Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Joginī ēkādašī diena. Pārtraukt 04:44 – 10:33

9. jūlijs

Joginī ēkādašī stāsts

Mahārādža Judhišthira teica: “Visaugstais Kungs, es esmu noklausījies Džjēšthas mēneša augoša mēness jeb Nirdžala ēkādašī dienas slavinājumu. Tagad es vēlos uzzināt no Tevis par ēkādašī, kas ir Āšādhas mēneša (jūnijs-jūlijs) dilstošā mēnesī. Lūdzu, Madhu nogalinātāj, sīki izstāsti visu par to.”
Visaugstais Kungs Šrī Krišna atbildēja: “Valdniek, Es pastāstīšu tev par vislabāko gavēņa dienu, ēkādašī, kas ir Āšādhas mēneša dilstošā mēnesī. To pazīst kā Joginī ēkādašī, un tā aizvāc visus grēkus un apbalvo ar visaugstāko atbrīvi.
Vislabākais valdniek, šī ēkādašī diena izglābj cilvēkus, kas slīkst materiālās eksistences okeānā, un nogādā tos garīgās pasaules krastā. Visās trijās pasaulēs tā ir pati svētākā diena. Es tev atklāšu patiesību, pastāstot stāstu no Purānas.
Alakāpuri valdnieks Kuvēra, padievu dārgumu glabātājs, bija uzticīgs Kunga Šivas sekotājs. Viņam bija savs dārznieks Hemamālī, jakšu kuvēra, kurš bija ļoti pieķēries savai krāšņajai sievai Svarūpavatī, kurai bija lielas apburošas acis.
Hemamālī ikdienas pienākums bija iet uz Mānasarovara ezeru, savākt ziedus un aiznest tos Kuvēram, kas tos izmantoja pudžas rituālā kā ziedojumu Kungam Šivam. Kādu dienu dārznieks salasīja ziedus un devās nevis pie Kuvēras, bet pie savas sievas. Viņš bija tā aizrāvies ar sievas skaistuma baudīšanu, ka aizmirsa pienākumu un neaiznesa ziedus savam saimniekam.
Valdniek, kamēr Hemamālī mīlējās ar sievu, Kuvēra, kā ierasts, bija iesācis Kunga Šivas godināšanas ceremoniju. Viņš drīz atklāja, ka nav ziedu, ko piedāvāt pusdienas pudžā. Tādas svarīgas lietas trūkums saniknoja diženo padievu, un viņš jautāja jakšu ziņnesim: “Kādēļ Hemamālī nav atnesis piedāvājamos ziedus? Ej un uzzini, un ziņo man personīgi.”
Jakša drīz atgriezās un teica Kuvēram: “Dārgais kungs, Hemamālī mīlējas ar sievu.”
Kuvēra sadusmojās vēl vairāk un izsauca Hemamālī. Tas zināja, ka ir bijis nevīžīgs un slinks savu pienākumu izpildē un pakļāvies meditācijai uz sievas ķermeni, tādēļ tuvojās saimniekam ar lielām bailēm. Dārznieks paklanījās un nostājās Kuvēras priekšā. Aiz dusmām sarkanām acīm un naidā drebošām lūpām Kuvēra uzkliedza: “Grēcīgais blēdi! Reliģisko principu pārkāpēj! Tu esi staigājošs padievu apvainojums! Saslimsti ar balto lepru un ciet atšķirtību no savas sievas! Tu esi nopelnījis lielas ciešanas. Zemu dzimušais sliņķi, tūlīt atstāj pili un dodies ciest uz zemākajām planētām!”
Tā Hemamālī krita no goda Alakāpurī un saslima ar balto lepru. Viņš pamodās biezā un baisā mežā, kur nebija nekā, ko ēst un dzert. Aiz sāpēm viņš nespēja gulēt un vadīja dienas šausmīgās ciešanās. Viņš cieta vasaru un ziemu. Tā kā viņš turpināja ar ticību pielūgt Kungu Šivu, viņa apziņa bija koncentrēta un stabila. Godbijības dēļ viņš atcerējās iepriekšējo dzīvi, kaut bija iepinies grēkā un visās tā sekās.
