Loading Notikumi

« Notikumi

Krišna džanmāštamī

23. augusts

Kunga Šrī Krišnas, Dieva Augstākās Personības, atnākšanas diena.
Šai dienā ir ieteikts neko neēst līdz pusnaktij. Ja tas nav iespējams, var ievērot ēkādašī gavēni.
Nav labāka Krišnas atnākšanas apraksta par Šrīlas Prabhupādas grāmatā “Krišna, Dieva Augstākā Personība” atrodamo.

Pirmā nodaļa. Kunga Krišnas atnākšana

Reiz Zemi bija pārlieku nomākuši dažādu valdnieku lielie aizsardzības spēki, un šie valdnieki patiesībā bija dēmoni, kas sauca sevi par karaliskās kārtas pārstāvjiem. Visa pasaule bija satraukta, un Zemes valdošā dievība Bhūmi devās pie Kunga Brahmas, lai pastāstītu viņam par dēmonisko valdnieku nodarīto postu. Bhūmi pieņēma govs izskatu un nostājās Kunga Brahmas priekšā asarām acīs. Viņa bija izmisusi un raudāja, lai Kungs par viņu apžēlotos. Dieviete izstāstīja, kādā postā nonākusi Zeme, un, to dzirdējis, Kungs Brahma sadrūma un tūlīt devās uz piena okeānu, kurā mīt Kungs Višnu. Kungu Brahmu pavadīja Kungs Šiva un visi padievi, arī Bhūmi. Piena okeāna krastā Kungs Brahma godināja Kungu Višnu, kurš pārpasaulīga kuiļa izskatā jau agrāk bija izglābis Zemi.
Vēdu mantrās ir īpaša lūgšana, ko sauc par puruša-sūktu. Padievi parasti noliecas Višnu, Dieva Augstākās Personības, priekšā, skaitot puruša-sūktu. No tā var saprast, ka katras planētas valdošā dievība var tikties ar šī Visuma augstāko kungu Brahmu vienmēr, kad uz attiecīgās planētas rodas kādas grūtības. Tomēr Brahma nevar vērsties pie Visaugstā Kunga Višnu tieši, viņam jāmeditē piena okeāna krastā. Šajā Visumā ir planēta, ko sauc par Švētadvīpu, un uz tās ir piena okeāns. No dažādiem Vēdu rakstiem var uzzināt, ka tāpat, kā uz Zemes ir sāls okeāns, uz citām planētām ir dažādi citi okeāni. Kaut kur ir piena, eļļas, alkohola okeāni utt. Puruša-sūkta ir lūgšana, ko padievi skaita, lai iepriecinātu Dieva Augstāko Personību Kšīrodakašājī Višnu. Šo Višnu sauc par Kšīrodakašājī Višnu tāpēc, ka Viņš guļ piena okeānā. Viņš ir Dieva Augstākā Personība, caur kuru atnāk visi šī Visuma avatāri.
Kad padievi bija noskaitījuši puruša-sūktas lūgšanu Dieva Augstākajai Personībai, viņi nedzirdēja nekādu atbildi. Tad pats Kungs Brahma sāka meditēt un saņēma no Kunga Višnu vēstījumu. Pēc tam Brahma to paziņoja padieviem. Tādā veidā tiek saņemtas Vēdu zināšanas. Vēdu zināšanas no Dieva Augstākās Personības vispirms savā sirdī saņem Brahma. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamas sākumā: tene brahma hṛdā ya ādi-kavayetēnē brahma hridā. “Vēdu pārpasaulīgās zināšanas tika ieliktas Kunga Brahmas sirdī.” Arī šajā gadījumā vienīgi Brahma varēja saņemt Kunga Višnu vēstījumu. Viņš visu pastāstīja padieviem, lai tie tūlīt varētu sākt darboties. Vēstījums skanēja tā: “Ļoti drīz uz Zemi atnāks Dieva Augstākā Personība ar savām ārkārtīgi varenajām spējām, un, kamēr Viņš tur atradīsies, lai iznīcinātu dēmonus un palīdzētu bhaktām, arī padieviem jābūt tur un Viņam jāpalīdz. Visiem padieviem tūlīt jāpiedzimst Jadu dinastijā, kurā pēc noteikta laika atnāks arī Dievs Kungs.”
Pati Dieva Augstākā Personība Krišna atnāca kā Vasudēvas dēls. Pirms Viņa ierašanās uz Zemi dažādās dievbijīgās ģimenēs piedzima visi padievi kopā ar savām sievām, lai palīdzētu īstenot Kunga misiju. Šajā sakarībā lietots vārds “tat-prijārtham”, un tas nozīmē, ka padieviem bija jāierodas uz Zemi, lai iepriecinātu Dievu Kungu. Citiem vārdiem sakot, jebkura dzīvā būtne, kuras vienīgais mērķis ir Dieva Kunga iepriecināšana, ir padievs. Vēl padievi uzzināja, ka Kunga Krišnas pilnīgā daļa Ananta, kas ar saviem daudzajiem miljoniem galvu uztur visas Visuma planētas, arī atnāks uz Zemi pirms Kunga Krišnas. Padievi uzzināja arī to, ka ieradīsies Višnu ārējā spēja (maija), kas tur savā burvībā visas saistītās dvēseles, un tā palīdzēs Visaugstajam Kungam īstenot Viņa mērķi.
Maigiem vārdiem pamācījis un nomierinājis visus padievus un Bhūmi, Kungs Brahma, kurš ir visu pradžāpati jeb Visuma būtņu radītāju tēvs, devās atpakaļ uz savu mājvietu, augstāko materiālo planētu, ko sauc par Brahmaloku.
Valdnieks Šūrasēna, Jadu dinastijas galva, vadīja Mathuras valsti (Mathuras apgabalu), kā arī apgabalu, ko sauc par Šūrasēnu. Tādēļ arī Mathura bija kļuvusi par visu Jadu dinastijas valdnieku galvaspilsētu. Vēl Mathura bija Jadu dinastijas valdnieku galvaspilsēta tāpēc, ka Jadu bija ļoti dievbijīga ģimene, un tās locekļi zināja, ka Mathura tāpat kā Dvāraka ir vieta, kur mūžīgi uzturas Kungs Šrī Krišna.
Reiz Šūrasēnas dēls Vasudēva pēc kāzām ar Dēvakī atgriezās mājās. Viņš kopā ar savu jauno sievu brauca karietē. Dēvakī tēvs Dēvaka bija devis līdzi lielu pūru, jo ļoti mīlēja meitu. Viņš bija dāvājis simtiem kariešu, kas bija viscaur izgreznotas ar zeltu. Ugrasēnas dēls Kamsa par prieku savai māsai Dēvakī bija paņēmis Vasudēvas ratu grožus un vadīja karieti. Saskaņā ar vēdisko paražu jauno pāri pēc kāzām uz mājām ved līgavas brālis. Lai līgava nejustos šķirta no tēva ģimenes, līdz vīratēva mājām ar viņu kopā brauc brālis. Dēvakas dotais pūrs bija šāds: 400 ziloņi, pilnībā izrotāti ar zelta vītnēm, 15 000 izrotāti zirgi un 1800 karietes. Vēl viņa meitai sekoja 200 skaistas meitenes. Saskaņā ar kšatriju kāzu paražām, kurām Indijā seko vēl šodien, kopā ar līgavu uz valdnieka mājām dodas arī vairāki desmiti jaunu līgavas draudzeņu. Šīs meitenes sauc par kalponēm, taču patiesībā tās ir valdnieces draudzenes. Šī paraža ir mūžsena, un ir zināms, ka to ievēroja jau pirms Kunga Krišnas atnākšanas, tas ir, vairāk nekā pirms 5000 gadu. Tātad Vasudēva kopā ar sievu mājās atveda arī 200 skaistas meitenes.
Kamēr jaunais pāris brauca karietē, svētīgajam brīdim par godu muzikanti spēlēja dažādus instrumentus. Skanēja gliemežnīcas, ragi, bungas un timpāni, un tas viss kopā veidoja jauku koncertu. Kāzu gājiens bija ļoti skaists, un Kamsa vadīja karieti, bet pēkšņi no debesīm atskanēja brīnumaina balss, kas Kamsam paziņoja: “Kamsa, tu esi pilnīgs nejēga! Tu ved savu māsu un svaini, bet nemaz nezini, ka astotais māsas bērns tevi nogalinās.”
Kamsa bija Ugrasēnas dēls un piederēja pie Bhodžas dinastijas. Ir teikts, ka no visiem Bhodžas dinastijas valdniekiem Kamsa bija visdēmoniskākais. Izdzirdējis pareģojumu, kas nāca no debesīm, viņš tūlīt sagrāba Dēvakī aiz matiem un jau grasījās ar zobenu viņu nogalināt. Vasudēva bija pārsteigts par Kamsas rīcību, un, mierinot ļauno un bezkaunīgo svaini, viņš gudri teica: “Kamsa, mans dārgais svaini, tu esi visslavenākais no Bhodžas dinastijas valdniekiem, un ļaudis zina, ka tu esi varens karotājs un drošsirdīgs valdnieks. Kādēļ tu esi tik nikns un gribi nogalināt sievieti, savu māsu, turklāt tādā svētīgā brīdi kā viņas kāzas? Kādēļ tu tik ļoti baidies no nāves? Nāve jau ir piedzimusi līdz ar tevi pašu. Tu esi sācis mirt jau kopš savas dzimšanas. Ja tev ir divdesmit pieci gadi, tad tas nozīmē, ka divdesmit piecus gadus tu esi gājis pretī nāvei. Tu mirsti ik brīdi, ik mirkli. Tad kādēļ tu tik ļoti baidies no nāves? Gals ir neizbēgams. Tu vari nomirt šodien vai pēc simts gadiem, bet tu nevari izvairīties no nāves. Tad kāpēc tik ļoti jābaidās? Nāve patiesībā ir ķermeņa bojāeja. Tiklīdz šis ķermenis pārstāj darboties un sajaucas ar piecām materiālās dabas pamatvielām, dzīvā būtne, kas bijusi ķermenī, saskaņā ar savu pašreizējo darbību un tās sekām saņem jaunu ķermeni. Ejot pa ceļu, cilvēks sper soli, un, kad ir pārliecināts, ka nolicis kāju uz cietas zemes, viņš otru kāju paceļ. Gluži tāpat, ķermeņi viens pēc otra mainās un dvēsele pārceļo. Paskaties, cik uzmanīgi kāpuri lien no viena zariņa uz otru. Tādā pašā veidā dzīvā būtne maina savu ķermeni, kad augstāka vara ir izlēmusi, kāds ķermenis viņai pienākas. Kamēr vien dzīvā būtne ir saistīta materiālajā pasaulē, tai nepārtraukti jāpieņem materiālie ķermeņi. Atkarībā no būtnes darbības un tās sekām šajā dzīvē, dabas likumi viņai piešķir nākamo ķermeni.
Šis ķermenis ir tāds pats kā tie, kurus mēs redzam sapnī. Miegā mēs ar savu prātu radām daudzus ķermeņus. Mēs esam redzējuši zeltu un esam redzējuši kalnu. Un sapņos, savienojot šos divus priekšstatus, mēs varam ieraudzīt zelta kalnu. Reizēm sapņos mums ir tāds ķermenis, ar kuru lidojam debesīs un pilnīgi aizmirstam īsto ķermeni. Tieši tāpat mainās arī šie ķermeņi. Kad tev ir viens ķermenis, tu aizmirsti iepriekšējo. Sapņos mums var būt ļoti daudz jaunu ķermeņu, bet pamostoties mēs visus tos aizmirstam. Šie materiālie ķermeņi īstenībā ir mūsu prāta darbības radīti. Bet pašlaik mēs savus agrākos ķermeņus neatceramies.
Prāts pēc dabas ir ļoti nepastāvīgs. Reizēm tas kaut ko pieņem un tūlīt pēc tam – atraida. Saskaroties ar pieciem jutekļu apmierināšanas priekšmetiem – apveidu, garšu, smaržu, skaņu un sajūtu —, prāts darbojas, tos pieņemot un atraidot. Prāts domājot saskaras ar jutekļu apmierināšanas priekšmetiem, un, kad dzīvā būtne vēlas noteikta veida ķermeni, viņa to saņem. Tādējādi ķermeni dod materiālās dabas likumi. Dzīvā būtne pieņem ķermeni un atkal piedzimst materiālajā pasaulē, lai atbilstoši ķermeņa uzbūvei baudītu un ciestu. Ja nav noteikta veida ķermeņa, tad mēs nevaram baudīt vai ciest saskaņā ar prāta vēlmēm, kas bijušas iepriekšējā dzīvē. Noteikta veida ķermeni mēs patiesībā saņemam atbilstoši tam, par ko domājam nāves brīdī.
Tādi debesu spīdekļi kā saule, mēness un zvaigznes atstarojas traukā ar ūdeni, eļļu vai kausētu sviestu. Ja kustas trauks, tad kustas arī attēls. Ja mēness atspīd ūdenī, tad ūdens kustība rada iespaidu, ka pārvietojas pats mēness. Taču patiesībā mēness stāv uz vietas. Gluži tāpat ar saviem prātojumiem dzīvā būtne iegūst dažāda veida ķermeņus, lai gan patiesībā viņai ar šiem ķermeņiem nav nekāda sakara. Bet maldu dēļ maijas apburtā dzīvā būtne uzskata, ka tā pati pieder kādam noteiktam ķermeņa veidam. Tāda ir saistītā dzīve. Pieņemsim, ka dzīvā būtne pašlaik atrodas cilvēka ķermenī. Tā uzskata, ka pieder cilvēcei, noteiktai valstij un vietai. Tādā veidā būtne sevi kaut kam pielīdzina un pilnīgi nevajadzīgi gatavo sev jaunu ķermeni, kas tai nebūt nav nepieciešams. Šādas vēlmes un prāta sagudrojumi rada dažādu veidu ķermeņus. Materiālās dabas pārklājums ietekmē dzīvo būtni tik stipri, ka tā ir apmierināta ar jebkuru ķermeni un pielīdzina sevi tam ar lielu prieku. Tāpēc es lūdzu: neļauj, lai tevi vada prāts un ķermenis.”
