls gan savā sirdī, gan visur apkārt redzēs Dieva Augstāko Personību, kura sieva ir daiļā laimes dieviete. Kungs var pieņemt tādu veidolu, kādu bhakta vēlas, un Viņš vienmēr ir rotājies ar brīnišķīgiem auskariem.”
Diti ļoti priecājās uzzinot, ka mazdēls būs dižens bhakta un ka abus dēlus nogalinās Krišna.
Viedā Kašjapas sieva Diti zināja, ka viņas dēli sagādās padieviem lielas raizes. Tāpēc, negribēdama uztraukt citus, viņa nesa savā klēpī Kašjapas Muni vareno sēklu simts gadus. Diti ilgās grūtniecības dēļ planētas vairs nesaņēma saules un mēness gaismu, un planētu padievi uztraukti jautāja Visuma radītājam Brahmam:
“Kādēļ viss ir kļuvis tumšs? Diženais Brahma! Šī tumsa, par ko tu ļoti labi zini, sagādā mums raizes. Lūdzu, paskaties, ko tā ir nodarījusi! Tā kā tevi neskar laika ietekme, tavā priekšā nekas nepaliek neizpausts. Padievu dievs! Visuma uzturētāj! Dārgakmens starp dažādo planētu padieviem! Tu zini gan garīgās valstības, gan materiālās pasaules iemītnieku nodomus. Sākotnējais īsteno zināšanu un spēka avot! Mēs noliecamies tavā priekšā. Tu no Dieva Augstākās Personības esi saņēmis savrupo kaislību īpašību. Ar ārējās enerģijas palīdzību tu esi piedzimis no neizpaustā avota. Mēs pazemīgi noliecamies tavā priekšā. Dārgais kungs! Visas šīs planētas atrodas tevī, un visas dzīvās būtnes ir tevis radītas. Tu esi Visuma cēlonis, un ikviens, kurš pastāvīgi meditē uz tevi, sasniedz garīgās kalpošanas līmeni. Pieredzējuši, nobrieduši mistiķi, kuri, savaldot elpu, iegūst varu pār savu prātu un jutekļiem, materiālajā pasaulē nekad necieš sakāvi, jo, sasnieguši jogas pilnību, viņi iegūst tavu žēlastību. Dzīvās būtnes visā izplatījumā ir pakļautas Vēdu norādījumiem, un tie viņas saista tāpat, kā bulli saista virve, kas piesieta pie riņķa buļļa degunā. Neviens nevar pārkāpt Vēdu rakstos noteiktos likumus. Mēs pazemīgi godinām visaugstāko personību, kura ir devusi mums Vēdas. Lūdzu, apveltī mūs ar savu žēlastības pilno skatienu, jo mēs esam nonākuši lielās grūtībās; tumsas dēļ viss mūsu darbs ir apstājies. Dīglis, kas ar Kašjapas sēklu ir ielikts Diti klēpī, aptumšo Visumu, tāpat kā liels malkas daudzums noslāpē uguni.”
Tad Kungs Brahma, kuru var izprast ar pārpasaulīgu skaņu, atbildēja padieviem, kas bija iepriecinājuši Brahmu ar lūgšanām:
“Jūsu priekšteči ir četri mani dēli – Sanaka, Sanātana, Sanandana un Sanatkumārs —, kuri dzimuši no mana prāta. Reizēm viņi bez kādām noteiktām vēlmēm ceļo pa materiālajām un garīgajām debesīm. Apceļojuši materiālos Visumus, viņi devās uz garīgajām debesīm, jo bija attīrījušies no visiem materiālajiem sārņiem.
Garīgajās debesīs atrodas garīgās planētas, ko sauc par Vaikunthām, un uz tām kopā ar saviem tīrajiem bhaktām dzīvo Dieva Augstākā Personība. Visu materiālo planētu iemītnieki pielūdz garīgās planētas. Vaikunthas planētu iemītnieki izskatā līdzinās Dieva Augstākajai Personībai. Viņi garīgi kalpo Kungam un nevēlas jutekliskās baudas. Uz Vaikunthas planētām mīt Dieva Augstākā Personība, kura ir sākotnējā būtne. Kungu var izprast caur Vēdu rakstiem, un Viņš darbojas nepiesārņotā skaidrībā, bet kaislības vai neziņa Viņu nekādi neskar. Kungs dod bhaktām iespēju garīgi pilnveidoties. Uz Vaikunthas planētām ir daudz svētīgu mežu, kuros aug vēlmju koki, kas visos gadalaikos ir pilni ar ziediem un augļiem, jo uz Vaikunthas planētām viss ir garīgs un personisks. Vaikunthas planētu iedzīvotāji kopā ar savām laulātajām draudzenēm lido gaisa kuģos un vienmēr apdzied Dieva Kunga darbību un raksturu, ko nekad neskar kaut kas nelabvēlīgs vai sliktas īpašības. Kad Vaikunthas iedzīvotāji dzied par Dievu Kungu, viņiem nāk smiekli par ziedošajām un smaržīgajām, medus pilnajām mādhavī puķēm. Kad, skaļi dūcot, kameņu valdnieks apdzied Dieva Kunga godību, pārpasaulīgie baloži, dzeguzes, dzērves, čakravākas, gulbji, papagaiļi, irbes un pāvi pieklust un uzmanīgi klausās. Lai gan tādas puķes kā mandāra, kunda, kurabaka, utpala, čampaka, arna, punnāga, nāgakēšara, bakula, lilijas un pāridžātas ir pārpasaulīgi smaržīgas, tās zina, kādas askēzes ir paveikusi tulasī, kura Kungam patīk vislabāk, jo Viņam ap kaklu ir tulasī lapu vītne. Vaikunthas iedzīvotāji ceļo lazurīta, smaragda un zelta gaisa kuģos. Lai gan viņiem blakus ir laulātās draudzenes platiem gurniem un skaistām, smaidošām sejām, tās nespēj viņus savaldzināt un iekārdināt. Vaikunthas planētu sievietes ir tikpat daiļas kā laimes dieviete. Lotosiem rokās un kāju zvaniņiem skanot, šīs pārpasaulīgi skaistās būtnes reizēm slauka ar zeltu rotātās marmora sienas, vēlēdamās saņemt Dieva Augstākās Personības žēlastību. Laimes dievietes godina Kungu, piedāvājot Viņam tulasī lapas savu dārzu pārpasaulīgo ezeru krastos, kas izklāti ar koraļļu plāksnītēm. Laimes dievietes ir ārkārtīgi skaistas, smailiem deguniem, un, godinot Kungu, viņas redz savu atspulgu ūdenī; no Kunga skūpstiem viņas kļūst vēl skaistākas.
