Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Govardhana pūdža, Go-pūdža jeb Go-krīda

8. novembris

Atšķirībā no citiem Gaudīja vaišnavu svētkiem, Govardhana pūdža ir mielasts bez gavēņa. Tie ir ražas svētki, kad zemes dotie labumi tiek piedāvāti Kungam, kas iemiesojies Govardhana kalnā vai dievībā.
Šajos svētkos bhaktas izkārto ēdienu Govardhana kalna formā, pielūdz Kungu Krišnu kā Govardhana kalna pacēlāju, pielūdz Govardhana kalnu kā Viņa inkarnāciju un pielūdz govis un buļļus, jo tie ir dārgi Kungam. Svētku beigās piedāvāto ēdiena kalnu izdala sanākušajiem.

Īsa vēsture

Dienu pēc indiešu jaunā gada sākuma sauc par Annakutu. Šai dienā Vrindāvanas iedzīvotāji rīkoja svētkus lietus valdnieka Indras godināšanai, lai nākamajā gadā būtu laba raža.
Kādu dienu Krišna nojauta, ka Indra ir kļuvis pārlieku lepns par savu stāvokli debesu valstībā, un pierunāja Vrindāvanas iedzīvotājus godināt nevis mākoņu valdnieku, bet Govardhana kalnu. Tāds notikumu pavērsiens saniknoja vareno Indru, un tas uzsūtīja šausmīgas lietusgāzes un mežonīgu negaisu.
To redzot, Dieva Augstākā Personība Kungs Krišna ar kreisās rokas mazo pirkstiņu pacēla Govardhana kalnu un turēja to kā milzu lietussargu, dodot patvērumu Vrindāvanas iedzīvotājiem un dzīvniekiem. Indra kļuva vēl dusmīgāks, un lietus pastiprinājās. Pēc septiņām dienām Indra padevās, vērojot brīnumaino situāciju un savas rīcības veltīgumu. Viņš atnāca no debesīm, ar saliktām rokām noliecās Kunga Krišnas priekšā, skaitīja lūgšanas un lūdza piedošanu. Viņš atskārta savu īsteno stāvokli – viņš bija Dieva Augstākās Personības kalps. Tā Kungs Krišna parādīja, ka Viņš ir Dēva Dēva, padievu Pavēlnieks, un ka padievu godināšanu var vērst uz Viņu, jo Viņš ir visu cēloņu cēlonis.
Pēc vairākiem tūkstošiem gadu tai pašā dienā Govardhanas kalna galā Šrīla Madhavendra Purī atklāja templi Gopāla dievībai, kas ir atnākusi pati.
Avots: http://www.krishna.com/diwali-govardhana-puja

Divdesmit ceturtā nodaļa. Govardhanas kalna godināšana

Tūlīt pēc gadījuma ar brāhmaniem, kuri bija pārāk aizņemti ar vēdiskajām ziedošanas ceremonijām, Krišna un Balarāma redzēja, ka arī gani gatavojas līdzīgai ziedošanas ceremonijai, lai iepriecinātu debesu valdnieku Indru, kurš gādā zemei lietu. Kā teikts Čaitanja-čaritāmritā, Krišnas bhakta ir stingri pārliecināts, ka darbība Krišnas apziņā un pārpasaulīga, mīlestības pilna kalpošana Krišnam atbrīvo cilvēku no visiem pārējiem pienākumiem. Tīram Kunga Krišnas bhaktam nav jāveic nekādi Vēdās noteiktie rituāli, Viņam nav nepieciešams godināt nekādus padievus. Ja cilvēks ir Krišnas bhakta, tad tiek uzskatīts, ka viņš jau ir paveicis visus Vēdu rituālus un godinājis padievus. Tikai pildot Vēdu rituālistiskās ceremonijas un godinot padievus, cilvēks nevar izkopt garīgo kalpošanu Krišnam. Bet tas, kurš pilnībā kalpo Kungam, jau ir izpildījis visus Vēdu norādījumus.