Tā Vasudēva lūdza, lai Kamsa nedara ļaunu savai māsai, kura tikko bija apprecējusies. Mums nevajag būt ļauniem ne pret vienu, jo ļaunums rada bailes gan šajā, gan nākamajā pasaulē, kad ir jāstājas Jamarādžas priekšā. Jamarādža ir tas, kas pēc nāves soda grēciniekus. Vasudēva lūdza, lai Kamsa saudzē savu jaunāko māsu Dēvakī. Vēl Vasudēva minēja, ka ir kāzas, ļoti svētīgs brīdis. Jaunākā māsa vai brālis ir jāsargā kā paša bērns. Vasudēva teica: “Ja tu tagad viņu nogalināsi, tad zaudēsi savu labo slavu.”
Vasudēva centās nomierināt Kamsu ar labiem norādījumiem un filozofiju, bet Kamsa nebija nomierināms, jo pastāvīgi biedrojās ar dēmoniem. Tādēļ arī viņš pats bija dēmons, lai gan bija cēlies no augstas karaliskas ģimenes. Dēmons nekad neuzklausa labus norādījumus. Viņš ir kā nelabojams zaglis, kuram nepalīdz nekādas pamācības. Gluži tāpat, ja cilvēki pēc dabas ir dēmoniski vai ateistiski, tad viņi nesaprot labus norādījumus, lai arī cik tie būtu autoritatīvi. Tāda ir atšķirība starp padieviem un dēmoniem. Tos, kas pieņem labus norādījumus un cenšas dzīvot saskaņā ar tiem, sauc par padieviem. Un tos, kas nespēj pieņemt šādus norādījumus, sauc par dēmoniem. Kad Vasudēvam neizdevās nomierināt Kamsu, viņš domāja, kā vēl varētu aizsargāt savu sievu Dēvakī. Kad uzbrūk briesmas, tad saprātīgs cilvēks, cik vien iespējams, cenšas no tām izvairīties, bet, ja par spīti visām pūlēm un saprātam nekas neizdodas, tad viņš nav vainīgs. Ikvienam jācenšas izpildīt savus pienākumus, cik vien labi iespējams, bet, ja tas neizdodas, neko nevar darīt.
Vasudēva sāka domāt: “Tagad man jāizglābj Dēvakī un vēlāk, ja man būs bērni, es atradīšu veidu, kā izglābt arī tos.” Vēl viņš domāja: “Ja man būs bērns, kas varēs nogalināt Kamsu (kā viņš to uzskata), tad būs glābta gan Dēvakī, gan bērns, jo likteņa griba ir neaptverama. Bet tagad man tā vai citādi ir jāglābj Dēvakī.”
Nav skaidri zināms, kādā veidā dzīvā būtne saskaras ar noteiktā veida ķermeni, tāpat kā meža ugunsgrēka laikā nevar skaidri pateikt, uz kādu koku pārmetīsies uguns. Kad deg mežs, tad liesmas, vēja nestas, reizēm pārmetas no viena koka uz otru. Gluži tāpat dzīvā būtne var pildīt savu pienākumu ļoti uzmanīgi, tomēr ir ļoti grūti pateikt, kādu ķermeni tā saņems nākamajā dzīvē. Mahārādža Bharata ļoti labi pildīja sevis apzināšanās pienākumus, taču reiz iznāca tā, ka viņš pieķērās briedēnam un nākamajā dzīvē bija spiests saņemt brieža ķermeni.
Apdomājis, kā varētu glābt sievu, Vasudēva uzrunāja Kamsu ar lielu cieņu, lai gan svainis bija ārkārtīgi grēcīgs. Reizēm gadās, ka tādam ļoti tikumīgam cilvēkam kā Vasudēvam nākas glaimot vislielākajam ļaundarim, kāds bija Kamsa. Tāda ir diplomātija. Lai gan Vasudēva bēdājās līdz sirds dziļumiem, viņš izlikās priecīgs. Viņš tādiem vārdiem uzrunāja bezkaunīgo Kamsu tādēļ, ka sievasbrālis bija tik nežēlīgs. Vasudēva sacīja: “Dārgais svaini, padomā, tev taču no māsas nedraud nekādas briesmas. Tu no debesīm dzirdēji pareģojumu un gaidi briesmas, taču briesmas draud no māsasdēliem, kuru tagad nemaz nav, un, kas zina, varbūt viņai nemaz nebūs dēlu. Tu taču pašlaik esi pilnīgā drošībā, un tev arī nav ko baidīties no māsas. Ja viņai vispār piedzims dēli, es apsolu, ka atdošu viņus tev un tu varēsi darīt ar tiem visu, ko vēlies.”
Kamsa zināja, ka Vasudēva tur savu vārdu, un tas viņu pārliecināja. Kamsa pagaidām atturējās no zvērīgās rīcības un nenogalināja māsu. Vasudēva par to bija priecīgs un uzslavēja svaini. Tā viņš atgriezās mājās.
Gāja laiks. Vasudēva un Dēvakī laida pasaulē astoņus zēnus un vienu meiteni. Kad piedzima pirmais dēls, Vasudēva turēja savu goda vārdu, un tūlīt aiznesa bērnu Kamsam. Ir teikts, ka Vasudēva bija ļoti tikumīgs un izslavēts ar savu goda vārdu un viņš vēlējās labo slavu saglabāt. Nupat dzimušo bērnu Vasudēva atdeva Kamsam ar lielām sāpēm sirdī, bet Kamsa ļoti priecājās. Taču Vasudēvas izturēšanās viņā izraisīja arī mazliet līdzjūtības. Šis gadījums ir ļoti zīmīgs. Tāda dižena dvēsele kā Vasudēva, pildot pienākumu, neņem vērā nekādas sāpes, un tik izglītots cilvēks kā Vasudēva izpilda pienākumu bez vilcināšanās. No otras puses, tāds dēmons kā Kamsa ir gatavs bez kavēšanās pastrādāt ļaundarības. Tāpēc ir teikts, ka svēts cilvēks dzīvē var panest jebkādas ciešanas. Mācīts cilvēks var izpildīt savus pienākumus, negaidot labvēlīgus apstākļus. Tāds briesmīgs cilvēks kā Kamsa var pastrādāt jebkuru grēku, un bhakta var ziedot visu, lai iepriecinātu Dieva Augstāko Personību.
Kamsa bija apmierināts ar Vasudēvas rīcību. Viņš bija priecīgs un pārsteigts, redzot, ka Vasudēva tur solījumu, sāka just Vasudēvam līdzi un teica: “Mans dārgais Vasudēva, vari man nedot šo bērnu. No viņa man briesmas nedraud. Es dzirdēju, ka mani nogalinās jūsu astotais bērns. Šis bērns man nav vajadzīgs. Ņem viņu atpakaļ.”
Atgriežoties ar pirmdzimušo bērnu mājās, Vasudēva priecājās par Kamsas rīcību, taču nespēja viņam noticēt, jo pazina svaiņa nevaldāmo dabu. Ateists nespēj stingri turēt savu goda vārdu. Tas, kurš nevar savaldīt jutekļus, nespēj būt stingrs savā apņēmībā. Lielais politiķis Čānakja Pandits ir teicis: “Nekad neuzticieties diplomātiem un sievietēm.” Tie, kas neierobežoti apmierina jutekļus, nevar būt patiesīgi, un viņiem nevar uzticēties nekādā ziņā.
Tai laikā pie Kamsas ieradās diženais gudrais Nārada. Viņš bija uzzinājis, ka Kamsa ir apžēlojies par Vasudēvu un atdevis tam jaundzimušo. Nārada ļoti vēlējās, lai Kungs Krišna ierastos pēc iespējas ātrāk. Tāpēc viņš Kamsam pavēstīja, ka tādas personības kā Mahārādža Nanda, Vrindāvanas gani, meitenes un ganu sievas, kā arī Vasudēva, viņa tēvs Šūrasēna un visi viņa radinieki no Jadu dinastijas Vrišni ģimenes gatavojas Kunga atnākšanai. Nārada brīdināja, lai Kamsa uzmanās no draugiem, labvēļiem un visiem padieviem, kas ierodas un dzimst šajās ģimenēs. Kamsa, kā arī viņa draugi un padomnieki, bija dēmoni. Dēmoni vienmēr baidās no padieviem. Uzzinājis, ka dažādās ģimenēs ierodas padievi, Kamsa tūlīt kļuva nemierīgs. Viņš saprata, ka padievu atnākšana liecina par Kunga Višnu drīzo ierašanos. Kamsa nekavējoties iemeta svaini Vasudēvu un savu māsu Dēvakī cietumā.
Iekalti dzelzs ķēdēs, Vasudēva un Dēvakī smaka cietumā. Katru gadu viņiem dzima zēns, un Kamsa, uzskatīdams katru no šiem bērniem par Višnu avatāru, vienu pēc otra tos nogalināja. Viņš īpaši baidījās no astotā bērna, bet pēc Nāradas apciemojuma Kamsa secināja, ka jebkurš bērns varētu būt Krišna. Tāpēc labāk bija nogalināt visus bērnus, kas piedzima Dēvakī un Vasudēvam.
Šo Kamsas rīcību nav grūti saprast. Pasaules vēsturē ir daudz piemēru tam, kā valdnieku kārtas pārstāvji ir nogalinājuši savus tēvus, brāļus vai pat visu ģimeni un draugus, lai sasniegtu savus mērķus. Par to nav ko brīnīties, jo dēmoniski ļaudis savu zemisko nolūku īstenošanai var nogalināt jebkuru.
Ar Nāradas žēlastību Kamsa uzzināja, kas viņš ir bijis iepriekšējā dzīvē. Nārada pavēstīja, ka Kamsa ir bijis dēmons vārdā Kālanēmi un ka Višnu viņu nogalinājis. Kamsa, kas bija dzimis Bhodžas ģimenē, nolēma kļūt par nāvīgu Jadu dinastijas ienaidnieku, jo šajā dinastijā bija jāpiedzimst Krišnam, un Kamsa ļoti baidījās, ka Krišna tāpat kā iepriekš viņu nogalinās.
Kamsa vispirms ieslodzīja cietumā savu tēvu Ugrasēnu, jo Ugrasēna bija galvenais Jadu, Bhodžas un Andhakas dinastijas valdnieks. Vēl Kamsa iekaroja Vasudēvas tēva Šūrasēnas valsti un paziņoja, ka valdīs pār visām šīm valstīm.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas “Krišna” pirmajai nodaļai “Kunga Krišnas atnākšana”.

Otrā nodaļa. Padievu lūgšanas Kungam Krišnam, kurš atradās mātes klēpī

Valdnieks Kamsa ne tikai sagrāba Jadu, Bhodžas un Andhakas dinastiju valstis, kā arī Šūrasēnas valsti, bet arī noslēdza savienību ar citiem dēmoniskiem valdniekiem: dēmonu Pralambu, dēmonu Baku, dēmonu Čānūru, dēmonu Trināvartu, dēmonu Aghāsuru, dēmonu Muštiku, dēmonu Arištu, dēmonu Dvividu, dēmonieti Pūtanu, dēmonu Kēšī un dēmonu Dhēnuku. Tajā laikā Džarāsandha valdīja pār Magadhas apgabalu, kas tagad ir Bihāras pavalsts. Ar diplomātisku politiku Kamsa izveidoja sava laika visvarenāko valsti, ko aizsargāja Džarāsandha. Vēl viņš noslēdza savienību ar tādiem valdniekiem kā Bānāsuru un Bhaumāsuru, kļūdams par pašu stiprāko valdnieku. Pēc tam Kamsa vērsa savu naidu pret Jadu dinastiju, kurā bija jāpiedzimst Krišnam.
Kamsas vajātie Jadu, Bhodžas un Andhakas dinastiju valdnieki meklēja patvērumu citās valstīs, kā Kuru valstī, Pančālu valstī un Kēkajas, Šālvas, Vidharbas, Nišadhas, Vidēhas un Košalas valstīs. Kamsa sagrāva Jadu, kā arī Bhodžas un Andhakas sadraudzību un nostiprinājās visā plašajā zemē, ko tajā laikā sauca par Bhārata-varšu.
Kad Kamsa vienu pēc otra nogalināja sešus Dēvakī un Vasudēvas bērnus, daudzi radi un draugi gāja pie viņa un lūdza nerīkoties tik nežēlīgi. Taču visi tie kļuva par Kamsas pielūdzējiem.
Kad Dēvakī nāca mātes cerībās septīto reizi, viņas klēpī iegāja Krišnas pilnīgais izvērsums, ko sauc par Anantu. Dēvakī pārņēma gan sajūsma, gan žēlums. Viņa priecājās, jo saprata, ka klēpī atrodas Kungs Višnu, bet tajā pat laikā arī bēdājās par to, ka, bērnam piedzimstot, Kamsa Viņu nogalinās. Tajā laikā Dieva Augstākā Personība Krišna, juzdams līdzi Jadu, pret kuriem tik zvērīgi izturējās Kamsa, lika ierasties savai Jogamaijai jeb iekšējai spējai. Krišna ir Visuma Kungs, it īpaši Jadu dinastijas Kungs.