Cik gan žēl, ka nelaimīgie ļaudis neklausās Vaikunthas planētu aprakstus, bet gan apspriež jautājumus, kas ir bezvērtīgi un tikai maldina saprātu. Tie, kuri aizmirst runāt par Vaikunthu un tā vietā runā par materiālo pasauli, tiek iemesti neziņas tumsā.
Dārgie padievi! Cilvēku dzīvības veids ir tik svarīgs, ka arī mēs vēlamies piedzimt starp cilvēkiem, jo tas dod iespēju izprast absolūto reliģijas patiesību un iegūt zināšanas. Ja cilvēks savā mūžā neizprot Dieva Augstāko Personību un Kunga mājvietu, nav šaubu, ka viņš atrodas pilnīgā ārējās dabas maldinājuma varā. Tie, kuru ķermeņos izpaužas ekstāzes izraisītas pārmaiņas, dzirdot Dieva Kunga slavināšanu, un kuri sajūsmā smagi elpo un svīst, nonāk Dieva valstībā, pat ja nav nodarbojušies ar meditāciju un citām askēzēm. Dieva valstība atrodas augstāk par materiālajiem Visumiem, un Brahma un pārējie padievi vēlas tur nonākt.
Kad četri viedie – Sanaka, Sanātana, Sanandana un Sanatkumārs – ar savas mistiskās jogas spēku sasniedza garīgās valstības Vaikunthu, viņus pārņēma vēl nebijusi laime. Garīgās debesis apgaismoja brīnumskaisti gaisa kuģi, kurus vadīja labākie Vaikunthas bhaktas, un šīs valstības valdnieks bija Dieva Augstākā Personība. Nemaz nebrīnīdamies par rotājumiem, viedie izgāja cauri sešiem Vaikunthas-purī jeb Kunga pilsētas vārtiem un pie septītajiem ieraudzīja divus mirdzošus sargus. Tie bija vienāda vecuma, apbruņojušies ar vālēm un greznojušies brīnišķīgiem dārgakmeņiem, auskariem, dimantiem, kroņiem un apģērbiem. Abiem sargiem ap kaklu bija svaigu ziedu vītnes, ap kurām riņķoja noreibušas bites. Viņiem bija četras zilas rokas, izliektas uzacis, sārtas acis un nemierīga elpa. Viņi izskatījās sadusmoti. Sanakas vadītajiem viedajiem durvis visur bija vaļā. Viņi nedomāja par to, kas ir mans un kas ir citu. Četri viedie mierīgu sirdi pēc savas gribas iegāja pa septītajiem vārtiem gluži tāpat, kā bija izgājuši cauri sešiem iepriekšējiem, kas bija darināti no zelta un dimantiem.
Četri viedie bija pavisam kaili un izskatījās kā piecgadīgi zēni, lai gan viņi bija visvecākās dzīvās būtnes un apzinājušies patību. Redzot viedos, sargi, kuru noskaņa bija Kungam netīkama, aizšķērsoja tiem ceļu ar zižļiem, nonicinot viedo slavu, lai gan zēni tādu izturēšanos nebija pelnījuši. Kad divi galvenie Šrī Hari vārtu sargi citu dievišķu personību acu priekšā nebija ielaiduši Kumārus pa vārtiem, lai gan viņi bija cienīgi pa tiem ieiet, viedajiem aiz dusmām piesarka acis, jo viņi ļoti vēlējās ieraudzīt savu mīļoto saimnieku Šrī Hari, Dieva Personību. Viedie sacīja:
“Kas ir šīs divas personības, kuras izturas pret mums tik nejauki? Šie sargi taču kalpo Kungam, tāpēc viņiem vajadzētu būt apveltītiem ar visām labajām Kunga īpašībām. Kā viņi var dzīvot Vaikunthā? Vai viņi domā, ka uz Dieva valstību varētu atnākt ienaidnieks? Dieva Augstākajai Personībai nav ienaidnieku. Kurš gan varētu ienīst Kungu? Šie abi sargi droši vien ir blēži, un tāpēc arī citus viņi uzskata par tādiem. Vaikunthā starp tās iedzīvotājiem un Dieva Augstāko Personību valda pilnīga saskaņa, tāpat kā ir pilnīga saskaņa starp telpu lielajās un mazajās debesīs. Kā gan šajā saskaņas laukā ir radusies baiļu sēkla? Šie divi sargi ir apģērbušies kā Vaikunthas iedzīvotāji. Kādēļ gan viņi neizturas tā, kā Vaikunthas iedzīvotājiem pieklātos? Tāpēc padomāsim, kā lai soda šīs divas piesārņotās personības. Sodam jābūt tādam, lai galu galā tas nāktu viņām par labu. Tā kā šie sargi Vaikunthas esamībā saskata pretstatus, viņu sirdis nav tīras un viņi jāsūta uz materiālo pasauli, kur dzīvajām būtnēm ir trejādi ienaidnieki.”
Kad abi Vaikunthalokas sargi, kuri neapšaubāmi bija Kunga bhaktas, dzirdēja, ka brāhmani grib viņus nolādēt, viņi ārkārtīgi nobijās un izmisumā metās pie brāhmanu pēdām, jo brāhmana lāstam nevar stāties pretī ne ar kādu ieroci. Viedo nolādētie sargi sacīja:
“Mēs pret jums izturējāmies necienīgi, un ir gluži pareizi, ka jūs mūs sodāt. Mēs ļoti nožēlojam savu grēku un lūdzam, lai ar jūsu žēlastību mēs nenonāktu maldos un neaizmirstu Dieva Augstāko Personību, pat aizvien dziļāk grimstot materiālajā pasaulē.”
Šajā mirklī pie viņiem ieradās Kungs, kuru sauc par Padmanābhu, jo Viņam no nabas aug lotosa zieds, un kurš sagādā prieku taisnīgajiem. Zinādams, ka Viņa kalpi apvainojuši svētos, Kungs nāca kopā ar savu laulāto draudzeni, laimes dievieti, skardams zemi ar tām pašām lotospēdām, kuras tiecas sasniegt vientuļnieki un diženi viedie.