Krišna negribēja, ka bhaktas darbojas tādā veidā. Atrazdamies Vrindāvanā, Viņš gribēja redzēt tikai un vienīgi garīgo kalpošanu. Krišna ir viszinošā Dieva Personība, tāpēc Viņš saprata, ka gani gatavo ziedošanas ceremoniju Indram. Taču pieklājības labad Viņš ar dziļu cieņu un pazemību sāka izjautāt vecākos, kā Mahārādžu Nandu.
Krišna tēvam jautāja: “Tēt, vai jūs gatavojaties rīkot lielu ziedošanas ceremoniju? Ko tā dos, un kam tā domāta? Kādā veidā tā notiks? Esi tik labs, pastāsti! Es ļoti gribu zināt, kā viss notiks. Esi tik labs un saki, kam domāta šī ceremonija?” Nanda Mahārādža uz jautājumu nemaz neatbildēja, uzskatot, ka viņa dēls ir par mazu, lai saprastu visu, kas saistīts ar jagju. Taču Krišna uzstāja: “Tēt, augstsirdīgiem un svētiem cilvēkiem nav noslēpumu. Viņi nevienu neuzskata par draugu vai par ienaidnieku un ir atklāti pret visiem. Un pat tiem, kas nav tik augstsirdīgi, nedrīkst būt noslēpumu pret ģimenes locekļiem un draugiem. Kaut ko var slēpt tikai no ienaidniekiem. Tāpēc tev pret Mani nedrīkst būt nekādu noslēpumu. Visi cilvēki nodarbojas ar auglīgu darbību. Daži zina, kas tā par darbību un ko tā dod, citi darbojas, nezinot mērķi un iznākumu. Tas, kurš darbojas ar pilnīgām zināšanām, saņem pilnīgus augļus, bet tas, kuram nav tādu zināšanu, nesaņem tik pilnīgus augļus. Tāpēc, lūdzu, pastāsti, kāds ir šīs ziedošanas ceremonijas nolūks. Vai šī ziedošana notiek saskaņā ar Vēdu norādījumiem, vai arī tā ir tikai tautas paraža? Esi tik labs un pastāsti visu par šo ceremoniju!”
Uzklausījis Krišnas jautājumus, Mahārādža Nanda atbildēja: “Dēliņ, šī ceremonija vairāk vai mazāk kļuvusi par paražu. Lietus līst, pateicoties debesu valdnieka Indras žēlastībai, un mākoņi ir viņa pārstāvji. Lietum mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme, tāpēc mums ir jāpateicas lietus valdniekam Mahārādžam Indram. Tagad mēs gribam iepriecināt valdnieku Indru, jo viņš visžēlīgi ir atsūtījis mākoņus un labi aplaistījis zemi, lai mums būtu laba raža. Ūdens ir ļoti svarīgs. Bez lietus mēs nevaram kopt lopus un audzēt labību. Bez lietus mēs nevaram dzīvot; tas ir vajadzīgs, lai notiktu veiksmīgas reliģiskās ceremonijas, lai būtu saimnieciskais uzplaukums un lai galu galā mēs varētu sasniegt atbrīvi. Tāpēc mēs nevaram atteikties no šīs ceremonijas; bet, ja kāds aiz iekāres, alkatības vai bailēm tomēr neveic šo ceremoniju, tad tas ir kauns.”