Jogamaija ir Dieva Personības galvenā spēja. Vēdās teikts, ka Kungam, Dieva Augstākajai Personībai, ir daudz dažādu spēju. Parāsya śaktir vividhaiva śrūyate. Dažādās spējas darbojas ārēji un iekšēji, un Jogamaija ir galvenā no tām. Krišna pavēlēja, lai Jogamaija ierodas Vradžabhūmi zemē (Vrindāvanā), kas vienmēr ir izrotāta un kurā ir daudz skaistu govju. Vrindāvanā, valdnieka Nandas un valdnieces Jašodas mājā dzīvoja Rohinī, viena no Vasudēvas sievām. Lielās bailēs no Kamsas nežēlībām savu dzīvesvietu bija pametusi ne tikai Rohinī, bet arī daudzi citi Jadu dinastijas locekļi. Daži no tiem slēpās pat kalnu alās.
Kungs Jogamaijai teica: “Kamsas cietumā atrodas Vasudēva un Dēvakī, un pašlaik Dēvakī klēpī ir Mans pilnīgais izvērsums Šēša. Izdari tā, lai Šēša no Dēvakī klēpja pārietu Rohinī klēpī. Pēc tam Es pats ar visiem saviem spēkiem ieradīšos Dēvakī klēpī. Es kļūšu par Dēvakī un Vasudēvas dēlu, bet tev jādodas uz Vrindāvanu un jākļūst par Nandas un Jašodas meitu.
Tā kā tu ieradīsies reizē ar Mani un būsi Mana māsa, pasaules ļaudis tevi godinās ar dažādām vērtīgām dāvanām: smaržkociņiem, gaismekļiem, puķēm un ziedojumiem. Tev ātri jāpiepilda viņu jutekļu apmierināšanas vēlmes. Ļaudis, kas pieķērušies materiālām lietām, godinās tavus dažādos izvērsumus, kurus sauks par Durgu, Bhadrakālī, Vidžaju, Vaišnavī, Kumudu, Čandiku, Krišni, Mādhavī, Kanjaku, Maiju, Nārājanī, Īšānī, Šāradu un Ambiku.”
Krišna un Jogamaija ieradās kā brālis un māsa – augstākās spējas Avots un augstākā spēja. Lai gan starp spējas Avotu un spēju nav stingri noteiktas atšķirības, spēja vienmēr ir pakļauta spējas Avotam. Tie, kas ir materiālistiski, pielūdz spēju, bet pārpasaulnieki godina spējas Avotu. Krišna ir augstākais spējas Avots, un Durga ir augstākā spēja materiālajā pasaulē. Visi, kas dzīvo saskaņā ar Vēdu kultūru, patiesībā godina gan spējas Avotu, gan spēju. Ir simtiem un tūkstošiem Višnu un Dēvī tempļu, un reizēm šīs Dievības tiek godinātas vienlaicīgi. Spējas, t.i., Durgas jeb Krišnas ārējās enerģijas, godinātājs ļoti viegli var gūt visu veidu materiālos panākumus, bet tam, kurš vēlas pārpasaulīgi pilnveidoties Krišnas apziņā, jāgodina spējas Avots.
Vēl Kungs Jogamaijai paziņoja, ka Dēvakī klēpī atrodas Viņa pilnīgais izvērsums Ananta Šēša. Tā kā Ananta Šēša ar varu tiks pārvietots Rohinī klēpī, Viņu sauks par Sankaršanu, un Viņš būs visa garīgā spēka jeb balas avots. Ar šo spēku cilvēks var sasniegt dzīves augstāko svētlaimi, ko sauc par ramanu. Tāpēc Anantas pilnīgo daļu pēc Viņa ierašanās sauks vai nu par Sankaršanu, vai par Balarāmu.
Upanišadās ir teikts: nāyam ātmā bala-hīnena labhyaḥ. Cilvēks nevar sasniegt augstāko sevis apzināšanos līmeni, nesaņemot pietiekamu svētību no Balarāmas. Bala nav fiziskais spēks. Garīgo pilnību nav iespējams sasniegt ar fizisko spēku. Vajadzīgs garīgais spēks, ko dod Balarāma jeb Sankaršana. Ananta jeb Šēša ir spēks, kas visas planētas tur noteiktajās vietās. Materiālajā pasaulē šo spēku sauc par gravitāciju, bet patiesībā tas ir Sankaršanas spējas izpausme. Balarāma jeb Sankaršana ir garīgā spēja jeb sākotnējais garīgais skolotājs. Tāpēc Kungs Nitjānanda prabhu, kurš arī ir Balarāmas avatārs, ir sākotnējais garīgais skolotājs. Un garīgais skolotājs savukārt pārstāv Balarāmu, Dieva Augstāko Personību, kas dod garīgo spēku. Čaitanja-čaritāmritā apstiprināts, ka garīgais skolotājs ir Krišnas žēlastības izpausme.
Saņēmusi Dieva Augstākās Personības norādījumus, Jogamaija pazemīgi apgāja apkārt Kungam un tad saskaņā ar Viņa gribu devās uz materiālo pasauli. Kad visvarenā Dieva Augstākā Personība pārnesa Kungu Šēšu no Dēvakī klēpja uz Rohinī klēpi, abas sievietes atradās Jogamaijas burvībā, ko sauc arī par joga-nidru. Kad tas bija noticis, ļaudis domāja, ka septītajā reizē Dēvakī bijušas priekšlaicīgas dzemdības. Tādējādi, lai gan Balarāma bija Dēvakī dēls, Viņš tika pārnests uz Rohinī klēpi, lai piedzimtu viņai. Pēc tam Dieva Augstākā Personība Krišna, kurš vienmēr ir gatavs dot visas spējas saviem tīrajiem bhaktām, iegāja Vasudēvas prātā kā visas pasaules Kungs. Var saprast, ka Kungs Krišna vispirms iegāja Vasudēvas tīrajā sirdī, bet pēc tam pārgāja Dēvakī sirdī. Viņš nenonāca Dēvakī klēpī ar tēva sēklu. Dieva Augstākā Personība ar savām neaptveramajām spējām var ierasties jebkādā veidā. Viņš nav spiests atnākt parastā veidā, ar sēklu pārejot sievietes klēpī.
Kad Vasudēva savā sirdī glabāja Dieva Augstākās Personības veidolu, viņš mirdzēja gluži kā saule, kuras karstie stari parastajiem ļaudīm ir nepanesami. Kunga veidols, kas atradās Vasudēvas skaidrajā sirdī, neatšķiras no Krišnas sākotnējā veidola. Krišnas veidola ierašanos kādā vietā, it īpaši sirdī, sauc par dhāmu. Vārds “dhāma” norāda ne tikai uz Krišnas veidolu, bet arī uz Viņa vārdu, īpašībām un visu, kas ar Viņu saistīts. Tas viss izpaužas vienlaicīgi.
Dieva Augstākās Personības mūžīgais veidols ar visām savām spējām no Vasudēvas prāta pārgāja Dēvakī prātā, gluži kā rietoša saule atstarojas pilnā mēnesī, kas uzlec austrumos.
Dieva Augstākā Personība Krišna no Vasudēvas ķermeņa iegāja Dēvakī ķermenī. Kungs atšķirībā no parastas dzīvās būtnes nav saistīts. Kad ierodas Krišna, līdz ar Viņu atnāk arī visi pilnīgie izvērsumi (kā Nārājana) un avatāri (kā Kungs Nrisimha un Varāha), un tie nav pakļauti materiālās esamības saitēm. Tādā veidā Dēvakī kļuva par uzturēšanās vietu Dieva Augstākajai Personībai, kas ir viena vienīga un kas ir visa radītā cēlonis. Dēvakī bija kļuvusi par Absolūtās Patiesības mājvietu, taču Kamsas gūstā viņa izskatījās kā pārklāta uguns vai kā neizmantota izglītība. Ja uguns deg kāda trauka iekšienē, tad tās gaišos starus ir grūti novērtēt. Arī zināšanas, kas netiek izpaustas un nenes labumu ļaudīm, paliek nenovērtētas. Tā Dēvakī dzīvoja Kamsas pils cietumā, un neviens neredzēja viņas pārpasaulīgo skaistumu, ko radīja Dieva Augstākā Personība, atrazdamies tās klēpī.
Tomēr Kamsa ievēroja savas māsas pārpasaulīgo daiļumu un tūlīt saprata, ka viņas klēpī radusi patvērumu Dieva Augstākā Personība. Dēvakī vēl nekad nebija izskatījusies tik brīnumaini skaista. Kamsa skaidri zināja, ka Dēvakī klēpī ir neparasts bērns. Viņš ļoti uztraucās. Kamsa bija pārliecināts, ka Dieva Augstākā Personība pēc kāda laika viņu nogalinās un ka Kungs nu ir ieradies. Viņš sāka domāt: “Ko lai iesāk ar Dēvakī? Viņas klēpī noteikti ir Višnu vai Krišna, un ir skaidrs, ka Krišna ir ieradies, lai izpildītu padievu uzdevumu. Tas tiks paveikts arī tad, ja es tūlīt nogalināšu Dēvakī.” Kamsa lieliski zināja, ka neviens nespēj izjaukt Višnu nodomus. Jebkuram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka Dieva likumus nav iespējams pārkāpt. Viņa griba tiks īstenota par spīti visiem dēmonu radītajiem kavēkļiem. Kamsa domāja: “Ja es tagad nogalināšu Dēvakī, tad Višnu īstenos savu augstāko gribu ar vēl lielāku spēku. Tagad nogalināt Dēvakī būtu vislielākā ļaundarība. Neviens nevēlas zaudēt godu pat ļoti nepatīkamā stāvoklī. Ja es tagad nogalināšu Dēvakī, tad mans gods būs aptraipīts. Dēvakī ir sieviete, viņa dzīvo manā pajumtē un gaida bērnu. Ja es viņu nogalināšu, tad tūlīt zaudēšu savu godu, labo darbu sekas un saīsināšu savu mūžu.”
Vēl Kamsa sprieda: “Pārlieku ļauns cilvēks pat dzīves laikā ir gluži kā miris. Kamēr tāds cilvēks dzīvo, viņš nevienam nepatīk, un pēc nāves ļaudis viņu nolād. Tas, kurš sevi pielīdzina ķermenim, noteikti pagrimst un nonāk vistumšākajā ellē.” Tā Kamsa domāja, vai tūlīt nogalināt Dēvakī, izvērtējot visus “par” un “pret”.
Galu galā Kamsa nolēma vēl nenogalināt Dēvakī, bet paskatīties, ko rādīs laiks. Taču viņa prātā kūsāja naids pret Dieva Personību. Kamsa pacietīgi gaidīja, kad piedzims bērns, un cerēja Viņu nonāvēt tāpat, kā bija nogalinājis pārējos Dēvakī bērnus. Dziļā naidā pret Dieva Personību viņš sāka domāt par Krišnu un Višnu gan sēžot, gan guļot, gan staigājot, ēdot un strādājot – nepārtraukti. Kamsas prāts bija tik ļoti aizņemts ar domām par Dieva Augstāko Personību, ka netieši viņš redzēja sev apkārt vienīgi Krišnu vai Višnu. Lai gan Kamsa nemitīgi domāja par Višnu, viņš netiek atzīts par bhaktu, jo uzskatīja Krišnu par savu ienaidnieku. Dižens bhakta arī vienmēr savā prātā domā par Krišnu, taču bhaktas attieksme ir labvēlīga, nevis nelabvēlīga. Labvēlīgas domas par Krišnu ir Krišnas apziņa, bet nelabvēlīgas domas par Krišnu nav Krišnas apziņa.
Tajā laikā Kamsas mājās neredzami ieradās Kungs Brahma un Kungs Šiva kopā ar tādiem diženiem gudrajiem kā Nāradu, kā arī daudziem citiem padieviem. Viņi godināja Dieva Augstāko Personību ar vislabākajām lūgšanām, kuras ļoti patīk bhaktām un piepilda viņu vēlmes. Vispirms padievi teica, ka Kungs nekad neatkāpjas no saviem solījumiem. Kā teikts Bhagavad-gītā, Krišna atnāk uz materiālo pasauli, lai aizsargātu dievbijīgos un iznīcinātu bezdievjus. Tas ir Viņa solījums. Padievi saprata, ka Kungs ir ieradies Dēvakī klēpī, lai šo solījumu piepildītu. Padievi par to ļoti priecājās un uzrunāja Viņu ar vārdiem “satjam param”, t.i., par Augstāko Absolūto Patiesību.
Ikviens meklē patiesību. Tāda ir filozofiskā dzīve. Padievi paziņoja, ka Augstākā Absolūtā Patiesība ir Krišna. Kas pilnībā apzinās Krišnu, tas var sasniegt Absolūto Patiesību. Krišna ir Absolūtā Patiesība. Relatīvā patiesība nav patiesība nevienā no trijām mūžīgā laika daļām. Laiku var iedalīt pagātnē, tagadnē un nākotnē. Krišna ir Patiesība vienmēr – gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Materiālajā pasaulē pār visu valda augstākais laiks pagātnē, tagadnē un nākotnē. Taču Krišna ir pastāvējis pirms radīšanas. Kad pasaule ir izpausta, viss atrodas Krišnā, un, kad pasaule iet bojā, Krišna paliek. Tāpēc Viņš ir Absolūtā Patiesība visos apstākļos. Ja materiālajā pasaulē ir kāda patiesība, tad tā izplūst no Augstākās Patiesības Krišnas. Ja materiālajā pasaulē ir bagātība, tad tās cēlonis ir Krišna. Ja materiālajā pasaulē ir gods, tad to ir radījis Krišna. Ja materiālajā pasaulē ir spēks, tad tas nāk no Krišnas. Ja materiālajā pasaulē ir gudrība un izglītība, tad tās avots ir Krišna. Tādējādi Krišna ir visu relatīvo patiesību cēlonis.