Sanakas Riši vadītie viedie ieraudzīja Dieva Augstāko Personību Višnu, kuru agrāk bija redzējuši tikai ekstātiskā transā savā sirdī. Nu Viņš atradās acu priekšā. Kungam līdzi nāca Viņa pavadoņi, nesot visus godināšanas piederumus – baltu saulessargu un čāmaras vēdekļus, kas lēni kustējās, gluži kā gulbji. Vēdekļu radītā liegā vēsma kustināja saulessarga pērļu virtenes, un tās izskatījās kā nektārs, kas pil no balta, apaļa mēness, vai kā ūdens lāses, kas krīt no kūstoša ledus gabala. Dievs Kungs ir visa prieka avots. Viņš svētī visus ar savu klātbūtni, un Viņa mīlošais smaids un skatiens aizkustina līdz sirds dziļumiem. Kungam ir brīnišķīgs, melnīgsnējs augums, Viņa platās krūtis ir mājvieta laimes dievietei, kura padara slavenu visu garīgo valstību, kas ir augstāka par debesu planētām. Kungs ir tik neparasts, ka Viņš pats vairo garīgās valstības skaistumu un laimi. Viņš bija tērpies dzeltenās drēbēs, mirdzošu jostu ap platajiem gurniem, un ap kaklu Viņam bija svaigu ziedu vītne, ap kuru dūca bites. Viņa skaistās roku locītavas greznoja rokassprādzes. Vienu roku Viņš bija uzlicis uz pleca savam nesējputnam Garudam, bet otrā turēja lotosziedu. Kunga vaigi padarīja vēl skaistākus auskarus, kuriem bija aligatoru forma un kuri mirdzēja spožāk par zibeni. Kungam bija smails deguns, un galvā Viņam bija dārgakmeņiem rotāts kronis. Kungam bija stipras rokas, un uz krūtīm – brīnišķīga kaklarota, kurā laistījās Kaustubhas dārgakmens. Nārājanas skaistumu vēl tūkstoškārt vairoja Viņa bhaktu saprāts, un laimes dieviete jau vairs nevarēja uzskatīt sevi par visskaistāko. Dārgie padievi! Gan jūs, gan es, gan Kungs Šiva godinām Kungu, kurš izpaužas šādā veidā. Viedie savām acīm neatdzerdamies dzēra Viņa skaistumu un priekā nolieca galvas pie Viņa lotospēdām.
Lai gan Kumāri bija pieķērušies bezpersoniskā Brahmana izpratnei, viņi izmainījās gan sirdī, gan ārēji, ieelpojot uz Dieva Personības lotospēdu pirkstiem nolikto tulasī lapu smaržu, ko atnesa maiga vēsma. Kunga brīnišķīgā seja viņiem likās līdzīga zila lotosa zieda iekšpusei un smaids atgādināja ziedošu jasmīnu. Palūkojušies uz Kunga seju, viedie jutās pilnībā apmierināti un tad sāka skatīties uz Viņa lotospēdu nagiem, kas atgādināja rubīnus. Viņi raudzījās uz Kunga pārpasaulīgo augumu atkal un atkal, galu galā iegrimdami meditācijā uz Kunga personisko veidolu.
Uz šo Dieva Kunga veidolu meditē tie, kuri gūst ārkārtīgi lielu laimi, ejot jogas ceļu. Šis veidols ir nevis iedomāts, bet īsts, kā to ir apstiprinājuši arī diženi jogi. Dievs Kungs ir pilnībā apveltīts ar astoņu veidu sasniegumiem, kurus citi var iegūt tikai daļēji.
Kumāri sacīja:
“Dārgais Kungs! Tu neatklājies neliešiem, lai gan atrodies visu dzīvo būtņu sirdīs. Mēs tagad varam skatīt Tavu veidolu, lai gan Tu esi bezgalīgs. Tēvs Brahma stāstīja mums par Tevi, un tagad mēs Tevi redzam paši savām acīm. Mēs zinām, ka Tu esi Augstākā Absolūtā Patiesība, Dieva Personība, kas izpauž savu pārpasaulīgo veidolu tīrā skaidrībā. Šo pārpasaulīgo un mūžīgo Tavas personības veidolu var izprast tikai diženi viedie, kuri šķīstījuši savas sirdis ar bhakti; tas iespējams tikai ar Tavu žēlastību, nenovirzoties no garīgās kalpošanas ceļa. Tie, kuri ir ļoti prasmīgi un labi izprot lietu patieso būtību, klausās stāstus par Dieva Kunga svētīgo darbību un spēlēm. Šos stāstus patiešām ir vērts klausīties un daudzināt. Tie, kuri to dara, netiecas pat pēc visaugstākās materiālās svētības, t.i., atbrīves, nemaz jau nerunājot par mazākām svētībām, kā materiālā laime debesu valstībā. Kungs, mēs esam ar mieru piedzimt pat ellē, ja vien savā sirdī un prātā varēsim pastāvīgi kalpot Tavām lotospēdām un klausīties Tavu pārpasaulīgo īpašību apdziedāšanu un ja sarunas par Tavu darbību vienmēr greznos mūsu vārdus, lai padarītu tos tikpat skaistus, kā tulasī lapas, kuras piedāvātas Tavām lotospēdām. Dārgais Kungs! Tāpēc mēs pazemīgi noliecamies Tava mūžīgā Dieva Personības veidola priekšā. Mēs redzam to ar Tavu žēlastību. Nelaimīgie, nesaprātīgie ļaudis nespēj ieraudzīt Tavu augstāko, mūžīgo veidolu, bet mēs gūstam lielu apmierinājumu, raugoties uz to.”
Pateicies viedajiem par viņu jaukajiem vārdiem, Visaugstais Kungs, Dieva Augstākā Personība, kura mājvieta ir Dieva valstība, teica šādus vārdus:
“Mani kalpi Džaja un Vidžaja ir bijuši nevērīgi pret Mani un apvainojuši jūs. Diženie viedie! Jūs esat Mani bhaktas, un Es piekrītu, ka viņiem pienākas sods, ko jūs esat piesprieduši. Brāhmani ir visdiženākās personības, un Es viņus ļoti mīlu. Mani kalpi ir necienīgi izturējušies pret jums. Tas ir noticis Manas vainas dēļ; lūdzu, piedodiet Man. Ja kalps izdara kaut ko sliktu, tad ļaudis peļ viņa saimnieku, bet āda, uz kuras ir viens balts lepras plankums, ir neglābjami apgānīta. Ikviens šajā pasaulē, pat vispagrimušākais čandāls, kas visu mūžu pārtiek no suņa gaļas, vienā mirklī atbrīvojas no visiem grēkiem, ja viņš nomazgājas skaņā, klausoties stāstus, kas cildina Manu vārdu un darbības. Tagad jūs līdz galam esat apzinājušies Mani, tāpēc Es esmu gatavs pat nocirst savu roku, ja tā darbosies pret jums.