To dzirdējis, Dieva Augstākā Personība Krišna sava tēva un visu Vrindāvanas ganu klātbūtnē sāka runāt tā, lai tīšām sadusmotu debesu valdnieku Indru. Krišna ieteica atteikties no ziedošanas. Bija divi iemesli, kāpēc Viņš negribēja, lai notiktu šī Indras iepriecināšanai domātā ceremonija. Pirmkārt, kā teikts Bhagavad-gītā, nav vajadzīgs godināt padievus, tiecoties pēc materiālās pilnveidošanās. Visi augļi, ko dod padievu godināšana, ir laicīgi, un tikai nesaprātīgi cilvēki vēlas kaut ko pārejošu. Otrkārt, visi laicīgie augļi, ko cilvēks saņem, godinot padievus, patiesībā tiek doti ar Dieva Augstākās Personības atļauju. Bhagavad-gītā skaidri teikts: mayaiva vihitān hi tān. Visus labumus, kas tiek saņemti no padieviem, patiesībā dod Dieva Augstākā Personība. Bez Dieva Augstākās Personības atļaujas neviens nevar kaut ko otram dot. Taču reizēm padievi materiālās dabas ietekmē kļūst lepni un, uzskatot sevi par visvarenajiem, cenšas aizmirst, ka pār viņiem valda Dieva Augstākā Personība. Šrīmad Bhāgavatā skaidri norādīts, ka šajā gadījumā Krišna gribēja sadusmot debesu valdnieku Indru. Krišna bija atnācis, lai iznīcinātu dēmonus un aizsargātu bhaktas. Valdnieks Indra, protams, bija bhakta, nevis dēmons, taču viņš bija ļoti lepns, un Krišna gribēja to pārmācīt. Vispirms Viņš centās sadusmot Indru, pārtraucot Indra-pūdžu, kurai gatavojās Vrindāvanas gani.
Tādēļ Krišna sāka runāt tā, it kā Viņš būtu ateists un karma-mīmāmsas filozofijas piekritējs. Šīs filozofijas sekotāji neatzīst Dieva Personību par visaugstāko. Viņi apgalvo, ka cilvēks, kurš labi darbojas, noteikti saņem darba augļus, un, pat ja ir kāds Dievs, kas cilvēkam tos piešķir, nav nekādas vajadzības Viņu godināt, jo, kamēr cilvēks nestrādā, Dievs viņam nevar dot nekādus augļus. Šie filozofi apgalvo, ka ļaudīm nevis jāgodina padievi vai Dievs, bet vairāk uzmanības jāpievērš saviem pienākumiem, un tad darbam būs labi augļi. Kungs Krišna sāka runāt ar tēvu saskaņā ar šiem karma-mīmāmsas filozofijas principiem. “Tēt, Es domāju, ka jums nav vajadzības godināt kādu padievu, lai veiksmīgi varētu padarīt lauku darbus. Visas dzīvās būtnes atrodas šajā pasaulē atbilstoši agrākajai karmai un aiziet no dzīves, ņemot līdzi pašreizējo karmu. Būtnes piedzimst dažādos dzīvības veidos atbilstoši savai agrākajai darbībai, un nākamā dzimšana ir atkarīga no darbības šajā dzīvē. Dažādu veidu materiālā laime un ciešanas, dzīves ērtības un neērtības ir augļi dažādu veidu darbībai, kas paveikta iepriekšējā vai šajā dzīvē.”
Nanda Mahārādža un citi vecākie iebilda, ka, neiepriecinot valdošo dievību, nav iespējams gūt labus augļus un ar materiālu darbību vien nepietiek. Tā tas patiešām ir. Piemēram, dažreiz neskatoties uz vislabāko ārstēšanu un ārstiem slimnieks nomirst. Tāpēc var secināt, ka laba ārstēšana un labs ārsts paši par sevi nav slimnieka izveseļošanās cēloņi, galu galā to nosaka Dieva Augstākā Personība. Līdzīgi, tēva un mātes rūpes par bērnu nav bērna ērtību cēlonis. Reizēm neskatoties uz visām vecāku pūlēm bērni aiziet neceļos vai nomirst. Tāpēc materiālie cēloņi paši par sevi vēl nerada sekas. Vajadzīga Dieva Augstākās Personības atļauja. Nanda Mahārādža aizstāvēja uzskatu, ka veiksme lauksaimniecībā ir atkarīga no Indras, tāpēc lietus devējs ir jāiepriecina. Kungs Krišna šo uzskatu atspēkoja, norādot, ka padievi dod augļus tikai tiem, kas izpildījuši savus noliktos pienākumus. Padievi nespēj dot neko labu tam, kurš nav paveicis noliktos pienākumus. Tāpēc padievi ir atkarīgi no pienākumu izpildes un galu galā nenosaka, kurš saņems labus augļus.