Materiālā pasaule ir veidota no pieciem pamatelementiem – zemes, ūdens, uguns, gaisa un ētera —, un visi šie elementi ir nākuši no Krišnas. Materiālie zinātnieki šīs piecas pirmvielas uzskata par materiālās izpausmes cēloņiem, taču visus elementus gan to rupjajā, gan smalkajā stāvoklī ir radījis Krišna. Arī dzīvās būtnes, kas darbojas materiālajā pasaulē, ir radušās no Viņa robežspējas. Bhagavad-gītas septītajā nodaļā skaidri norādīts, ka visa pasaule ir veidota no divām Krišnas enerģijām: augstākās un zemākās. Dzīvās būtnes ir augstākā enerģija, bet nedzīvie materiālie elementi ir Kunga zemākā enerģija. Nonākot miega stāvoklī, viss atrodas Krišnā.
Padievi turpināja savas godbijīgās lūgšanas Dieva Personības augstākajam veidolam Krišnam, aprakstot materiālās izpausmes uzbūvi. Kāda ir šī materiālā izpausme? Tā ir gluži kā koks. Koks aug uz zemes. Gluži tāpat materiālās izpausmes koks aug uz materiālās dabas pamata. Materiālā izpausme tiek salīdzināta ar koku tāpēc, ka koks galu galā tiek nocirsts. Koku sauc par vrikšu. Ar vārdu “vrikša” apzīmē to, kas galu galā tiek nocirsts. Tāpēc materiālās izpausmes koku nevar uzskatīt par Galējo Patiesību. Laiks ietekmē materiālo izpausmi, bet Krišnas ķermenis ir mūžīgs. Krišna ir pastāvējis pirms materiālās izpausmes. Viņš pastāv materiālās izpausmes esamības laikā un turpina pastāvēt pēc tās iznīcināšanas.
Arī Katha Upanišadā ir minēts piemērs par materiālās izpausmes koku, kas stāv uz materiālās dabas pamata. Šim kokam ir divējādi augļi: ciešanas un laime. Tie, kas dzīvo ķermeņa kokā, tiek salīdzināti ar diviem putniem. Viens no putniem ir Krišnas vienuviet esošā izpausme, ko sauc par Paramātmu, bet otrs putns ir dzīvā būtne. Tā ēd materiālās izpausmes augļus. Reizēm būtne bauda laimes augli, bet reizēm ēd ciešanu augli. Turpretī otrs putns nevēlas ēst ne ciešanu, ne laimes augļus, jo viņš ir apmierināts sevī. Katha Upanišadā teikts, ka viens putns ķermeņa kokā ēd augļus, bet otrs tikai skatās. Šī koka saknes plešas trijos virzienos. Tas nozīmē, ka koka saknes ir trīs materiālās dabas īpašības: skaidrība, kaislības un neziņa. Kā koka saknes aug garumā, tā būtne, saskaroties ar materiālās dabas īpašībām (skaidrību, kaislībām un neziņu), paildzina savu materiālo esamību. Koka augļiem ir četras garšas: reliģiozitāte, ekonomiskā attīstība, jutekļu apmierināšana un, visbeidzot, atbrīve. Dažādu veidu saskarsmē ar trijām materiālās dabas īpašībām dzīvā būtne bauda dažādu veidu reliģiozitāti, dažādu veidu ekonomisko attīstību, dažādu veidu jutekļu apmierināšanu un dažādu veidu atbrīvi. Gandrīz visa materiālā darbība tiek veikta neziņā, taču, tā kā pastāv trīs īpašības, neziņu reizēm pārklāj skaidrība vai kaislības. Materiālo augļu garšu būtne sajūt ar pieciem jutekļiem. Pieci maņu orgāni, caur kuriem tiek iegūtas zināšanas, ir pakļauti sešu veidu ietekmēm: nožēlai, maldiem, vecumam, nāvei, izsalkumam un slāpēm. Materiālo ķermeni jeb materiālo izpausmi klāj septiņi slāņi: āda, muskuļi, miesa, kaulu smadzenes, kauli, tauki un sēkla. Kokam ir astoņi zari: zeme, ūdens, uguns, gaiss, ēters, prāts, saprāts un “es” apziņa. Ķermenī ir deviņi vārti: divas acis, divas nāsis, divas ausis, mute, dzimumorgāni un anālā atvere. Ķermenī darbojas desmit veidu iekšējās dvašas: prāna, apāna, udāna, vjāna, samāna utt. Kā jau iepriekš tika paskaidrots, divi putni, kas sēž šajā kokā, ir dzīvā būtne un lokalizētā Dieva Augstākā Personība.
Šeit teikts, ka materiālās izpausmes pamatcēlonis ir Dieva Augstākā Personība. Dieva Augstākā Personība izvērš sevi un uzņemas gādību par trijām materiālās pasaules īpašībām. Višnu atbild par skaidrību, Brahma – par kaislībām, un Kungs Šiva – par neziņu. Brahma ar kaislību īpašību rada šo izpausmi, Kungs Višnu ar skaidrību to uztur, un Kungs Šiva ar neziņu to iznīcina. Visas pasaules augstākais balsts ir Visaugstais Kungs. Viņš ir radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas cēlonis. Kad visa izpausme iet bojā, tā savā smalkajā veidā, t.i., Kunga enerģijas veidā, atrodas Visaugstā Kunga ķermenī.
“Pašlaik,” teica padievi, “Visaugstais Kungs Krišna ierodas, lai uzturētu šo izpausmi.” Augstākais Cēlonis patiesībā ir viens, taču nesaprātīgie cilvēki, triju materiālās dabas īpašību maldināti, uzskata, ka materiālā pasaule ir izpaudusies dažādu iemeslu dēļ. Saprātīgie redz, ka ir tikai viens cēlonis – Krišna. Kā teikts Brahma-samhitā: īśvaraḥ paramaḥ krsnah … sarva-kāraṇa-kāraṇam. Dieva Augstākā Personība Krišna ir visu cēloņu cēlonis. Brahmas sūtība ir radīt, Višnu izvēršas no Krišnas, lai uzturētu pasauli, un Kungs Šiva izvēršas no Krišnas, lai to iznīcinātu.
Padievi sacīja: “Dārgais Kungs, Tavu mūžīgo personības veidolu ir ļoti grūti saprast. Ļaudis nespēj aptvert Tavu īsteno veidolu, tāpēc Tu ierodies pats un atklāj šo sākotnējo mūžīgo veidolu. Ļaudis tā vai citādi izprot dažādos Tavas Augstības avatārus, bet nespēj aptvert mūžīgo Krišnas veidolu, kuram ir divas rokas un kas darbojas starp cilvēkiem gluži kā viens no viņiem. Šis mūžīgais Tavas Augstības veidols bhaktām sagādā aizvien pieaugošu pārpasaulīgu prieku. Turpretī nebhaktām tas ir ļoti bīstams.” Kā teikts Bhagavad-gītā, Krišna ir ļoti patīkams sādhu. Tur teikts: paritrāṇāya sādhūnām. Bet dēmoniem šis veidols ir ļoti bīstams, jo Krišna arī atnāk, lai nogalinātu dēmonus. Tāpēc Viņš reizē ir patīkams bhaktām un bīstams dēmoniem.
“Ak, Kungs ar lotosu acīm! Tu esi tīras skaidrības avots. Daudzi viedie vienkārši ar samādhi jeb pārpasaulīgu meditāciju uz Tavām lotospēdām, gremdējoties domās par Tevi, ir viegli pārveidojuši lielo materiālās dabas radīto neziņas okeānu par mazu peļķīti, kas radusies teļa pēdas nospiedumā.” Meditācijas mērķis ir vērst prātu uz Dieva Personību, sākot ar Viņa lotospēdām. Vienkārši meditējot uz Dieva Kunga lotospēdām, diženi gudrie ir viegli tikuši pāri plašajam materiālās esamības okeānam.
“Ak, mirdzošais! Diženie svētie, kas ar Tavu lotospēdu pārpasaulīgo laivu ir pārcēlušies pāri neziņas okeānam, nav aizveduši šo laivu projām. Tā aizvien atrodas šajā pusē.” Padievi izmanto ļoti jauku līdzību. Ja cilvēks ar laivu pārbrauc pāri upei, tad arī laiva nonāk upes otrā krastā. Bet, ja braucējs ir nonācis galā, tad kā lai laivu dabū tie, kas vēl atrodas šajā pusē? Atbildot uz šo grūto jautājumu, padievi savā lūgšanā norāda, ka laiva netiek aizvesta projām. Tie bhaktas, kas atrodas šajā pusē, var pārbraukt pāri materiālās dabas okeānam tāpēc, ka tīrie bhaktas nav aizveduši laivu sev līdzi. Kad cilvēks tikai tuvojas laivai, viss materiālās neziņas okeāns kļūst par mazu peļķīti teļa pēdas lielumā. Tāpēc bhaktām nav vajadzības vest laivu uz otru krastu, jo viņi var šķērsot okeānu tāpat. Diženie svētie jūt līdzi visām saistītajām dvēselēm, tāpēc laiva joprojām atrodas pie Dieva Kunga lotospēdām. Uz Viņa lotospēdām var meditēt jebkurā laikā un tādā veidā pārcelties pāri lielajam materiālās esamības okeānam.
Meditācija nozīmē koncentrēšanos uz Dieva Kunga lotospēdām. Vārds “lotospēdas” norāda uz Dieva Augstāko Personību. Impersonālisti nepazīst Dieva Kunga lotospēdas, un tāpēc viņu meditācijas mērķis ir kaut kas bezpersonisks. Padievi ļoti pamatoti norāda, ka tie, kas vēlas meditēt uz kaut ko tukšu vai bezpersonisku, nespēj tikt pāri neziņas okeānam. Viņi tikai iedomājas, ka ieguvuši atbrīvi. “Ak, Kungs ar lotosu acīm! Viņu saprāts ir piesārņots, jo tie nemeditē uz Tavas Augstības lotospēdām.” Šīs nevērības dēļ impersonālisti atkal krīt materiālistiskajā saistītajā dzīvē, lai gan iepriekš uz laiku bijuši bezpersoniskās apziņas līmenī. Impersonālisti, kas uzņēmušies smagas askēzes, saplūst ar Brahmana starojumu jeb bezpersonisko Brahmana esamību. Taču viņu prāti nav tīri no materiālajiem sārņiem; impersonālisti ir tikai centušies noliegt materiālistisko domāšanas veidu. Tas nenozīmē, ka viņi ir ieguvuši atbrīvi. Tādējādi impersonālisti krīt. Bhagavad-gītā teikts, ka impersonālistam, kas vēlas apzināties augstāko mērķi, jāiziet cauri daudziem smagiem pārbaudījumiem. Arī Šrīmad Bhāgavatamas sākumā norādīts, ka bez garīgās kalpošanas Dieva Augstākajai Personībai nav iespējams atbrīvoties no auglīgās darbības važām. Bhagavad-gītā to ir teicis Kungs Krišna, Šrīmad Bhāgavatamā to ir norādījis diženais gudrais Nārada, un tagad to apstiprina padievi: “Ja kāds nav uzsācis garīgo kalpošanu, tad jāsaprot, ka viņam ir visai maz sajēgas par augstāko zināšanu mērķi un ka Tu neesi viņu svētījis.” Impersonālisti tikai domā, ka ieguvuši atbrīvi, taču patiesībā neko nezina par Dieva Personību. Viņi domā, ka Krišna, atnākot uz materiālo pasauli, pieņem materiālu ķermeni. Tādēļ viņi neievēro Krišnas pārpasaulīgo ķermeni. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā. Avajānanti māṁ mūḍhāḥ. Par spīti tam, ka impersonālisti ir uzvarējuši materiālo iekāri un pacēlušies atbrīves līmenī, viņi krīt. Ja impersonālisti apgūst zināšanas tikai pašu zināšananu dēļ un nesāk garīgi kalpot Dievam Kungam, tad viņi nevar sasniegt vēlamo mērķi. Viņu sasniegums ir tikai raizes, ko tie uzņemas, un tas ir viss. Bhagavad-gītā skaidri norādīts, ka apzināties Brahmanu un vienību ar to vēl nav viss. Brahmana apzināšanās palīdz iegūt prieku bez materiālās pieķeršanās vai nepieķeršanās un sasniegt mieru, taču pēc tam jāuzsāk garīgā kalpošana. Tas, kurš pēc Brahmana apzināšanās sāk garīgi kalpot, tiek ielaists garīgajā valstībā, kur viņš var pastāvīgi dzīvot un būt kopā ar Dieva Augstāko Personību. Lūk, ko dod garīgā kalpošana. Dieva Augstākās Personības bhaktas atšķirībā no impersonālistiem nekad nekrīt. Pat ja bhaktām gadās paklupt, viņi saglabā mīlestības pilnu pieķeršanos Kungam. Garīgās kalpošanas ceļā bhaktām var būt dažādi šķēršļi, taču viņi tos pārvar viegli un bez bailēm. Bhaktas ir uzticējuši sevi Krišnam un tāpēc zina, ka Krišna viņus vienmēr aizsargās. Krišna Bhagavad-gītā apsola: “Mani bhaktas nekad necieš sakāvi.”
“Dārgais Kungs, Tu esi atnācis savā sākotnējā, tīrajā un mūžīgajā skaidrības veidolā par svētību visām šīs materiālās pasaules dzīvajām būtnēm. Pateicoties Tavai atnākšanai, viņas tagad viegli var saprast Dieva Augstākās Personības dabu un veidolu. Tie, kas pieder četrām sabiedrības daļām (brahmačārī, grihasthas, vānaprasthas un sanjāsī) no Tavas ierašanās var gūt svētību.