Kalpojot bhaktām, Manas lotospēdas ir kļuvušas tik svētas, ka tās vienā mirklī var šķīstīt no visiem grēkiem jebkuru būtni, un Mans raksturs ir kļuvis tik cildens, ka laimes dieviete Mani neatstāj, kaut gan Es nemaz neesmu pieķēries viņai un citi slavē viņas skaistumu un uzņemas reliģiskus zvērestus, lai izpelnītos kaut sīku viņas labvēlības daļiņu. Ziedošanas uguns ir viena no Manām mutēm, taču ugunī ziedotais neiepriecina Mani tā, kā kausētā sviestā vārīti saldumi, kas tiek piedāvāti brāhmaniem, kuri veltījuši Man savas darbības augļus un kuri vienmēr ir apmierināti ar Manu prasādu. Nekas nevar stāties pretī Manai iekšējai enerģijai, un Es esmu tās saimnieks. Gangā plūst ūdens, kurā mazgātas Manas pēdas. Šis ūdens šķīsta trīs pasaules un Kungu Šivu, kurš nes to uz savas galvas. Ja Es varu rotāt savu kroni ar putekļiem, kas pielipuši vaišnavu lotospēdām, kāpēc lai to nedarītu citi? Brāhmani, govis un citi bezpalīdzīgi radījumi neatšķiras no Mana ķermeņa. Taču tie, kuri grēku dēļ nespēj saskatīt patiesību, uzskata tos par atšķirīgiem. Viņi ir kā niknas čūskas, ko ar knābjiem saplosa lijām līdzīgie augstākā grēcinieku soģa Jamarādžas vēstneši. Man ir ļoti mīļi tie, kuri savās sirdīs ir priecīgi un ar nektārsaldu smaidu lotosiem līdzīgajās sejās godina brāhmanus, pat ja brāhmani ir skarbi pret viņiem. Viņi raugās uz brāhmaniem kā uz Mani pašu un mierina tos ar maigiem, godpilniem vārdiem – kā dēls mierina savu dusmīgo tēvu vai arī kā Es mierinu jūs.
Mani kalpi ir jūs apvainojuši, nezinot saimnieka prātu. Par to viņiem jāsaņem sods, taču, lūdzu, izdariet tā, lai viņu prombūtne nebūtu ilga un lai viņi pēc iespējas ātrāk atgrieztos Manā valstībā.”
Lai gan viedos bija sakodusi dusmu čūska, viņi aizgūtnēm dzēra mīļos un gaišos Kunga vārdus, kas skanēja kā daudzas Vēdu himnas reizē. Kunga brīnišķīgie vārdi ietvēra ļoti dziļu jēgu, un tāpēc Viņa runu bija grūti uzreiz saprast. Viedie raudzījās uz Kungu ieplestām acīm un centās visu aptvert. Viņi pat iedomāties nespēja, ko Kungs vēlas darīt. Tomēr, redzot Kungu, četri viedie bija ļoti laimīgi un aiz prieka trīsēja. Tad viņi uzrunāja Kungu, kurš ar iekšējo spēju, jogamaiju, bija viņiem atklājis augsto Dieva Personības godību:
“Dieva Augstākā Personība! Mēs nespējam saprast, ko Tu vēlies un kas mums būtu jādara; Tu esi augstākais valdnieks, taču runā tā, it kā mēs Tevis labad būtu kaut ko paveikuši. Dārgais Kungs! Tu esi augstākais brāhmaniskās kultūras virzītājs. Rādot citiem piemēru, Tu uzskati, ka brāhmani ir augstākie no ļaudīm. Patiesībā Tu esi ne tikai padievu, bet arī brāhmanu augstākā godināmā Dievība. Tu esi visu dzīvo būtņu mūžīgā pienākuma avots, un ar daudzajām Dieva Personības izpausmēm Tu pastāvīgi aizsargā reliģiju. Tu esi augstākais reliģijas principu mērķis, un mēs uzskatām Tevi par mūžīgo, neierobežoto un nemainīgo.
Mistiķi un pārpasaulnieki ar Kunga žēlastību paceļas pāri neziņai, atbrīvojoties no visām materiālajām vēlmēm. Tāpēc neviens nevar svētīt Visaugsto Kungu. Tik daudzi uz savām galvām nes putekļus, ko skārušas Lakšmī pēdas, taču laimes dieviete pati gaida iespēju rast vietu pie bišu valdnieka, kurš riņķo ap svaigu tulasī lapu vainagu, ko Tavām lotospēdām piedāvājis kāds svētīts bhakta. Dārgais Kungs! Tu esi ļoti pieķēries savu tīro bhaktu darbībai, tomēr Tu neesi pieķēries laimes dievietei, kura pārpasaulīgā mīlestībā Tev pastāvīgi kalpo. Kā gan Tevi var šķīstīt ceļa putekļi, ko skārušas brāhmanu pēdas, un kā gan Tevi var padarīt slavenu vai laimīgu Šrīvatsas zīmes, kas atrodas uz Tavām krūtīm? Dārgais Kungs! Tu esi reliģijas iemiesojums. Tādēļ Tu izpaudies trijos laikmetos un aizsargā Visumu, kas sastāv no kustīgām un nekustīgām būtnēm. Žēlsirdīgais Kungs! Tu esi tīras skaidrības iemiesojums un visu svētību devējs. Lūdzu, atbrīvo pasauli no radžasa un tamasa un dari to padievu un divreiz dzimušo labad. Dārgais Kungs! Tu aizsargā augstākos no divreiz dzimušajiem. Ja Tu viņus neaizsargātu ar godināšanu un maigiem vārdiem, tad arī ļaudis, kas seko Tavam piemēram, noietu no svētīgā godināšanas ceļa.
Dārgais Kungs! Tu nevēlies, lai šis svētīgais ceļš tiktu izpostīts, jo Tu esi visas skaidrības avots. Ar varenu spēku Tu sagrauj ļaunumu, rūpēdamies par ļaudīm. Tu esi triju pasauļu īpašnieks un Visuma uzturētājs. Tāpēc pazemība nespēj mazināt Tavu spēku. Gluži otrādi – būdams pazemīgs, Tu atklāj savas pārpasaulīgās spēles. Dārgais Kungs! Mēs esam ar mieru pieņemt jebkuru sodu, ko Tu spriedīsi diviem nevainīgajiem sargiem vai arī mums. Mēs apzināmies, ka esam nolādējuši tos, kuri patiesībā ir bez vainas.”
Kungs atbildēja:
“Dārgie brāhmani! Ziniet, ka jūs esat nolādējuši viņus pēc Manas gribas, tāpēc tiem nāksies piedzimt dēmoniskā ģimenē. Taču viņi stingri vērsīs savu prātu uz Mani, un šo meditāciju vēl vairāk pastiprinās dusmas – tā viņi pavisam ātri atgriezīsies pie Manis.”
Redzējuši Vaikunthas Kungu, Dieva Augstāko Personību, Viņa mirdzošajā mājvietā Vaikunthā, viedie devās prom no pārpasaulīgās valstības. Viedie goddevīgi apgāja apkārt Visaugstajam Kungam, noliecās Viņa priekšā un devās prom, ļoti priecīgi par to, ka ir redzējuši dievišķās vaišnavu bagātības.
Tad Kungs uzrunāja abus sargus – Džaju un Vidžaju:
“Dodieties projām, bet nebaidieties! Gods jums un slava! Lai gan Es spēju atbrīvot jūs no brāhmanu lāsta, tomēr Es to nedarīšu. Viss ir noticis pēc Mana prāta.