“Mīļais tēti, nav nekādas vajadzības apmierināt padievu Indru,” teica Kungs Krišna. “Ikvienam jāsaņem savas darbības augļi. Mēs redzam, ka ikviens darbojas saskaņā ar savām dabiskajām tieksmēm, un atbilstoši savām tieksmēm visas dzīvās būtnes – gan cilvēki, gan padievi – iegūst savus darbības augļus. Tikai savas dažādās darbības dēļ dzīvās būtnes iegūst labākus vai sliktākus ķermeņus, uzskata citus par ienaidniekiem, draugiem vai ir vienādas pret visiem. Pienākumi rūpīgi jāpilda saskaņā ar dabiskajām tieksmēm, un nedrīkst novirzīt uzmanību uz dažādu padievu godināšanu. Padievi būs apmierināti ar pareizu pienākumu izpildi, tāpēc nav vajadzības viņus godināt. Labāk kārtīgi pildīsim savus noliktos pienākumus. Īstenībā neviens nevar būt laimīgs, ja viņš pareizi neveic savu nolikto pienākumu. Tas, kurš nepilda pienākumus, kā nākas, tiek salīdzināts ar vieglas uzvedības sievieti. Brāhmanu noliktais pienākums ir Vēdu apgūšana; kšatrijiem jeb karaliskajai kārtai jāaizsargā valsts iedzīvotāji; vaišju kopienai jānodarbojas ar lauksaimniecību, tirdzniecību un govju aizsardzību; bet šūdrām ir jākalpo augstākajām kārtām: brāhmaniem, kšatrijiem un vaišjām. Mēs piederam vaišju kopienai, un mūsu īstais pienākums ir nodarboties ar lauksaimniecību, tirgoties ar lauksaimniecības ražojumiem, aizsargāt govis vai nodarboties ar augļošanu.”
Krišna uzskatīja sevi par vaišju, jo Nanda Mahārādža aizsargāja daudzas govis un Krišna par tām rūpējās. Viņš nosauca četrus vaišju nodarbošanās veidus: lauksaimniecību, tirdzniecību, govju aizsardzību un augļošanu. Lai gan vaišjas var nodarboties ar jebkuru no šiem darbības veidiem, Vrindāvanas iedzīvotāji lielākoties aizsargāja govis.
Krišna skaidroja tālāk: “Viss šajā kosmiskajā izpausmē notiek triju materiālās dabas īpašību – skaidrības, kaislību un neziņas – varā. Šīs trīs īpašības izraisa radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu. Mākoni rada kaislību darbība, tāpēc kaislības ir tās, kas izraisa lietu. Un pēc lietus dzīvās būtnes gūst augļus – panākumus lauksaimniecībā. Kāds tam visam sakars ar Indru? Pat ja tu neiepriecināsi Indru, ko viņš varēs izdarīt? No Indras mēs nesaņemam neko īpašu. Pat ja tāds Indra pastāv, viņš lej ūdeni arī okeānā, kur tas nemaz nav vajadzīgs. Tātad lietus līst gan pār okeānu, gan pār zemi, vienalga, vai esam godinājuši Indru vai ne. Kas attiecas uz mums, tad mums nav vajadzības iet uz kādu citu pilsētu, ciemu vai svešu valsti. Pilsētās ir lielas pilis, bet mēs esam apmierināti ar dzīvi Vrindāvanas mežā. Mums ir svarīgs vienīgi Govardhanas kalns un Vrindāvanas mežs, tāpēc Es tevi lūdzu, mīļais tēti, sarīko ziedošanu, ar kuru mēs iepriecinātu vietējos brāhmanus un Govardhanas kalnu. Labāk vispār aizmirsīsim par Indru.”
Uzklausījis Krišnas vārdus, Nanda Mahārādža atbildēja: “Dēliņ, ja Tu gribi, es sarīkošu atsevišķu ziedošanu, kas būs veltīta vietējiem brāhmaniem un Govardhanas kalnam. Bet tagad ļauj man paveikt Indra-jagju.”