Dārgais Kungs, laimes dievietes vīrs! Bhaktas, kas, vienoti ar Tevi garīgajā kalpošanā, atšķirībā no impersonālistiem nekrīt no sava augstā stāvokļa. Tavā aizsardzībā viņi spēj soļot pāri daudzu maijas karavadoņu galvām, lai gan šie maijas karotāji vienmēr cenšas likt šķēršļus atbrīves ceļā. Dārgais Kungs, Tu ierodies savā pārpasaulīgajā veidolā, lai dotu svētību dzīvajām būtnēm un lai tās varētu skatīt Tevi vaigu vaigā, godināt Tevi ar Vēdu ziedošanas rituāliem, mistisko meditāciju un garīgo kalpošanu, kā ieteikts svētajos rakstos. Dārgais Kungs, ja Tu neatnāktu savā mūžīgajā pārpasaulīgajā veidolā, kas pilns svētlaimes un zināšanu, kuras var iznīcināt visu veidu spekulatīvo neziņu par Tavu stāvokli, tad ļaudis tikai prātotu par Tevi atbilstoši savām materiālās dabas īpašībām.”
Krišnas ierašanās ir atbilde uz visiem prātojumiem par Dieva Augstākās Personības izskatu. Ikviens iztēlojas Dieva Augstākās Personības veidolu saskaņā ar savām materiālās dabas īpašībām. Brahma-samhitā teikts, ka Kungs ir visvecākais. Tāpēc ir tādi reliģijas sludinātāji, kuri domā, ka Dievam jābūt ļoti vecam, un attēlo Viņu kā ļoti vecu vīru. Taču Brahma-samhitā šāds uzskats tiek atspēkots. Lai gan Dievs Kungs ir visvecākais no visām dzīvajām būtnēm, Viņa veidols ir mūžīgs un vienmēr jauns. Šrīmad Bhāgavatamā tas pateikts vārdiem: vijñānam ajñāna-bhidāpamārjanam. “Vigjānam” ir pārpasaulīgās zināšanas par Augstāko Personību. Vēl “vigjānam” nozīmē zināšanas, kas balstās uz pieredzi. Pārpasaulīgās zināšanas ir jāpieņem tā, kā tās tiek nodotas pa mācekļu pēctecību un kā Brahma māca zināšanas par Krišnu Brahma-samhitā. Brahma-samhita ir vigjāna, kas balstās uz Brahmas pārpasaulīgo pieredzi, un tādā veidā Brahma apraksta Krišnas veidolu un spēles pārpasaulīgajā mājvietā. “Agjānabhidā” norāda uz to, kas var sagraut visu veidu prātojumus. Ļaudis savā neziņā iedomājas Dievu Kungu dažādos veidos. Reizēm tiem šķiet, ka Dievam Kungam nav veidola, bet reizēm —, ka ir. Taču veids, kādā Krišna aprakstīts Brahma-samhitā, ir vigjāna – zinātniskas, uz pieredzi balstītas zināšanas, kuras mācījis Kungs Brahma un pieņēmis Kungs Čaitanja. Par tām nav jāšaubās. Šrī Krišnas veidols, Šrī Krišnas flauta, Krišnas krāsa – tas viss ir realitāte. Šeit ir teikts, ka vigjāna aizvien sagrauj visu veidu spekulatīvās zināšanas. “Tādēļ, ja Tu neierastos kā Krišna – kāds Tu esi —, tad neviens nevarētu apzināties ne agjānabhidu (to, ka spekulatīvās zināšanas ir tumsība), ne vigjānu. Agjāna-bhidāpamārdžanam – Tava atnākšana iznīcinās tumsības spekulatīvās zināšanas un atjaunos īstenās zināšanas, kas balstās uz pieredzi un kuras māca tādas autoritātes kā Kungs Brahma. Cilvēki, kurus ietekmē trīs materiālās dabas īpašības, saskaņā ar tām izdomā paši savu Dievu. Tāpēc Dievs tiek attēlots dažādos veidos, bet Tava atnākšana parādīs, kāds ir īstenais Dieva veidols.”
Vislielākā impersonālistu kļūda ir priekšstats par to, ka Dievs, atnākot uz šo pasauli, pieņem materiālu veidolu ar skaidrības īpašībām. Taču patiesībā Krišnas jeb Nārājanas veidols stāv pāri jebkādiem materiāliem priekšstatiem. Pat lielākais no impersonālistiem Šankarāčārja ir atzina: nārāyaṇaḥ paro ‘vyaktāt. Materiālā pasaule radusies no avjaktas (bezpersoniskās) matērijas izpausmes jeb no jutekļiem neuztveramā visas matērijas kopuma, un Krišna stāv pāri šādiem materiālistiskiem priekšstatiem. Šrīmad Bhāgavatamā šis stāvoklis nosaukts par šudha-satvu jeb pārpasaulīgu. Kungs Krišna nepieder materiālajai skaidrībai, Viņš ir augstāks par to. Krišna atrodas pārpasaulīgajā mūžīgas svētlaimes un zināšanu līmenī.
“Dārgais Kungs, kad Tu atnāc dažādos avatāros, tad saskaņā ar apstākļiem Tu pieņem dažādus vārdus un veidolus. Tevi sauc par Kungu Krišnu, jo Tu esi visupievilcīgs. Tevi sauc par Šjāmasundaru, jo Tu esi pārpasaulīgi skaists. “Šjāma” nozīmē “melnīgsnējs”, tomēr ir teikts, ka Tu esi skaistāks par tūkstošiem mīlas dievu. Kandarpa-koṭi-kamanīya. Lai gan Tu pēc krāsas esi līdzīgs tumšam mākonim, Tu esi Pārpasaulīgais Absolūts, un tāpēc Tavs ķermenis ir daudzas jo daudzas reizes skaistāks par brīnišķīgā mīlas dieva ķermeni. Reizēm Tevi sauc par Giridhārī, jo Tu esi pacēlis Govardhanas kalnu. Dažreiz Tevi sauc par Nandanandanu, Vāsudēvu vai Dēvakīnandanu, jo Tu atnāc kā Mahārādžas Nandas, Dēvakī vai Vasudēvas dēls. Impersonālisti domā, ka Tavi daudzie vārdi un veidoli ir atkarīgi no darbības un īpašībām, jo viņi raugās uz Tevi no materiālistiskā viedokļa.
Dārgais Kungs, Tevi nevar izprast ar prātu, pētot Tavu absolūto dabu, veidolu un darbību. Cilvēkam jānodarbojas ar garīgo kalpošanu, un tad viņš var izprast Tavu absolūto dabu, pārpasaulīgo veidolu, vārdu un īpašības. Patiesībā tikai tas, kurš jau mazliet nogaršojis kalpošanu Tavām lotospēdām, var saprast Tavu pārpasaulīgo dabu, veidolu un īpašības. Citi var prātot miljoniem gadu, bet viņi nespēj iegūt pat vismazāko izpratni par Tavu īsteno stāvokli.” Citiem vārdiem sakot, Dieva Augstāko Personību Krišnu nespēj saprast nebhaktas, jo Krišnas īsteno seju aizklāj Jogamaija. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā: nāhaṁ prakāśaḥ sarvasya. Dievs Kungs saka: “Es neatklājos visiem.” Kad Krišna ieradās, Viņš patiešām bija Kurukšētras kaujas laukā, un visi Viņu redzēja. Bet ne visi spēja saprast, ka Viņš ir Dieva Augstākā Personība. Tomēr ikviens, kas gāja bojā Viņa klātbūtnē, ieguva pilnīgu atbrīvi no materiālajām važām un nonāca garīgajā valstībā.
“Ak, Kungs! Impersonālisti un nebhaktas nespēj saprast, ka Tavs vārds neatšķiras no Tava veidola.” Dievs Kungs ir absolūts, tāpēc starp Viņa vārdu un Viņa īsteno veidolu nav atšķirības. Materiālajā pasaulē veidols atšķiras no vārda. Mango auglis atšķiras no vārda “mango”. Nav iespējams sajust mango augļa garšu, sakot “mango, mango, mango”. Taču bhakta, kurš zina, ka Dieva Kunga vārds un veidols nav atšķirīgi, daudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē, Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē un apzinās, ka viņš vienmēr atrodas Krišnas sabiedrībā.
Tiem, kas nav īpaši pilnveidojušies absolūtajās zināšanās par Visaugstāko, Kungs Krišna atklāj savas pārpasaulīgās spēles. Tādi cilvēki var vienkārši domāt par Dieva Kunga spēlēm un saņemt visu svētību. Dieva Kunga pārpasaulīgais vārds neatšķiras no Viņa veidola, tāpēc Dieva Kunga pārpasaulīgās spēles arī neatšķiras no Kunga veidola. Tiem, kuriem nav īpaši daudz saprāta, kā sievietēm, strādniekiem vai tirgotājiem, viedais Vjāsadēva uzrakstīja Mahābhāratu. Krišna atrodas Mahābhāratā savas daudzveidīgās darbības veidā. Mahābhārata ir vēsturisks darbs, un cilvēks, kuram nav īpaši daudz saprāta, bet kurš vienkārši lasa, klausās un atceras Krišnas pārpasaulīgo darbību, var pakāpeniski pacelties tīra bhaktas līmenī.
Nedrīkst domāt, ka tīrie bhaktas, kas pastāvīgi gremdējas domās par pārpasaulīgajām Krišnas lotospēdām un kas ar pilnīgu Krišnas apziņu vienmēr garīgi kalpo, atrodas materiālajā pasaulē. Šrī Rūpa Gosvāmī ir norādījis, ka tie, kas ar ķermeni, prātu un darbību vienmēr darbojas Krišnas apziņā, uzskatāmi par atbrīvotiem pat šajā ķermenī. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā: tie, kas garīgi kalpo Dievam Kungam, jau ir pacēlušies pāri materiālajam.
Krišna ierodas, lai dotu iespēju apzināties dzīves augstāko mērķi gan bhaktām, gan nebhaktām. Bhaktas var tieši redzēt Krišnu un godināt Viņu. Tie, kas neatrodas tādā līmenī, saņem iespēju uzzināt par Krišnas darbību un nonākt šajā līmenī.
“Dārgais Kungs, augstākais vadītāj! Kad Tu ieradīsies uz Zemes, tad visi dēmoni, kā Kamsa un Džarāsandha, tiks uzvarēti un pasauli pildīs laime. Kad Tu staigāsi pa zemes virsu, smiltīs paliks Tavu lotospēdu zīmes, kā karogs, trijžuburis un zibens. Tādā veidā Tu svētīsi gan zemi, gan mūs, jo mēs no debess planētām redzēsim šīs zīmes.”
“Dārgais Kungs!” turpināja padievi. “Tu esi nedzimis, tāpēc mēs nevaram iedomāties nekādu citu iemeslu Tavai atnākšanai, kā vienīgi Tavas prieka pilnās spēles. Lai gan Kunga ierašanās iemesls norādīts Bhagavad-gītā (Viņš atnāk, lai aizsargātu bhaktas un iznīcinātu nebhaktas), patiesībā Viņš atnāk, lai gūtu prieku, tiekoties ar bhaktām, nevis lai iznīcinātu nebhaktas. Nebhaktas pavisam vienkārši uzvar materiālā daba. “Materiālās dabas ārējās enerģijas darbība un sekas (radīšana, uzturēšana un iznīcināšana) noris pašas par sevi. Taču, vienkārši rodot patvērumu pie Tava svētā vārda (jo Tavs svētais vārds neatšķiras no Tavas personības), bhaktas ir pietiekami aizsargāti.” Bhaktu aizsargāšana un nebhaktu iznīcināšana patiesībā nav Dieva Augstākās Personības uzdevums. Kungs ierodas tikai tāpēc, lai gūtu pārpasaulīgu prieku. Viņa atnākšanai nevar būt nekāda cita iemesla.
“Dārgais Kungs! Tu ierodies kā labākais Jadu dzimtā, un mēs pazemīgi noliecamies pie Tavām lotospēdām. Agrāk Tu esi nācis arī kā zivs avatārs, zirga avatārs, bruņurupuča avatārs, mežakuiļa avatārs, gulbja avatārs, kā valdnieks Rāmačandra, Parašurāma un daudzi citi avatāri. Tu ierodies tikai tāpēc, lai aizsargātu bhaktas, un mēs lūdzam, lai Tu šajā Dieva Augstākās Personības veidolā gluži tāpat aizsargātu mūs visās trijās pasaulēs un atbrīvotu mūs no visa, kas traucē mierīgi dzīvot.
Mīļā māte Dēvakī! Tavā klēpī atrodas Dieva Augstākā Personība, kas atnākusi kopā ar visiem saviem pilnīgajiem izvērsumiem. Tavs bērns ir sākotnējā Dieva Personība, kas ieradusies mums par svētību. Tāpēc nebaidies no sava brāļa, Bhodžas valdnieka. Tavs dēls Kungs Krišna, sākotnējā Dieva Personība, atnāks, lai aizsargātu dievbijīgo Jadu dinastiju. Kungs ieradīsies nevis viens pats, bet gan kopā ar savu tiešo pilnīgo daļu Balarāmu.”
Dēvakī ļoti baidījās no sava brāļa Kamsas, jo viņš jau bija nogalinājis tik daudzus tās bērnus. Dēvakī joprojām ļoti raizējās par Krišnu. “Višnu Purānā” teikts, ka visi padievi kopā ar savām sievām aizvien apciemoja Dēvakī, lai nomierinātu viņu un pateiktu, ka Kamsa nenogalinās viņas dēlu. Krišnam, kas atradās Dēvakī klēpī, bija jānāk pasaulē ne tikai tāpēc, lai atbrīvotu Zemi no dēmonu uzkrautā sloga, bet galvenokārt tāpēc, lai aizsargātu Jadu dinastijas intereses un, bez šaubām, aizsargātu Dēvakī un Vasudēvu. Ir zināms, ka Krišna no Vasudēvas prāta pārgāja Dēvakī prātā un no turienes – viņas klēpī. Tādējādi visi padievi godināja Dēvakī, Krišnas māti.