Laimes dieviete Lakšmī jau tika pareģojusi, ka jūs aiziesiet no Vaikunthas. Reiz, kad viņa atgriezās Manā mājvietā, jūs laimes dievieti sadusmojāt, apturēdami viņu pie vārtiem, jo Es tajā laikā atpūtos.
Nodarbojoties ar mistisko jogu dusmās, jūs atbrīvosieties no grēka, ko esat uzņēmušies, nepaklausot brāhmaniem, un pavisam drīz atgriezīsities pie Manis.”
Kungs beidza runāt ar abiem Vaikunthas sargiem un atgriezās savā mājvietā, ko rotāja daudzi debešķīgi gaisa kuģi un kas bija bagātību un krāšņuma pilna. Bet abi sargi, labākie no padieviem, brāhmanu lāsta dēļ sadrūma un, zaudējuši skaisto un mirdzošo ķermeni, krita no Vaikunthas, Visaugstā Kunga mājvietas. Kad Džaja un Vidžaja krita no Kunga mājvietas, padievi, kuri sēdēja krāšņajos gaisa kuģos, sāka skaļi vaimanāt.
Divi galvenie Dieva Personības sargi tagad ar Kašjapas Muni vareno sēklu ir iegājuši Diti klēpī. Šo abu asuru (dēmonu) spēks ir mazinājis jūsu spēku un satraucis jūs. Es tur neko nespēju darīt, jo viss notiek saskaņā ar Kunga gribu.
Dārgie dēli! Dievs Kungs ir triju materiālās dabas īpašību valdnieks, un Viņš atbild par Visuma radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu. Pat jogas meistariem grūti izprast Viņa brīnumaino radošo spēku jogamaiju. Vissenākā personība, Dieva Personība, pati ieradīsies mūs glābt. Vai gan mēs ar saviem prātojumiem šajā ziņā varam ko panākt?”
Kad no Kunga Višnu dzimušais Brahma pastāstīja augstāko planētu padieviem, kāds ir tumsas iemesls, viņi vairs nebaidījās un atgriezās mājās.
Tikumīgā Diti apzinājās, kādas raizes padieviem sagādā viņas bērni, pat būdami mātes klēpī. Viss notika tā, kā vīrs bija paredzējis. Pēc simts gadu ilgas grūtniecības viņa laida pasaulē dvīņus. Kad dēmoni nāca pasaulē, visur notika dabas katastrofas – gan uz debesu planētām, gan uz Zemes līmeņa planētām, gan starp tām —, tas viss bija baismīgi un brīnumaini. Kalni līgojās briesmīgās zemestrīcēs, un visur liesmoja uguns. Parādījās daudzas nelaimi vēstošas planētas, kā Saturns, krita komētas, meteori, un spēra zibens. Auroja skarbi vēji, ar saknēm izraudami milzu kokus. Viesuļi bija to armijas, un putekļu mākoņi – to karogi. Debesu spīdekļus aizklāja mākoņu grēdas, kurās it kā smiedamies šķīlās zibens. Visur valdīja tumsa, un nekas nebija redzams. Milzīgo viļņu sabangotais okeāns skaļi un izmisīgi vaimanāja, un visa dzīvā radība tajā bija apjukusi. Viļņojās arī upes un ezeri, un lotosi novīta. Aptumsuma laikā ap mēnesi un sauli atkal un atkal bija redzams miglains aplis. Pērkons grandēja pat tad, kad nebija mākoņu, un no kalnu alām nāca skaņas, kas atgādināja ratu rīboņu. Šakāļu mātītes ciematos baismīgi gaudoja un vēma uguni, viņām līdzi gaudoja šakāļi un brēca pūces. Izstiepuši kaklus, kauca suņi— dažreiz kā dziedot un dažreiz kā raudot. Ēzeļi baros skraidīja šurpu turpu, spārdīdami zemi ar saviem cietajiem nagiem un mežonīgi brēkdami. Ēzeļu brēkšanas izbiedētie putni, žēli kliedzot, lidoja projām no savām ligzdām, bet govis gan kūtīs, gan mežā nemitīgi izkārnījās un urinēja. Pārbiedētajām govīm no pupiem piena vietā tecēja asinis, mākoņi pār zemi lēja strutas, dievu tēli tempļos raudāja, un koki gāzās pat bez vēja. Ļaunu vēstošās planētas, kā Marss un Saturns, spožumā pārspēja svētīgās – Merkūriju, Jupiteru, Venēru un Mēnesi. Planētas šķita kustamies atpakaļ, un likās, ka tās cīnās cita ar citu. Redzot šīs un daudzas citas ļaunās zīmes, kas pareģo nelaimi, visi bija baiļu pārņemti, izņemot četrus Brahmas dēlus, viedos, kuri zināja par Džajas un Vidžajas krišanu un nonākšanu Diti klēpī. Neviens nesaprata, ko šīs zīmes vēsta, un domāja, ka pienākusi Visuma bojāeja.
Abi radīšanas sākumā pasaulē nākušie dēmoni bija ļoti neparasti; likās, ka viņu augumi ir no tērauda, un viņi izauga lieli kā kalni. Dēmoni izauga tik milzīgi, ka viņu zelta kroņi likās skaram debesis. Lielie augumi aizsedza skatu, un, kad dēmoni gāja, tie ar katru soli satricināja zemi. Viņi bija izrotājušies ar mirdzošām rokassprādzēm, un viņu vidukļi, kas bija apjozti brīnišķīgi skaistām jostām, aizsedza sauli.
Dzīvo būtņu radītājs Pradžāpati Kašjapa deva saviem dēliem vārdus. To, kurš nāca pasaulē pirmais, viņš nosauca par Hiranjākšu, un to, kuru Diti ieņēma pirmo, viņš nosauca par Hiranjakašipu.
Vecākais dēls Hiranjakašipu nebaidījās no nāves, jo Kungs Brahma bija devis viņam svētību, lai viņu nespētu nogalināt neviens visās trijās pasaulēs. Hiranjakašipu ar to ļoti lepojās un pakļāva sev visu trīs līmeņu planētas. Jaunākais brālis Hiranjākša vienmēr bija gatavs ar saviem darbiem iepriecināt vecāko brāli. Hiranjākša pārmeta pār plecu vāli un ceļoja pa Visumu, lai cīnītos par prieku Hiranjakašipu. Hiranjākša bija straujš un nevaldāms. Ap potītēm viņam bija zelta sprādzes, kas skaisti skanēja, ap kaklu gara ziedu vītne un uz pleca milzīga vāle.