Hemamālī klīda apkārt, pāri kalniem un pa līdzenumiem. Viņš nonāca pie milzīgajām Himalaju kalnu grēdām. Tur viņam uzspīdēja brīnišķīga veiksme, un viņš satika diženu svēto Mārkandēja Riši, vislabāko askētu, kura dzīve ilgst septiņas Brahmas dienas. Mārkandēja Riši mierīgi sēdēja savā āšramā un izskatījās tikpat mirdzošs kā Brahma. Hemamālī sajutās liels grēcinieks un pa lielu gabalu paklanījās un noskaitīja vislabākās lūgšanas lieliskajam viedajam. Mārkandēja Riši vienmēr rūpējās par apkārtējo labklājību un, kad pamanīja lepras slimnieku, pasauca to tuvāk: “Ak, kādus sliktus darbus tu esi pastrādājis, ka esi nonācis tādā postā?”
Hemamālī atbildēja: “Dārgais kungs, es esmu jakša, Kunga Kuvēras kalpotājs. Mans vārds ir Hemamālī. Mans ikdienas pienākums bija sagādāt ziedus no Mānasarovaras ezera, lai saimnieks varētu godināt Kungu Šivu. Taču kādu dienu es nolaidīgi kavējos, jo kāri vēlējos baudīt savas sievas ķermeni. Kad mans saimnieks to pamanīja, viņš dusmās mani nolādēja. Tā man ir atņemta māja, sieva un darbs. Par laimi, es esmu uzgājis tevi un ceru iegūt labvēlīgu svētību, jo zinu, ka tādi bhaktas kā tu ir tikpat žēlsirdīgi kā Visaugstais Kungs un citu intereses stāda visaugstāk. Tāda ir viņu daba. Vislabākais gudrais, lūdzu, palīdzi man!”
Līdzjūtīgais Mārkandēja Riši atbildēja: “Tu esi teicis man taisnību, tādēļ es pastāstīšu tev par gavēņa dienu, kas tev dos lielu labumu. Ja tu gavēsi ēkādašī, kas būs Āšādhas mēneša dilstošā mēnesī, tu tiksi atbrīvots no briesmīgā lāsta.”
Hemamālī nokrita pie zemes pilnīgā pateicībā un godināja Riši vēl un vēlreiz. Mārkandēja Riši piecēla Hemamālī kājās, un tas piepildīja viņu ar neizsakāmu laimi.
Hemamālī apzinīgi gavēja ēkādašī dienā, kā gudrais bija teicis. Ēkādašī iespaidā viņš atkal kļuva pievilcīgs jakša. Viņš atgriezās mājās un laimīgi dzīvoja kopā ar sievu.”
Kungs Šrī Krišna nobeigumā teica: “Judhišthira, tu redzi, ka Joginī ēkādašī dienas gavēnis ir ļoti iedarbīgs un labvēlīgs. Labumu, ko iegūst, pabarojot 88 000 dievticīgus brāhmanus, tiek iegūts ar stingru gavēšanu Joginī ēkādašī dienā. Tā iznīcina milzim daudz sliktu darbu seku un padara cilvēku dievticīgāku. Valdniek, es tev esmu pastāstījis par Joginī ēkādašī tīrību.”
Tā beidzas Āsāda-krišna jeb Joginī ēkādašī slavinājums, ko Vridžavāsī ir pārstāstījis no Brahma-vaivarata Purānas.

Piezīmes

Brahmas diena jeb 12 stundas ir 1000 četru jugu ciklu (Satja, Treta, Dvāpara un Kali) jeb 8 640 000 000 Saules gadu. Septiņas Brahmas dienas ir 60 480 000 000 Saules gadu. Tāds ir Mārkandējas Riši dzīves ilgums.
Vēdās ir teikts: “Tāpat, kā upes nedzer savu ūdeni, bet nes to citiem, tāpat, kā augļu koki neēd savus augļus, bet atdod tos citiem, tāpat, kā mākoņi nedzer savu ūdeni, bet lej to citiem, tāpat arī svētie dzīvo tikai citu labā.” Čanākja Pandits ir teicis: “Tīra Krišnas bhaktas skatiens attīra vairāk nekā svētceļojumi, jo tie attīra tikai pēc ilga laika, bet bhaktas skatiens attīra uzreiz.”
Hemamālī bija vēlējies nokļūt uz debesu planētām pie savas sievas, tādēļ ēkādašī dienas gavēnis viņam deva materiālu rezultātu. Krišnas bhakta gavē, vēloties palielināt bhakti, tādēļ viņš saņem garīgu ieguvumu.