Beiguši godināt Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu, Kunga Brahmas un Kunga Šivas vadītie padievi devās uz savām debesu mājvietām.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas “Krišna” otrajai nodaļai “Padievu lūgšanas Kungam Krišnam, kurš atradās mātes klēpī”.

Trešā nodaļa. Kunga Krišnas dzimšana

Kā teikts Bhagavad-gītā, Kungs norāda, ka Viņa atnākšana, dzimšana un darbība ir pārpasaulīgas, un, kas tās patiešām izprot, tas var ieiet garīgajā valstībā. Dieva Kunga atnākšana jeb dzimšana atšķiras no parasta cilvēka dzimšanas, jo cilvēks ir spiests pieņemt materiālo ķermeni atbilstoši agrākajiem darbiem. Dieva Kunga atnākšana ir izskaidrota otrajā nodaļā. Viņš ierodas par prieku sev. Kad pienāca Kunga atnākšanas laiks, zvaigžņu stāvoklis debesīs kļuva ļoti labvēlīgs. Ļoti stipra bija zvaigznes Rohinī astroloģiskā ietekme – šī zvaigzne tiek uzskatīta par ļoti labvēlīgu. Rohinī tieši vada pats Brahma. Kā māca astroloģija, bez pareiza zvaigžņu izvietojuma labvēlīga un nelabvēlīga ietekme ir arī dažādiem planētu izvietojumiem. Krišnas dzimšanas brīdī visas planētas dabiskā kārtā nostājās pareizajās vietās, un viss kļuva svētīgs.
Šajā brīdī visus virzienus – austrumus, rietumus, dienvidus un ziemeļus – pildīja miera un labklājības gaisotne. Debesīs mirdzēja svētīgas zvaigznes. Uz zemes visos ciematos un pilsētās, ganībās un visu būtņu prātā parādījās labvēlīgas zīmes. Upes bija pilnas ūdens, ezerus rotāja brīnišķīgi lotosziedi. Mežos bija daudz skaistu putnu un pāvu. Visi meža putni sāka saldi dziedāt, un pāvi ar savām draudzenēm sāka dejot. Pūta viegls vējš, nesot sev līdzi dažādu ziedu smaržu un patīkami glāstot ādu. Brāhmani, kas mēdz ugunī piedāvāt ziedojumus, redzēja, ka gaisotne viņu mājās ir ļoti labvēlīga ziedošanai. Dēmonisko valdnieku radīto traucējumu dēļ brāhmani savās mājās bija gandrīz pārtraukuši ziedojumus uz uguns altāra, bet nu viņi atkal mierīgi varēja iedegt uguni. Brāhmani, kuriem valdnieki neatļāva ziedot, savā prātā, saprātā un darbībā ļoti cieta, bet Krišnas ierašanās brīdī viņu prātus pildīja prieks, jo tie no debesīm dzirdēja skaļu pārpasaulīgu balsi, kas pavēstīja Dieva Augstākās Personības atnākšanu.
Gandharvas un Kinaras planētu iedzīvotāji sāka dziedāt, bet Sidhalokas un Čāranas planētu iedzīvotāji sāka godināt Dieva Personību ar lūgšanām. Debesu planētu enģeļi ar savām sievām un apsarām sāka dejot.
Diženie gudrie un padievi priekā kaisīja ziedus. Jūras krastos maigi skalojās viļņi, un mākoņos virs jūras dārdēja pērkons.
Šajā brīdī Kungs Višnu, kas atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs, nakts tumsā parādījās Dēvakī priekšā Dieva Augstākās Personības izskatā, un pati Dēvakī izskatījās kā dieviete. Kunga Višnu atnākšana bija kā pilna mēness lēkts austrumu pamalē. Te var iebilst, ka Kungs Krišna ieradās astotajā dilstoša mēness dienā, tāpēc pie debesīm nevarēja uzlēkt pilns mēness. Atbilde ir tāda, ka Kungs Krišna ieradās mēness dinastijā, un, lai gan mēness tajā naktī nebija pilns, pati sākotnējā mēness personība līksmoja par Kunga atnākšanu savā dinastijā, un mēness ar Krišnas žēlastību izskatījās pilns.
Astronomiskajā traktātā “Khamanikja” ļoti sīki aprakstīts zvaigžņu stāvoklis Kunga Krišnas atnākšanas brīdī. Tur apstiprināts, ka bērns, kas dzimis šajā svētīgajā brīdī, ir Augstākais Brahmans jeb Absolūtā Patiesība.
Vasudēva redzēja, ka brīnumainajam bērnam, kas nupat bija nācis pasaulē, ir četras rokas, kurās Viņš tur gliemežnīcu, vāli, disku un lotosu, un ka Viņu rotā Šrīvatsas zīme; bērnam ap kaklu ir kaustubhas dārgakmeņu rota, Viņam mugurā ir dzeltena zīda drēbes, un āda ir kā tumšs mirdzošs mākonis; galvā Tam ir bruņucepure ar vaidūrjas akmeni, jaundzimušo grezno rokassprādzes, auskari un dažādi citi rotājumi, un Viņam ir biezi mati. Vasudēvu ārkārtīgi pārsteidza šīs neparastās zīmes. Kā gan bērns, kas bija tikko piedzimis, varēja būt tā izrotāts? Vasudēva saprata, ka ir atnācis Kungs Krišna, un viņu pārņēma neaprakstāmas jūtas. Vasudēva savā pazemīgajā prātā brīnījās, ka viņam, parastai dzīvajai būtnei, kuru saista materiālā daba un kas, virspusēji raugoties, atrodas Kamsas cietumā, ir piedzimusi visucaurstrāvojošā Dieva Personība Višnu jeb Krišna un ka sākotnējais Kungs ir ieradies viņa mājā. Šīs zemes bērni nedzimst ar četrām rokām, izgreznoti ar rotām, apģērbti skaistās drēbēs un apveltīti ar visām Dieva Augstākās Personības pazīmēm. Vasudēva nevarēja vien noskatīties uz bērnu un domāja, kā lai svin šo svētīgo notikumu: “Parasti, kad piedzimst zēns, ļaudis ļoti priecājas un rīko svētkus. Un man, lai gan atrodos cietumā, ir piedzimusi Dieva Augstākā Personība. Cik gan daudzus miljonus reižu man vajadzētu būt gatavam rīkot svētkus!”
Kad Vasudēva, kuru sauca arī par Ānakadundubhi, skatījās uz jaundzimušo, viņš bija tik laimīgs, ka gribēja dāvāt brāhmaniem daudzus tūkstošus govju. Saskaņā ar Vēdu paražu, ja kšatriju valdnieks savā pilī rīko kādu svētīgu ceremoniju, viņš bagātīgi izdala žēlastības dāvanas. Brāhmani un gudrie saņem govis, kas izrotātas ar zeltu. Vasudēva gribēja svinēt Krišnas ierašanos un izdalīt žēlastības dāvanas, taču tas nebija iespējams, jo viņš bija iekalts važās un smaka Kamsas cietumā. Tāpēc Vasudēva izdalīja brāhmaniem tūkstošiem govju savā prātā.
Kad Vasudēva saprata, ka jaundzimušais ir pati Dieva Augstākā Personība, viņš saliktām rokām nometās zemē un veltīja Kungam lūgšanas. Šajā brīdī Vasudēva bija pilnīgi pārpasaulīgs un zaudēja jebkādas bailes no Kamsas. Bērns ar savu mirdzumu apspīdēja visu telpu, kurā bija piedzimis.
Vasudēva lūgšanā teica: “Mans dārgais Kungs, es saprotu, kas Tu esi. Tu esi Dieva Augstākā Personība, visu dzīvo būtņu Virsdvēsele un Absolūtā Patiesība. Tu esi atnācis savā mūžīgajā veidolā, ko mēs pašlaik varam tieši redzēt. Es baidos no Kamsas un saprotu, ka Tu esi ieradies, lai atbrīvotu mani no šīm bailēm. Tu neesi no materiālās pasaules. Tu esi tā pati personība, kas, paskatoties uz materiālo dabu, rada kosmisko izpausmi.”
Var iebilst, ka Dieva Augstākā Personība, kas ar skatienu rada visu kosmisko izpausmi, nevar ieiet Vasudēvas sievas Dēvakī klēpī. Lai atspēkotu šo iebildumu, Vasudēva sacīja: “Mans dārgais Kungs, tas nemaz nav brīnums, ka Tu esi ieradies Dēvakī klēpī, jo arī pasaule ir radīta tādā pašā veidā. Mahā-Višnu izskatā Tu guli Cēlonības okeānā un ar savu elpu radi neskaitāmus Visumus. Tad Tu kā Garbhodakašājī Višnu ieej katrā no Visumiem. Un pēc tam Tu vēlreiz izvērsies kā Kšīrodakašājī Višnu un ieej visu dzīvo būtņu sirdīs un pat atomos. Tāpat var izskaidrot Tavu ieiešanu Dēvakī klēpī. Liekas, ka Tu tur esi, bet tajā pašā laikā Tu arī visu caurstrāvo. To, kā Tu ieej un neieej, var saprast no materiāliem piemēriem. Materiālās enerģijas kopums arī pēc sadalīšanās sešpadsmit elementos paliek neskarts. Materiālais ķermenis nav nekas cits kā piecu rupjo elementu – zemes, ūdens, uguns, gaisa un ētera – veidojums. Kad rodas materiālais ķermenis, tad liekas, ka šie elementi ir radīti no jauna, bet patiesībā tie vienmēr pastāv arī ārpus ķermeņa. Gluži tāpat, atnākdams kā bērns Dēvakī klēpī, Tu atrodies arī ārpusē. Tu vienmēr esi savā mājvietā, bet tajā pašā laikā vari izvērsties miljonos veidolu.
Lai aptvertu Tavu atnākšanu, cilvēkam jābūt ļoti saprātīgam, jo no Tevis izplūst arī materiālā enerģija. Tu esi materiālās enerģijas pirmavots, tāpat kā saule ir staru avots. Saules stari nevar pārklāt sauli, un materiālā enerģija, kas izplūst no Tevis, nevar pārklāt Tevi. Var likties, ka Tevi saista materiālās dabas trīs īpašības, taču patiesībā tas tā nevar būt. Ļoti saprātīgi filozofi to apzinās. Citiem vārdiem sakot, lai gan liekas, ka Tu esi materiālajā enerģijā, tā nekad Tevi nepārklāj.”
No Vēdām mēs uzzinām, ka Augstākais Brahmans izpauž savu starojumu, un viss kļūst gaišs. Brahma-samhitā teikts, ka brahmadžoti jeb Brahmana starojums izplūst no Visaugstā Kunga ķermeņa, un no Brahmana starojuma tiek radīta visa pasaule. Vēl Bhagavad-gītā teikts, ka Dievs Kungs ir arī Brahmana starojuma pamats. Sākotnēji Viņš ir visa pirmcēlonis. Taču tie, kuriem trūkst saprāta, domā, ka Dieva Augstākā Personība, atnākot uz materiālo pasauli, iegūst materiālas īpašības. Šādi secinājumi neliecina par īpašu briedumu, taču nesaprātīgie pie tādiem nonāk.
Dieva Augstākā Personība tiešā un netiešā veidā atrodas visur: ārpus materiālās pasaules un arī tās iekšpusē. Materiālajā pasaulē Kungs atrodas ne tikai kā Garbhodakašājī Višnu, Viņš ir arī atomos. Viss pastāv, pateicoties Viņam. Nekas nevar būt šķirts no Viņa esamības. Vēdās norādīts, ka ir jāmeklē Augstākā Dvēsele jeb visa pirmcēlonis, jo nekas nepastāv neatkarīgi no Augstākās Dvēseles. Tāpēc arī materiālā enerģija ir Viņa spējas veidojums. No Viņa izplūst gan nedzīvā matērija, gan dzīvības spēks – dvēsele. Tikai nejēgas uzskata, ka Visaugstais Kungs, atnākot uz šo pasauli, pieņem matērijas nosacījumus. Pat ja liekas, ka Kungam ir materiāls ķermenis, Viņš, vienalga, nav pakļauts nekādiem materiāliem nosacījumiem. Ar savu atnākšanu Krišna sagrauj visus nepilnīgos secinājumus par Dieva Augstākās Personības ierašanos un aiziešanu.
“Mans Kungs! Tavu atnākšanu, uzturēšanos un aiziešanu materiālās īpašības neskar. Tu, Kungs, valdi pār visu un esi Augstākā Brahmana pamats, tāpēc Tev nekas nav neaptverams vai pretrunīgs. Kā Tu esi norādījis, materiālā daba darbojas Tavā vadībā, gluži tāpat kā valdības kalpotājs pakļaujas savam priekšniekam. Zemākās darbības Tevi neietekmē. Augstākais Brahmans un viss, kas uztverams ar jutekļiem, atrodas Tevī, un Tu, Kungs, vadi visu materiālās dabas darbību.