Hiranjākša ļoti lepojās ar sava prāta un ķermeņa spēku, kā arī ar saņemto svētību. Viņš nebaidījās no nāves un bija neapturams. Redzot viņu, dievi bailēs sastinga un slēpās, tāpat kā čūskas bailēs slēpjas no Garudas. Neatrazdams Indru un pārējos padievus, kuri agrāk bija staigājuši savas varas apreibināti, un redzot, ka tie pazuduši bailēs no viņa spēka, daitju vadonis uzgavilēja. Pēc atgriešanās no debesu valstības varenais dēmons, kurš dusmojās gluži kā zilonis, vienkārši prieka pēc ienira dziļajā okeānā, kurā plosījās vētra. Kad Hiranjākša ienira okeānā, Varunas armija, ūdens iemītnieki, bailēs metās bēgt. Tā Hiranjākša pat bez cīņas parādīja savu pārākumu.
Peldēdams pa okeānu daudzus jo daudzus gadus, varenais Hiranjākša ar savu dzelzs vāli atkal un atkal šķaidīja milzīgos vēja saceltos viļņus un galu galā nonāca Vibhāvarī, Varunas galvaspilsētā. Vibhāvarī ir vieta, kur mīt Varuna, ūdens iemītnieku kungs un Visuma zemākās daļas aizbildnis, un šajā Visuma daļā parasti dzīvo dēmoni. Hiranjākša gluži kā zemas kārtas cilvēks nometās pie Varuna pēdām un ar izsmieklu viņam teica:
“Visaugstais Kungs! Ļauj man cīnīties ar tevi! Tu esi šīs planētas sargs un izslavēts valdnieks. Tu esi sakāvis daudzus uzpūtīgus un iedomīgus varoņus, un pēc uzvaras pār visiem pasaules daitjām un dānavām par godu Kungam tu esi paveicis Rādžasūjas ziedošanas ceremoniju.”
Tā dēmons, kura uzpūtībai nebija robežu, ņirgājās par godājamo ūdeņu valdnieku. Varuna ļoti sadusmojās, taču prata savaldīties un atbildēja dēmonam:
“Dārgais! Es vecuma dēļ jau esmu pārstājis cīnīties ar citiem. Tu esi tik prasmīgs karotājs, ka es varu iedomāties tikai vienu personību, kura cīņā varētu būt tev cienīgs pretinieks: tā ir visvecākā būtne – Kungs Višnu. Tāpēc, dārgais asuru vadoni, ej pie Viņa! Kungu Višnu ar cieņu piemin pat tādi varoņi kā tu. Kad tu aiziesi pie Kunga Višnu, Viņš tevi ātri atbrīvos no lepnuma un tu, suņu ielenkts, gulēsi kaujas laukā, aizmidzis mūža miegā. Lai atbrīvotu pasauli no tādiem neliešiem kā tu un palīdzētu tikumīgajiem, Viņš atnāk dažādos avatāros, piemēram, Varāhas veidolā.”
Lielīgais un lepnais daitja Varunas teiktajam nepievērsa īpašu uzmanību. No Nāradas Viņš uzzināja, kur atrodas Dieva Augstākā Personība, un tad steidzās uz okeāna dziļāko vietu. Tur viņš ieraudzīja, ka visvarenā Dieva Personība mežakuiļa izskatā ar saviem ilkņiem paceļ Zemi. Kunga sarkanīgās acis bija tik skaistas, ka viņu klātbūtnē dēmons vairs neizskatījās tik mirdzošs. Hiranjākša iesmējās:
“Ak, Tu, ūdens iemītniek! Labākais no padieviem! Mežakuiļa izskatu pieņēmušais! Paklausies, ko es Tev sacīšu. Šī Zeme ir uzticēta mums, zemāko pasauļu iemītniekiem, un Tu nevari manā acu priekšā to paņemt un aiznest projām. Sveikā Tu cauri netiksi! Nelieti! Mūsu ienaidnieki Tevi ir barojuši, lai Tu mūs nogalinātu, un kļūdams neredzams, Tu tik tiešām esi nogalinājis dažus dēmonus. Nejēga! Tavs spēks ir tikai māns, un šodien es iepriecināšu savus radiniekus, padarot Tev galu. Kad es ar savu vāli sašķaidīšu Tev galvu un Tu nokritīsi beigts, pienāks gals arī padieviem un viedajiem, kuri nes Tev dažādas veltes un garīgi kalpo. Viņi aizies bojā kā koki bez saknēm.”
Lai gan dēmona ļaunie vārdi bija ļoti aizskaroši, Kungs tos pacieta. Taču, redzēdams, ka Zeme, kas atrodas uz Viņa ilkņiem, ir nobijusies, Kungs iznāca no ūdens, gluži kā zilonis, kurš peldas kopā ar ziloņmāti un kuram uzbrūk krokodils.
Zeltmatainais dēmons, kuram bija briesmīgi zobi, dzinās pakaļ Kungam, kurš nāca ārā no ūdens. Dēmons bija gluži kā krokodils, kurš dzenas pakaļ zilonim. Pērkonīgā balsī viņš sacīja:
“Kā tev nav kauna bēgt no manis projām, es taču Tevi izaicinu! Bet bezkauņam jau neko nevar pārmest!”
Kungs nolika Zemi redzamā vietā uz ūdens un apveltīja to ar savu enerģiju, lai Zeme varētu peldēt. Kamēr ienaidnieks turpat stāvēja un skatījās, Brahma, Visuma radītājs, cildināja Kungu un pārējie padievi apbēra Viņu ar ziediem.
Dēmons, kuram bija daudz rotu, sprādžu un brīnišķīgas zelta bruņas, ar lielu vāli rokās dzinās pakaļ Kungam. Kungs pacieta viņa aizskarošos vārdus, bet savas briesmīgās dusmas Viņš izpauda, atbildot uz tiem:
“Patiešām, Mēs esam meža iedzīvotāji, un Mēs meklējam tādus suņus kā tevi. To, kurš ir brīvs no nāves valgiem, neizbiedē vaļīgi vārdi, kurus saka tie, kas iekalti nāves likumu važās. Jā, Mēs esam nozaguši Rasātalas iedzīvotāju mantu, jā, Mēs esam bezkaunīgi! Lai gan tu esi uzbrucis Man ar savu vareno vāli, Es vēl palikšu šeit, ūdenī, jo pēc sanaidošanās ar tik varenu pretinieku Man nav kur iet. Tu taču esi daudzu karavīru virspavēlnieks – nekavējies, sakauj Mūs! Neielaidies muļķīgās runās, labāk nogalini Mūs un noslauki savu tuvinieku asaras. Cilvēks var būt lepns, bet, ja viņš netur vārdu, sapulču namā tādam nav vietas.”