Bet Krišna iebilda: “Tēt, labāk nekavējies. Govardhanas kalnam un vietējiem brāhmaniem veltītā ziedošana aizņems daudz laika. Labāk visu, ko tu esi sagatavojis Indra-jagjai, tūlīt izmanto, lai iepriecinātu Govardhanas kalnu un vietējos brāhmanus.”
Galu galā Mahārādža Nanda piekāpās. Tad gani jautāja Krišnam, kā Viņš vēlas šo jagju rīkot, un Krišna teica: “No graudiem un ghī, kas sagādāti jagjai, pagatavojiet dažādus jaukus ēdienus – rīsus, dālu, halavu, pakoras, purī —, kā arī dažādu veidu piena ēdienus, kā saldos rīsus, rabrī, saldās bumbiņas, sandēšu, rasagulu un ladu un ielūdziet mācītos brāhmanus, kas varētu skaitīt Vēdu himnas un piedāvāt ziedojumus ugunij. Brāhmaniem ir jādāvina visu veidu graudi. Tad izrotājiet un labi pabarojiet govis. Pēc tam dodiet brāhmaniem naudu. Kas attiecas uz zemākajiem dzīvniekiem, kā suņiem, un zemākās kārtas cilvēkiem, kā čandāliem jeb piektajai kārtai, kas tiek uzskatīti par nepieskaramajiem, arī viņi labi jāpabaro ar prasādu. Kad govis būs labi pabarotas ar svaigu zāli, tūlīt ir jāsāk ziedošana, ko sauc par Govardhana-pūdžu. Šī ziedošana ļoti iepriecinās Mani.”
Ar šiem vārdiem Kungs Krišna gandrīz pilnībā aprakstīja vaišju saimniekošanas veidu. Visām cilvēku sabiedrības daļām, kā arī dzīvniekiem – govīm, suņiem, kazām utt. – ir sava nozīme. Ikvienam ir jāsadarbojas ar pārējiem, lai nestu svētību visai sabiedrībai, kurā ietilpst ne tikai kustīgās būtnes, bet arī viss nekustīgais, kā kalni un zeme. Vaišju kopienas īpašais uzdevums ir gādāt par sabiedrības saimniecisko attīstību, audzējot graudus, aizsargājot govis, pārvadājot ēdienu, kad vajadzīgs, un nodarbojoties ar naudas lietām.
No šiem Krišnas vārdiem mēs uzzinām, ka suņus un kaķus, kas tagad kļuvuši tik svarīgi, nedrīkst pamest novārtā, tomēr govju aizsardzība ir daudz svarīgāka nekā suņu un kaķu aizsardzība. Vēl Krišna norāda, ka augstākajām kārtām jārūpējas arī par čandāliem jeb nepieskaramajiem. Svarīgi ir visi, taču daži par sabiedrības attīstību atbild tieši, turpretī citi tikai netieši. Tomēr, ja pastāv Krišnas apziņa, tad tiek gādāts par visu būtņu labklājību.
Ziedošanas ceremonija, ko sauc par Govardhana-pūdžu, tiek rīkota arī Krišnas apziņas kustībā. Kungs Čaitanja ir norādījis, ka, tā kā mums ir jāgodina Krišna, godināma ir arī Viņa zeme Vrindāvana un Govardhanas kalns. To apstiprinot, Kungs Krišna teica, ka Govardhana-pūdža ir tas pats, kas Viņa godināšana. Kopš tā laika Govardhana-pūdža tiek rīkota ik gadus, un to sauc par Anakūtu. Visos tempļos Vrindāvanā un ārpus Vrindāvanas šajā dienā tiek gatavoti milzīgi ēdiena daudzumi, un ēdiens pēc tam tiek izdalīts ļaudīm. Reizēm tas tiek mests pūlī, un ļaudis ar lielu prieku lasa to pat no zemes. Tas nozīmē, ka Krišnam piedāvātā prasāda nekad nekļūst netīra, pat ja tā nokrīt zemē. Tāpēc cilvēki to ar lielu apmierinājumu lasa un ēd.