Tevi sauc par šuklu. Šukla jeb baltums ir Absolūtās Patiesības simbols, jo Absolūto Patiesību neietekmē materiālās īpašības. Kungu Brahmu sauc par raktu jeb sarkano, jo Brahma pārstāv kaislības, ar kurām tiek radīta pasaule. Tumsa ir uzticēta Kungam Šivam, jo viņš iznīcina Visumu. Kosmiskās izpausmes radīšanu, iznīcināšanu un uzturēšanu vada Tavas spējas, taču Tevi šīs īpašības nekad neietekmē. Vēdas to apstiprina: harir hi nirgunah sākšāt. “Dieva Augstākā Personība vienmēr ir brīva no materiālajām īpašībām.” Vēl ir teikts, ka Visaugstajā Kungā nav kaislību un neziņas.
Mans Kungs, Tu esi augstākais valdnieks, Dieva Personība, vislielākais no lielākajiem, un Tu uzturi visas kosmiskās izpausmes kārtību. Lai gan Tu esi augstākais vadītājs, Tu savā žēlastībā esi ieradies manās mājās. Tu esi atnācis, lai nogalinātu pasaules dēmonisko valdnieku sekotājus. Šie valdnieki ģērbjas kā prinči, bet patiesībā viņi ir dēmoni. Es esmu pārliecināts, ka Tu viņus iznīcināsi kopā ar visiem to sekotājiem un karavīriem.
Es saprotu, ka Tu esi atnācis nogalināt necivilizēto Kamsu un viņa sekotājus, taču Kamsa, zinādams Tavas atnākšanas mērķi, jau ir nogalinājis daudzus no Taviem priekštečiem, Tavus vecākos brāļus. Tagad viņš tikai gaida vēsti par Tavu piedzimšanu. Tiklīdz Kamsa par to uzzinās, viņš ar dažādiem ieročiem steigsies šurp, lai Tevi nogalinātu.”
Kad Vasudēva savu lūgšanu bija beidzis, Krišnu uzrunāja Viņa māte Dēvakī. Dēvakī ļoti baidījās no brāļa nežēlības. Viņa sacīja: “Mans dārgais Kungs! Tavi mūžīgie veidoli, kā Nārājana, Kungs Rāma, Hajašīrša, Varāha, Nrisimha, Vāmana, Baladēva un miljoniem līdzīgu avatāru, izplūst no Višnu, un Vēdu raksti tos sauc par sākotnējiem. Tu esi sākotnējais, jo visi Tavi veidoli kā avatāri atrodas ārpus materiālās pasaules. Tavs veidols ir pastāvējis pirms kosmiskās izpausmes radīšanas. Tavi veidoli ir mūžīgi, un tie visu caurstrāvo. Tie ir mirdzoši, nemainīgi un materiālo īpašību neaptraipīti. Šie mūžīgie veidoli vienmēr ir apziņas un svētlaimes pilni. Tie atrodas pārpasaulīgā skaidrībā un pastāvīgi nodarbojas ar dažādām spēlēm. Tevi neierobežo kāds noteikts veidols. Visi šie pārpasaulīgie un mūžīgie veidoli ir sevī pilni. Es saprotu, ka Tu esi Visaugstais Kungs Višnu.
Kad paiet daudzi miljoni gadu un Kunga Brahmas mūžam pienāk beigas, kosmiskā izpausme tiek iznīcināta. Tad pieci elementi – zeme, uguns, ūdens, gaiss un ēters – ieiet mahat-tatvā. Laiks liek mahat-tatvai ieiet neizpaustajā materiālās enerģijas kopumā. Materiālās enerģijas kopums ieiet enerģijas avotā – pradhānā, un pradhāna ieiet Tevī. Tādēļ pēc visas kosmiskās izpausmes iznīcināšanas paliec tikai Tu, Tavs pārpasaulīgais vārds, veidols, īpašības un viss, kas ar Tevi saistīts.
Mans Kungs, es pazemīgi noliecos Tavā priekšā, jo Tu valdi pār neizpausto enerģijas kopumu un galējo materiālās dabas krātuvi. Mans Kungs, visa kosmiskā izpausme ir pakļauta laikam, sākot ar mirkli līdz pat gadam. Viss darbojas Tavā vadībā. Tu esi sākotnējais visa noteicējs un visu vareno enerģiju avots.
Visas saistītās dvēseles pastāvīgi bēg no viena ķermeņa uz otru, no vienas planētas uz otru, taču nespēj atbrīvoties no dzimšanas un nāves. Tomēr, kad šāda baiļpilna dzīvā būtne nonāk Tavu lotospēdu patvērumā, tā var atdusēties bez raizēm un nebaidīties no briesmīgās nāves uzbrukuma.” Šo Dēvakī izteikumu Bhagavad-gītā apstiprina pats Kungs. Viņš norāda, ka nevienā Visuma vietā, sākot ar Brahmaloku un beidzot ar Pātālaloku, nav iespējams izvairīties no dzimšanas, nāves, slimībām un vecuma, bet tas, kurš ieiet Dieva valstībā, nekad vairs nav spiests atgriezties materiālajā pasaulē.
“Tāpēc, mans Kungs, lūdzu, glāb mani no ļaunā Ugrasēnas dēla Kamsas rokām. Ak, Kungs, lūdzu, glāb mani no šīm briesmām, jo Tu vienmēr esi gatavs aizsargāt savus kalpus.” Šo izteikumu Kungs apstiprina Bhagavad-gītā, sakot Ardžunam: “Tu vari paziņot visai pasaulei, ka Mans bhakta nekad necietīs sakāvi.”
Lūgdama Kungam palīdzību, Dēvakī pauda arī savas mātes jūtas: “Es zinu, ka šo pārpasaulīgo veidolu meditācijā parasti redz diženi gudrie, tomēr es baidos, jo, tiklīdz Kamsa sapratīs, ka Tu esi atnācis, viņš gribēs Tev nodarīt ko ļaunu. Tāpēc es lūdzu, lai Tu uz kādu laiku kļūtu neredzams mūsu materiālajām acīm.” Citiem vārdiem sakot, viņa lūdza, lai Kungs pieņemtu parasta bērna izskatu. “Es baidos no sava brāļa Kamsas vienīgi Tevis dēļ. Mans Kungs Madhusūdana! Kamsa varbūt nezina, ka Tu jau esi piedzimis. Tāpēc, Kungs, noslēp savu veidolu, kuram ir četras rokas ar četriem Višnu simboliem: gliemežnīcu, disku, vāli un lotosu. Mans dārgais Kungs! Pēc kosmiskās izpausmes iznīcināšanas Tavā vēderā nonāk viss Visums. Tomēr ar savu tīro žēlastību Tu esi atnācis manā klēpī. Es brīnos, ka tikai par prieku savam bhaktam Tu atdarini parasta cilvēka darbību.”
Noklausījies Dēvakī lūgšanas, Kungs atbildēja: “Manu dārgo māmiņ! Svājambhuvas Manu laikmetā Mans tēvs Vasudēva bija viens no pradžāpati. Toreiz viņu sauca par Sutapu, un tu biji viņa sieva Prišni. Kad Kungs Brahma vēlējās vairot Visuma iemītnieku skaitu, viņš lūdza jūs radīt bērnus. Jūs savaldījāt jutekļus un veicāt smagas askēzes. Nodarbojoties ar jogas elpošanas vingrinājumiem, tu un tavs vīrs iemācījāties paciest materiālās dabas likumu ietekmi: lietu, vēju un saules dedzinošos starus. Jūs arī sekojāt visiem reliģijas principiem. Tādā veidā jūs varējāt šķīstīt sirdi un ierobežot materiālo likumu ietekmi. Veicot askēzes, jūs ēdāt tikai kritušas lapas, tad ar stingru prātu un savaldītu dzimumtieksmi godinājāt Mani, vēlēdamies kādu brīnišķīgu svētību. Jūs abi nodarbojāties ar smagām askēzēm divpadsmit tūkstošus padievu gadu. Visu šo laiku jūsu prāts bija vienmēr vērsts uz Mani. Kad jūs garīgi kalpojāt un vienmēr domājāt par Mani savās sirdīs, Man par to bija liels prieks. Ak, bezgrēcīgā māt, tāpēc tava sirds vienmēr ir tīra. Arī toreiz Es, izpildot tavu vēlmi, parādījos šajā pašā veidolā un teicu, lai tu lūdz visu, ko vēlies. Tu vēlējies, lai Es būtu tavs dēls. Tu Mani redzēji, taču Manas enerģijas ietekmē lūdzi nevis pilnīgu atbrīvi no materiālajām važām, bet gan to, lai Es kļūtu par tavu dēlu.”
Citiem vārdiem sakot, Kungs izvēlējās savu māti un tēvu, t.i., Prišni un Sutapu, lai atnāktu uz materiālo pasauli. Vienmēr, kad Kungs atnāk cilvēka izskatā, Viņam vajadzīga māte un tēvs. Tāpēc Viņš par tiem pastāvīgi izvēlējās Prišni un Sutapu. Tādēļ arī ne Prišni, ne Sutapa nevarēja lūgt Kungam atbrīvi. Atbrīve nav tik svarīga kā pārpasaulīga, mīlestības pilna kalpošana Kungam. Kungs būtu varējis dot Prišni un Sutapam atbrīvi tūlīt, taču Viņš vēlējās, lai tie dzīvotu materiālajā pasaulē un Viņš varētu dažādos veidos atnākt, kā tas tiks paskaidrots nākamajos pantos. Kad Prišni un Sutapa, Kunga māte un tēvs, saņēma Viņa svētību, tie pārtrauca askēzes un sāka dzīvot kā vīrs un sieva, lai laistu pasaulē bērnu, kurš būtu pats Visaugstais Kungs.
Gāja laiks, Prišni nāca mātes cerībās, un viņai piedzima bērns. Kungs teica Dēvakī un Vasudēvam: “Toreiz Mani sauca par Prišnigarbhu. Nākamajā laikmetā jūs piedzimāt par Aditi un Kašjapu, un Es biju jūsu dēls Upēndra. Tad Es izskatījos pēc pundurīša, un tādēļ Mani sauca par Vāmanadēvu. Es devu jums svētību, ka kļūšu par jūsu dēlu trīs reizes. Pirmo reizi Es biju Prišni un Sutapas dēls Prišnigarbha, otro reizi Es biju Aditi un Kašjapas dēls Upēndra, un tagad, trešo reizi, Es esmu jūsu – Dēvakī un Vasudēvas – dēls Krišna. Es parādījos Višnu veidolā, lai pārliecinātu jūs, ka esmu tā pati Dieva Augstākā Personība. Es varēju atnākt kā parasts bērns, bet tad jūs neticētu, ka esmu piedzimis Es, Dieva Augstākā Personība. Mana dārgā māte un tēvs! Jūs ar lielu mīlestību esat uzaudzinājuši mani daudzas reizes, un par to Es esmu ļoti priecīgs un pateicīgs. Varat nešaubīties, ka šoreiz jūs atgriezīsieties mājās, pie Dieva, jo esat sasnieguši pilnību savā misijā. Es zinu, ka jūs raizējaties par Mani un baidāties no Kamsas. Tāpēc Es gribu, lai jūs tūlīt aiznestu Mani uz Gokulu un apmainītu pret meitu, kas tikko piedzimusi Jašodai.”
Pateicis savam tēvam un mātei šos vārdus, Kungs pārvērtās par parastu bērnu un apklusa.
Saņēmis Dieva Augstākās Personības norādījumu, Vasudēva gribēja iznest savu dēlu no istabas, kurā Tas bija piedzimis, un tieši tajā laikā Nandam un Jašodai piedzima meita. Viņa bija Jogamaija jeb Dieva Kunga iekšējā spēja. Šīs iekšējās spējas Jogamaijas ietekmē visus Kamsas pils iemītniekus, it īpaši durvju sargus, pārņēma dziļš miegs, un visas restotās, dzelzs ķēdēm aizslēgtās durvis atvērās. Nakts bija ļoti tumša, bet, tiklīdz Vasudēva paņēma Krišnu rokās un izgāja ārā, viņš redzēja visu skaidri kā dienā.
Čaitanja-čaritāmritā teikts, ka Krišna ir kā saule, un, kur ir Krišna, tur nevar būt maldinātājas enerģijas, kas tiek salīdzināta ar tumsu. Kad Vasudēva nesa Krišnu, nakts tumsa pazuda. Visas cietuma durvis atvērās pašas. Tajā laikā debesīs bija pērkons, un lietus gāza aumaļām. Kamēr Vasudēva nesa Krišnu, Kungs Šēša čūskas izskatā pār Vasudēvas galvu izpleta savu kapuci, lai Vasudēvu netraucētu lietus. Nonācis Jamunas krastā, Vasudēva redzēja, ka vētra upē sacēlusi lielus viļņus, un ūdens ir vienās putās. Bet, Vasudēvam nākot, krācošie upes ūdeņi pašķīrās un deva viņam ceļu, tāpat kā milzīgais Indijas okeāns deva ceļu Kungam Rāmam, kad Viņš cēla tiltu uz salu. Tādā veidā Vasudēva pārcēlās pāri Jamunas upei. Nonācis otrā krastā, viņš devās uz Gokulu, kur atradās Nandas Mahārādžas nams. Vasudēva redzēja, ka visi gani guļ dziļā miegā. Viņš izmantoja izdevību un klusu iegāja Jašodas mājā, bez grūtībām apmainīdams savu dēlu pret meitu, kas tikko bija piedzimusi Jašodai. Klusi ielavījies mājā un apmainījis zēnu pret meiteni, Vasudēva atgriezās Kamsas cietumā un uzmanīgi nolika meiteni Dēvakī klēpī. Vasudēva atkal ieslēdzās važās, lai Kamsa notikušo nepamanītu.
Māte Jašoda zināja, ka viņai piedzimis bērns, taču dzemdības bija tik grūtas, ka Jašoda gulēja dziļā miegā. Pamozdamās viņa nevarēja atcerēties, vai bērns bijis puisītis vai meitenīte.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas “Krišna” trešajai nodaļai “Kunga Krišnas dzimšana”.