Dieva Personības izaicinātais dēmons bija pārskaities un dusmās drebēja kā saniknota kobra. Niknumā elsojot, dusmu satrauktiem jutekļiem dēmons metās virsū Kungam un sita Viņam ar savu milzīgo vāli. Taču Kungs nedaudz paliecās sānis un izvairījās no varenā, krūtīs mērķētā ienaidnieka vāles sitiena, tāpat kā prasmīgs jogs izvairās no nāves. Tad Dieva Personība izpauda dusmas un metās virsū dēmonam, kurš niknumā kodīja lūpas un jau atkal vicināja vāli. Tad Kungs ar vāli no labās puses sita ienaidniekam pa pieri, bet, būdams prasmīgs karotājs, dēmons ar savu vāli sitienu atvairīja.
Tā dēmons Hiranjākša un Kungs, Dieva Personība, uzbruka viens otram ar savām milzīgajām vālēm – viņi abi bija nikni un centās uzvarēt. Cīņa bija nesaudzīga. Abiem pretiniekiem no vāles dzelkšņu radītajiem ievainojumiem plūda asinis, kuru smarža viņus vēl vairāk saniknoja. Abi centās pārspēt viens otru meistarībā; viņi bija kā divi buļļi, kuri cīnās govs dēļ.
Lai paraudzītos uz mežakuiļa izskatā atnākušās Dieva Personības un dēmona cīņu, kas bija sākusies Zemes dēļ, ieradās arī Brahma, visneatkarīgākais Visuma padievs, un kopā ar viņu atnāca tā pastāvīgie pavadoņi. Ieradies cīņas vietā, daudzu tūkstošu viedo un pārpasaulnieku vadītājs Brahma ieraudzīja dēmonu, kas bija ieguvis tādu spēku, ka neviens nevarēja viņam stāties pretī. Tad Brahma uzrunāja Nārājanu, kurš pirmo reizi bija pieņēmis mežakuiļa izskatu:
“Mans dārgais Kungs! Šis dēmons pastāvīgi sagādā raizes padieviem, brāhmaniem, govīm un nevainīgiem ļaudīm, kuri to nebūt nav pelnījuši un kuri pastāvīgi godina Tavas lotospēdas. Viņš neliek nevienam mieru, un visi baidās no šī dēmona. Mana svētība ir pavisam samaitājusi Hiranjākšu, un viņš klaiņo pa Visumu, meklējot sev cienīgu pretinieku. Mans dārgais Kungs! Lūdzu, nespēlējies ar šo čūskai līdzīgo dēmonu. Viņš zina visādas viltības, ir ļoti uzpūtīgs, pašapmierināts un ārkārtīgi ļauns. Mans dārgais Kungs! Tu esi nemaldīgs. Lūdzu, nogalini šo grēcīgo dēmonu, kamēr vēl nav pienākusi stunda, kad dēmoni kļūst daudz briesmīgāki un varenāki! Es nešaubos, ka Tu ar savu iekšējo spēju vari to paveikt. Mans Kungs! Drīz pienāks vakars un viss satumsīs. Tu esi visu dvēseļu Dvēsele – esi tik labs un nogalini viņu, dāvājot padieviem uzvaru. Uzvarai ārkārtīgi svētīgais abhidžitas brīdis, kas ir iesācies pusdienas laikā, gandrīz jau ir pagājis. Lūdzu, esi žēlīgs mums, saviem draugiem, un atbrīvojies no šī briesmīgā ienaidnieka! Mums par laimi, šis dēmons pats ir atnācis pie Tevis; viņam lemts mirt no Tavas rokas. Esi tik labs, nogalini viņu šajā divkaujā un atjauno pasaulē mieru.”
Noklausījies radītāja Brahmas teiktos vārdus, kuros nebija nekā grēcīga un kas bija saldi kā nektārs, Kungs sirsnīgi iesmējās un ar mīlestību paskatījās uz Brahmu, pieņemdams viņa lūgšanu. Kamēr Hiranjākša bezbailīgi dižojās Kunga priekšā, Kungs, kurš bija dzimis no Brahmas nāss, palēcās un sita ar savu vāli ienaidniekam pa zodu. Taču dēmons ar savu vāli izsita Kungam ieroci no rokām, un vāle, mirdzēdama un griezdamās, nokrita zemē. Lai gan dēmonam bija lieliska iespēja uzbrukt neapbruņotajam pretiniekam, ievērodams divkaujas likumus, viņš to neizmantoja, tādējādi saniknojot Visaugsto Kungu. Kad Kunga vāle nokrita zemē, no dievu un riši pulka atskanēja baiļu saucieni. Bet Dieva Personība ļoti priecājās par dēmona godīgumu un tāpēc piesauca Savu Sudaršanas disku. Kungs turpināja cīnīties ar savu galveno Vaikunthas kalpu, kurš bija piedzimis kā Hiranjākša, Diti nekrietnais dēls. Viņš sāka griezt rokā disku, lai raidītu to uz dēmonu. Tie, kuri visu notiekošo vēroja no gaisa kuģiem, neizprotot Kunga īsteno dabu, sauca:
“Lai uzvara ir Tavā pusē! Nogalini viņu! Nespēlējies vairs ar šo dēmonu!”
Redzot savā priekšā ar Sudaršanas disku apbruņoto lotosacaino Dieva Personību, dēmons ļoti noskaitās un, dusmās kodīdams lūpu, šņāca kā saniknota čūska. Dēmonam bija briesmīgi ilkņi, un viņš skatījās uz Dieva Personību tā, it kā gribētu Viņu sadedzināt. Palēcies dēmons ar vāli sita Kungam, iekliegdamies:
“Tu esi nogalināts!”
Kungs, visu ziedošanas ceremoniju baudītājs, savā mežakuiļa veidolā ienaidnieka acu priekšā ar kreiso kāju atsita vāli, kas viesuļa ātrumā lidoja uz Viņu. Tad Kungs teica:
“Ņem savu ieroci un mēģini vēlreiz, tu taču tik ļoti gribi Mani uzvarēt.”
Izaicinātais dēmons nomērķēja savu vāli un ierēcās vēl skaļāk. Redzot lidojošo vāli, Kungs palika turpat savā vietā un noķēra to tikpat viegli, kā putnu valdnieks Garuda noķer čūsku. Lielais dēmons nu pavisam zaudēja dūšu un jutās pazemots, viņa seja satumsa. Kad Dieva Personība atkal piedāvāja dēmonam vāli, viņš to vairs negribēja ņemt. Dēmons paņēma trijžuburi, kas bija briesmīgs kā liesmojoša uguns, un meta ar to Kungam, visu ziedošanas ceremoniju baudītājam, tāpat kā ļaunprātīgs cilvēks izmanto savu askēzi, lai kaitētu svētam brāhmanam. Varenā dēmona mestais trijžuburis debesīs gaiši mirdzēja. Taču Dieva Personība ar savu aso Sudaršanas disku to sacirta gabalos, tāpat kā Indra nocirta Garudam spārnu. Tas, ka Dieva Personība ar disku bija sacirtusi gabalos trijžuburi, satracināja dēmonu vēl vairāk. Viņš metās virsū Kungam un, skaļi ierēkdamies, trieca savu akmenscieto dūri pret Kunga platajām krūtīm, uz kurām bija Šrīvatsas zīme. Tad viņš pazuda skatam. Taču Kungs, sākotnējais mežakuilis, no šī dēmona sitiena pat nenodrebēja. Viņš stāvēja kā zilonis, kuram kāds iesitis ar ziedu vītni.