Tāpēc Dieva Augstākā Personība Krišna teica, lai gani pārtrauc Indra-jagju un sāk Govardhana-pūdžu. Krišna gribēja sodīt Indru, kurš ļoti lepojās ar to, ka ir augstākais debesu planētu valdnieks. Vienkāršie un godīgie gani, kurus vadīja Nanda Mahārādža, uzklausīja Krišnas ieteikumu un darīja visu tieši tā, kā Viņš bija norādījis. Tie godināja Govardhanu un apgāja kalnam apkārt. (Tāpat kā pirmajā Govardhana-pūdžā Vrindāvanas iedzīvotāji arī mūsdienās uzpošas, sapulcējas pie Govardhanas kalna, lai to godinātu, un iet kalnam apkārt, dzenot pa priekšu govis.) Nanda Mahārādža un gani, sekojot Kunga Krišnas norādījumam, uzaicināja mācītos brāhmanus un sāka godināt Govardhanas kalnu ar Vēdu himnām un prasādas piedāvāšanu. Visi Vrindāvanas iedzīvotāji sanāca kopā, izgreznoja govis un pabaroja tās ar zāli. Dzīdami govis pa priekšu, viņi apgāja Govardhanas kalnam apkārt. Gopī, skaisti uzposušās, sēdēja vēršu vilktos ratos un apdziedāja Krišnas spēļu godību. Sanākušie brāhmani bija priesteri Govardhana-pūdžā, un viņi deva savu svētību ganiem un to sievām gopī. Kad ceremonija bija beigusies, Krišna pieņēma milzīgu pārpasaulīgu veidolu un paziņoja Vrindāvanas iedzīvotājiem, ka Viņš ir pats Govardhanas kalns. Viņš to darīja tāpēc, lai bhaktas zinātu, ka Govardhanas kalns neatšķiras no paša Krišnas. Tad Krišna sāka ēst visus piedāvātos ēdienus. Ļaudis joprojām godina Govardhanas kalnu kā pašu Krišnu, un diženi bhaktas ņem Govardhanas kalna akmeņus un godina tos tieši tāpat kā Krišnas Dievību tempļos. Tāpēc bhaktas lasa nelielus Govardhana kalna akmeņus un oļus, lai godinātu tos savās mājās, jo šī godināšana ir tas pats, kas Dievības godināšana. Tas Krišnas veidols, kas baudīja piedāvātos ēdienus, bija pilnīgi atsevišķs, un pats Krišna kopā ar pārējiem Vrindāvanas iedzīvotājiem pazemīgi noliecās šīs Dievības, kā arī Govardhanas kalna priekšā. Tad Krišna paziņoja: “Paskatieties! Govardhanas kalns ir pieņēmis šo milzīgo veidolu un, baudīdams visu piedāvāto, svēta mūs.” Vēl Krišna teica: “Tas, kurš negodinās Govardhanas kalnu tā, kā Es esmu mācījis, nebūs laimīgs. Govardhanā dzīvo daudz čūsku, un tie, kas neveiks nolikto Govardhana-pūdžu, mirs no šo čūsku kodieniem. Visiem Vrindāvanas iedzīvotājiem, kas vēl labu govīm un grib būt laimīgi paši, jāgodina Govardhanas kalns tā, kā Es to esmu norādījis.”
Rīkojot Govardhana-pūdžas ceremoniju, Vrindāvanas iedzīvotāji sekoja Vasudēvas dēla Krišnas norādījumiem un pēc ziedošanas atgriezās mājās.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas “Krišna” divdesmit ceturtajai nodaļai “Govardhanas kalna godināšana”.