Ceturtā nodaļa. Kamsa uzsāk vajāšanu

Kad Vasudēva bija aizvēris visus vārtus un durvis, sargi pamodās un dzirdēja, kā raud jaundzimušais bērns. Kamsa gaidīja vēsti par bērna dzimšanu, un sargi tūlīt steidzās pie viņa un pastāstīja jaunumus. Kamsa uzlēca no gultas un iesaucās: “Ir piedzimusi mana ļaunā nāve!” Sajuzdams nāves tuvošanos, Kamsa apjuka, un viņam mati sacēlās stāvus. Viņš tūlīt devās uz vietu, kur bija piedzimis bērns.
Redzēdama brāļa tuvošanos, Dēvakī pazemīgi lūdza Kamsu: “Dārgais brāli, esi tik labs, nenogalini manu meitenīti. Es apsolu, ka viņa kļūs par tava dēla sievu, tāpēc pasaudzē viņu. Neviena meitene tevi nenogalinās. Tāds bija pareģojums. Tev jāmirst no zēna rokas, tāpēc, lūdzu, nenogalini viņu. Dārgais brāli, tu esi nogalinājis tik daudzus manus jaundzimušos, kuri mirdzēja kā pati saule, bet tā nav tava vaina. Nogalināt manus bērnus tev bija ieteikuši dēmoniskie draugi. Es lūdzu, apžēlojies par šo meitenīti. Lai viņa dzīvo kā mūsu meita!”
Kamsa bija ļauns un neklausījās savas māsas žēlīgajās lūgšanas. Viņš uzkliedza māsai, sagrāba jaundzimušo bērnu un gribēja to nežēlīgi triekt pret akmeņiem. Tas ir uzskatāms piemērs, kā ļauns brālis pašlabuma dēļ var upurēt visas attiecības. Taču bērns izslīdēja viņam no rokām, pacēlās gaisā un pieņēma Višnu jaunākās māsas astoņroku veidolu. Meitene bija tērpta greznās drēbēs, izrotāta ar ziedu vītnēm un dārglietām. Viņas astoņās rokās bija loks, šķēps, bultas, zobens, gliemežnīca, disks, vāle un vairogs.
Ieraudzīdami bērnu (kas patiesībā bija dieviete Durga), visi padievi no dažādām planētām, kā Sidhalokas, Čāranalokas, Gandharvalokas, Apsaralokas, Kinaralokas un Uragalokas, godināja viņu ar dāvanām un lūgšanām. Dieviete no augšas uzrunāja Kamsu: “Nelieti, kā gan tu vari mani nogalināt? Bērns, kas tevi nonāvēs, ir jau piedzimis pirms manis un atrodas kaut kur šajā pasaulē. Neesi tik ļauns pret savu nabaga māsu.” Pēc šīs parādīšanās dieviete Durga kļuva pazīstama visā pasaulē ar dažādiem vārdiem.
To dzirdot, Kamsa pārbijās. Apžēlodamies par Vasudēvu un Dēvakī, viņš tūlīt atbrīvoja tos no važām un ļoti pieklājīgi sacīja: “Mana dārgā māsa un svaini, nogalinot jūsu bērnus, es esmu uzvedies kā dēmons. Es biju pilnīgi aizmirsis mūsu tuvās attiecības. Es nezinu, kas mani par to sagaida. Iespējams, ka es nonākšu ellē, kas domāta brāhmanu slepkavām. Visvairāk es brīnos par to, ka nepiepildījās debesu pareģojums. Acīmredzot melo ne tikai cilvēki, bet arī debesu iemītnieki. Ticēdams viņiem, es esmu nogalinājis savas māsas bērnus un pastrādājis daudzus grēkus. Dārgais Vasudēva un Dēvakī, jūs esat diženas dvēseles. Es nevaru jums dot nekādas pamācības, tomēr lūdzu jūs nebēdāties par bērnu nāvi. Pār mums visiem valda augstāka vara, un tā mums neļauj palikt kopā. Laika gaitā mēs esam spiesti šķirties no draugiem un radiniekiem, taču mums skaidri jāapzinās, ka pēc dažādo materiālo ķermeņu nāves dvēsele joprojām paliek neskarta. Piemēram, no zemes māliem tiek veidoti daudzi trauki, un ar laiku tie saplīst. Bet tam par spīti zeme aizvien paliek nemainīga. Gluži tāpat dažādos apstākļos tiek izveidoti un iznīcināti dvēseles ķermeņi, bet pati garīgā dvēsele pastāv mūžīgi. Tāpēc nav par ko bēdāties. Ikvienam jāsaprot, ka materiālais ķermenis atšķiras no garīgās dvēseles, un, kas nav to apjēdzis, tam noteikti nākas pārceļot no viena ķermeņa otrā. Dārgā māsa Dēvakī, tu esi tik mīļa un laba. Lūdzu, piedod man! Nebēdājies par savu bērnu nāvi, pie kuras es esmu vainīgs. Patiesībā to neizdarīju es, jo tā bija lēmis liktenis. Cilvēkam jādarbojas saskaņā ar likteņa gribu, pat ja viņš to nevēlas. Ļaudis maldīgi uzskata, ka līdz ar ķermeni nomirst arī patība, vai domā, ka dzīvo būtni ir iespējams nogalināt. Visi šie aplamie priekšstati liek būtnēm pieņemt materiālās esamības apstākļus. Citiem vārdiem sakot, kamēr cilvēks nav stingri pārliecināts par dvēseles mūžīgumu, viņam nākas būt par nogalinātāju un nogalināto. Dārgā māsa Dēvakī un svaini Vasudēva, esiet tik labi un piedodiet manus briesmu darbus, kas bija vērsti pret jums. Es esmu tik zemisks, bet jūs – tik augstsirdīgi, tāpēc, lūdzu, esiet žēlīgi pret mani un piedodiet man!”
Kad Kamsa runāja ar svaini un māsu, viņam pār vaigiem ritēja asaras, un viņš nometās pie Vasudēvas un Dēvakī pēdām. Kamsa, kurš bija centies nogalināt Durgā-dēvī, ticēdams viņas vārdiem, tūlīt atbrīvoja savu svaini un māsu. Viņš pats savām rokām atslēdza dzelzs važas un izturējās kā mīlošs radinieks.
Redzot, ka brālis nožēlo grēkus, arī Dēvakī nomierinājās un aizmirsa Kamsas nežēlības pret bērniem. Arī Vasudēva, nepieminēdams pagātni, smaidīja un teica savam svainim Kamsam: “Mans laimīgais svaini! Tas, ko tu teici par materiālo ķermeni un dvēseli, ir pilnīgi pareizi. Visas dzīvās būtnes ir dzimušas neziņā, uzskatot materiālo ķermeni par sevi. Šo dzīves priekšstatu ir radījusi neziņa, un, balstoties uz šo neziņu, mēs radām naidu vai draudzību. Skumjas, līksme, bailes, naids, alkatība, maldi un neprāts ir dažādas mūsu materiālistiskā dzīves priekšstata iezīmes. Kas atrodas tādas ietekmes varā, tas naidojas tikai materiālā ķermeņa dēļ. Tādā veidā darbodamies, mēs aizmirstam savas mūžīgās attiecības ar Dieva Augstāko Personību.”
Izmantojot Kamsas labvēlību, Vasudēva viņam pavēstīja, ka arī Kamsas ateistisko darbību izraisījis šis maldīgais priekšstats par dzīvi, t.i., materiālā ķermeņa uzskatīšana par sevi. Kad Vasudēva tādā veidā izglītoja Kamsu, Kamsa bija ļoti priecīgs un vairs nejutās tik vainīgs par māsas dēlu nogalināšanu. Saņēmis māsas Dēvakī un svaiņa Vasudēvas atļauju, viņš atvieglots atgriezās mājās.
Taču nākamajā dienā Kamsa sasauca visus padomniekus un izstāstīja tiem iepriekšējās nakts notikumus. Visi Kamsas padomnieki bija dēmoni un mūžīgi padievu ienaidnieki, tāpēc šīs vēstis viņus ļoti nomāca. Lai gan padomnieki nebija īpaši pieredzējuši un mācīti, viņi deva Kamsam šādus norādījumus: “Dārgais kungs, nogalināsim visus bērnus, kas pēdējo desmit dienu laikā dzimuši visās pilsētās, valstīs, ciemos un ganībās. Nogalināsim visus bez izņēmuma. Ja rīkosimies nežēlīgi, tad padievi mums neko nevarēs padarīt. Viņi aizvien baidās no cīņas ar mums, un, pat ja tie vēlēsies mūs aizturēt, viņi to neuzdrīkstēsies. Tava loka spēks ir neizmērojams, tādēļ padievi baidās no tevis. Tik tiešām, mēs paši esam redzējuši, ka tu vienmēr esi stājies viņiem pretī un kapājis tos ar bultām, bet viņi, glābjot savu dzīvību, ir bēguši uz visām pusēm. Daudzi no padieviem nav spējuši cīnīties ar tevi un tūlīt padevušies, attinot savus turbānus un karogus. Ar saliktām rokām viņi ir lūguši žēlastību un teikuši: “Mans kungs! Mēs baidāmies no tava spēka. Lūdzu, atbrīvo mūs no šīs briesmīgās cīņas!” Mēs daudzas reizes esam redzējuši, ka tu esi apžēlojies par šādiem pretiniekiem, kad tie baiļu pilni salauztiem lokiem, bultām un kaujas ratiem ir aizmirsuši par karošanu un nav spējuši cīnīties ar tevi. Tādēļ īstenībā mums nav ko baidīties no šiem padieviem. Miera laikā un ārpus kara lauka tie sauc sevi par diženiem cīnītājiem, taču kaujā viņiem nav ne prasmes, ne militārā spēka. Lai gan Kungs Višnu, Kungs Šiva un Kungs Brahma vienmēr ir gatavi palīdzēt Indras vadītajiem padieviem, mums nav ko baidīties no viņiem. Kas attiecas uz Kungu Višnu, Viņš jau ir noslēpies visu dzīvo būtņu sirdīs un nevar iznākt ārā. Kas attiecas uz Kungu Šivu, tad viņš ir atteicies no jebkādas darbības un aizgājis uz mežu. Un Kungs Brahma vienmēr nodarbojas ar dažādām askēzēm un meditāciju. Par Indru vispār nav ko runāt. Tava spēka priekšā viņš ir kā zāles stiebriņš. Tāpēc tev nav jābaidās no visiem šiem padieviem, taču mēs arī nedrīkstam neņemt viņus vērā, jo padievi ir mūsu zvērinātie ienaidnieki. Mums jābūt uzmanīgiem un jāaizsargājas, lai iznīdētu viņus ar visām saknēm. Mums ir jākalpo tev un vienmēr jābūt gataviem pildīt tavu gribu.
Ja ķermenī ir kāda slimība, pret ko cilvēks izturas nevērīgi, tad tā kļūst neārstējama. Gluži tāpat, ja cilvēks nedomā par jutekļu savaldīšanu un ļauj tiem vaļu, tad tie kļūst gandrīz nevaldāmi. Tāpēc mums vienmēr ļoti jāuzmanās no padieviem, citādi viņi kļūs pārlieku stipri un nepakļaujami. Padievu spēka avots ir Kungs Višnu, jo visu reliģijas principu galamērķis ir Viņa apmierināšana. Vēdu norādījumi, brāhmani, govis, askēzes, ziedošanas, labdarība un bagātību izdalīšana domāta, lai iepriecinātu Kungu Višnu. Tāpēc mums tūlīt jāsāk nogalināt visus brāhmanus, kas atbild par Vēdu zināšanām, kā arī gudros, kas atbild par ziedošanas rituāliem. Mums ir jānokauj visas govis, kas dod ziedošanām nepieciešamo sviestu. Lūdzu, atļauj mums nogalināt visas šīs radības!”
Brāhmani, govis, Vēdu zināšanas, askēze, patiesīgums, jutekļu un prāta savaldīšana, ticība, devība, pacietība un ziedošana patiesībā ir Kunga Višnu pārpasaulīgā ķermeņa locekļi. Kungs Višnu atrodas ikviena sirdī un vada visus padievus, arī Kungu Šivu un Kungu Brahmu. “Tāpēc, lai nogalinātu Kungu Višnu, mums jāsāk vajāt viedie un brāhmani,” sacīja ministri.
Saņēmis dēmonisko ministru padomu, Kamsa, kurš jau no paša sākuma bija vislielākais nelietis un atradās mūžīgā, visu aprijošā laika važās, nolēma vajāt brāhmanus un vaišnavus. Viņš pavēlēja, lai dēmoni sāk vajāt svētos, un tad iegāja savā mājā. Visi Kamsas sekotāji atradās kaislību ietekmē un neziņas maldinājumā, tāpēc viņi nemitīgi naidojās ar svētajiem. Taču šāda darbība tikai saīsina mūžu. Dēmoni to vēl tikai paātrināja un piesauca drīzu nāvi. Svētu cilvēku vajāšana izraisa ne tikai priekšlaicīgu nāvi, bet šī darbība ir tik liels apvainojums, ka darītājs pakāpeniski zaudē skaistumu, slavu un reliģijas principus, kā arī nevar nonākt uz augstākajām planētām. Dažādu prātu sagudrojumu vadīti, dēmoni zaudē jebkādu labklājību. Apvainojums pret bhaktu un brāhmanu lotospēdām ir lielāks par Dieva Augstākās Personības lotospēdu apvainojumu. Tādā veidā bezdievīga civilizācija kļūst par visu nelaimju avotu.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas “Krišna” ceturtajai nodaļai “Kamsa uzsāk vajāšanu”.