Tad dēmons centās uzvarēt Dieva Personību, jogamaijas Kungu, ar dažādām burvībām. To redzot, ļaudis bailēs drebēja un domāja, ka Visumam pienācis gals. No visām pusēm pūta skarbi vēji, saceldami gaisā putekļu mākoņus, kas aizklāja gaismu; kā no ložmetēja šauta, bira akmeņu krusa. Biezo mākoņu dēļ vairs nebija redzami debesu spīdekļi, nemitīgi spēra zibens un rībēja pērkons. No debesīm lija strutas, mati, asinis, izkārnījumi, urīns un kauli. Likās, ka kalni izverd dažādus ieročus, un bija redzamas kailas, trijžuburiem apbruņotas dēmonietes izlaistiem matiem. Mežonīgi jakšu un rākšasu pulki soļoja, jāja uz zirgiem un ziloņiem un brauca kaujas ratos, izkliedzot ļaunus saukļus. Tagad Dievs Kungs, visu ziedošanas ceremoniju baudītājs, laida darbā savu iemīļoto ieroci Sudaršanu, kas spēja sagraut visu dēmonu radīto burvību. Šai brīdī Hiranjākšas mātes Diti sirds nodrebēja. Viņa atcerējās, ko bija teicis vīrs Kašjapa, un no krūtīm viņai sāka tecēt asinis.
Redzot, ka maģijas spēks ir izklīdināts, dēmons atkal parādījās Dieva Personības Kēšavas priekšā un niknuma pilns centās Kungu saspiest ar savām varenajām rokām, taču sev par lielu izbrīnu ieraudzīja, ka Kungs atrodas ārpus viņa tvēriena. Dēmons sāka sist Kungam ar savām akmenscietajām dūrēm, bet Kungs Adhokšadža ar plaukstu iesita dēmonam pa ausi, tāpat kā Marutu kungs Indra bija iesitis dēmonam Vritram. Lai gan visu uzvarētājs Kungs bija tikai viegli iepļaukājis dēmonu, tas sāka grīļoties – acis viņam izsprāga no pieres, rokas un kājas bija salauztas un mati izjukuši. Dēmons nokrita zemē kā vēja izgāzts milzu koks.
Dēmons gulēja zemē, taču viņa auguma mirdzums nebija apdzisis, ar saviem baismīgajiem zobiem dēmons bija iekodies lūpā. Ieradies kopā ar saviem pavadoņiem, Adža (Brahma) godbijīgi sacīja:
“Cik gan liela svētība ir šāda nāve! Viņam ar kāju bija iespēris Kungs, uz kuru vientulībā mistiskajā transā meditē jogi, cenšoties atbrīvoties no saviem nereālajiem, materiālajiem ķermeņiem. Skatot Kunga vaigu, šis labākais Diti dēls pameta savu mirstīgo apvalku. Šiem diviem Visaugstā Kunga pavadoņiem lāsta dēļ jāpiedzimst dēmoniskās ģimenēs. Pēc pāris šādām dzimšanām viņi atgriezīsies savā vietā.”
Padievi uzrunāja Kungu:
“Mēs noliecamies Tavā priekšā! Tu esi visu ziedošanas ceremoniju baudītājs, un Tavs mežakuiļa veidols ir tīras skaidrības iemiesojums. Tu to esi pieņēmis, lai uzturētu pasauli. Šis dēmons visus mocīja, un Tu mums par lielu prieku esi viņu nogalinājis. Tagad mēs ar bhakti noliecamies pie Tavām lotospēdām.”
Nogalinājis ārkārtīgi vareno dēmonu Hiranjākšu, Visaugstais Kungs Hari, sākotnējais mežakuilis, atgriezās savā mājvietā, kur katra diena ir svētki. Brahma un padievi dziedāja Viņam slavas dziesmas.
Mans dārgais Vidura! Tagad es tev esmu pastāstījis, kā Dieva Personība ieradās sākotnējā mežakuiļa avatāra veidolā un kā norisinājās lielā cīņa, kurā kā spēlēdamies Kungs nogalināja ārkārtīgi vareno dēmonu. Šo stāstu es dzirdēju no sava garīgā skolotāja.””
Šrī Sūta Gosvāmī turpināja:
“Mans dārgais brāhman! Autoritatīvā veidā klausīdamies viedā Kaušāravas (Maitrējas) stāstus par Dieva Augstākās Personības spēlēm, diženais Dieva Kunga bhakta Kšata (Vidura) baudīja pārpasaulīgu svētlaimi. Pat klausoties stāstus par mūžam slaveno bhaktu darbiem, ļaudis var gūt pārpasaulīgu prieku – ko tad lai saka par Dieva Kunga, Šrīvatsas zīmes nesēja, spēļu aprakstiem. Dieva Personība atpestīja ziloņu valdnieku, kuram bija uzbrucis aligators un kurš meditēja uz Dieva Kunga lotospēdām. Šajā laikā ziloņmātes, kuras pavadīja ziloņu valdnieku, gauži raudāja, un Kungs izglāba viņas no briesmām. Vai gan pasaulē ir kāda pateicības pilna dvēsele, kura nevēlētos ar mīlestību kalpot tādam diženam saimniekam kā Dieva Personībai? Tīri bhaktas, kuri rod patvērumu tikai pie Kunga, var iepriecināt Viņu pavisam viegli, turpretī negodīgiem ļaudīm ir ļoti grūti pielabināties Kungam. Un ikviens, kurš teic vai ar prieku uzklausa brīnumaino stāstu par to, kā Kungs sākotnējā mežakuiļa veidolā ieradās, lai atpestītu pasauli, nogalinot dēmonu Hiranjākšu, tūlīt tiek atbrīvots no savas grēcīgās darbības sekām, pat ja viņš ir brāhmana slepkava. Šis svētais stāsts dod cilvēkam ārkārtīgi lielus labumus, bagātību, slavu, ilgu mūžu un iespēju piepildīt visas vēlmes. Kaujas laukā tas dod spēku dzīvībai svarīgajiem orgāniem un darbīgajiem orgāniem. Dārgais Šaunaka! Tas, kurš mūža beigās klausās šo stāstu, nonāk Dieva Kunga augstākajā mājvietā.”