Divdesmit piektā nodaļa. Postošais lietus Vrindāvanā

Kad Indra saprata, ka Krišna pārtraucis Vrindāvanas ganu rīkoto ziedošanu, viņš ļoti sadusmojās un izgāza savas dusmas uz Nandas Mahārādžas vadītajiem Vrindāvanas iedzīvotājiem, lai gan labi zināja, ka Krišna pats viņus sargā. Indra valda pār dažādiem mākoņiem, un viņš izsauca sāmvartakas mākoni. Šis mākonis tiek izmantots, kad jāiznīcina visa kosmiskā izpausme. Indra pavēlēja sāmvartakam doties uz Vrindāvanu un visu appludināt. Indra gluži kā dēmons uzskatīja sevi par visvareno augstāko personību. Kad dēmoni kļūst ļoti vareni, viņi izaicina augstāko vadītāju – Dieva Personību. Lai gan Indra nebija dēmons, viņš ļoti lepojās ar savu materiālo stāvokli un gribēja mēroties spēkiem ar pašu augstāko vadītāju. Vismaz tai laikā viņš domāja, ka ir tikpat varens kā Krišna. Indra teica: “Tikai paskatieties, cik nekaunīgi kļuvuši Vrindāvanas iedzīvotāji! Viņi mitinās mežā, tomēr, sava drauga Krišnas, parasta cilvēka, sakūdīti, uzdrīkstas izaicināt padievus.”
Krišna Bhagavad-gītā norāda, ka padievu godinātāji nav īpaši saprātīgi. Vēl Viņš paziņo, ka cilvēkam jāatsakās no visiem godināšanas veidiem un jāpievēršas Krišnas apziņai. Tas, ka Krišna sadusmoja Indru un pēc tam sodīja viņu, ir skaidrs norādījums bhaktām, ka tiem, kas darbojas Krišnas apziņā, nav vajadzības godināt nevienu padievu, pat ja padievs kļūst dusmīgs. Krišna pilnībā aizsargā savus bhaktas, un bhaktām visādā ziņā jāpaļaujas uz Krišnas žēlastību.
Indra lādējās par Vrindāvanas iedzīvotāju rīcību un teica: “Vrindāvanas iedzīvotāji ir izaicinājuši padievus, un par to viņi cietīs materiālajā esamībā. Neziedojot padieviem, viņi nespēs tikt pāri materiālo ciešanu okeānam.” Vēl Indra paziņoja: “Šie Vrindāvanas gani ir paklausījuši pļāpīgajam zēnam Krišnam un aizmirsuši manu varenību. Krišna ir mazs bērns, un, noticēdami bērnam, viņi ir sadusmojuši mani.” Indra pavēlēja sāmvartakas mākonim doties uz Vrindāvanu un sagraut tās labklājību. “Vrindāvanas iedzīvotāji,” teica Indra, “sākuši pārlieku lepoties ar savu materiālo bagātību un kopā ar savu mazo draugu Krišnu jūtas ļoti droši. Krišna domā, ka Viņš ļoti daudz zina, bet patiesībā Viņš ir mazs pļāpa, kas neko nesaprot no kosmiskās kārtības. Vrindāvanas iedzīvotāji ir ņēmuši Krišnu par pilnu, tāpēc viņi jāsoda, un es jau esmu pavēlējis, lai sāmvartakas mākonis dodas uz Vrindāvanu un visu appludina. Ganiem kopā ar visām govīm jāiet bojā.”
Šeit norādīts, ka ciemos un laukos ļaužu labklājībai jābūt atkarīgai no govīm. Ja nav govju, ļaudis zaudē visas savas bagātības. Sāmvartaka un pārējie mākoņi, saņēmuši valdnieka Indras pavēli, ļoti nobijās. Bet valdnieks Indra viņiem teica: “Ejiet pa priekšu, un es uz sava ziloņa kopā ar stiprām vētrām jūs pavadīšu. Lai sodītu Vrindāvanas iedzīvotājus, es izmantošu visu savu spēku.”
Paklausot valdnieka Indras pavēlei, briesmīgie mākoņi ieradās Vrindāvanā un lēja ūdeni aumaļām, bez pārtraukuma. Visu laiku spēra zibens, rībēja pērkons, pūta stiprs vējš un lija. No debesīm bira asi krusas graudi, un gāzās veseli ūdens stabi. Mākoņi pamazām pārklāja visu Vrindāvanu ar ūdeni, un nevarēja vairs atšķirt, kur ir paugurs un kur ir ieleja. Stāvoklis kļuva draudošs it īpaši dzīvniekiem. Pūta stiprs vējš, un visi Vrindāvanas iemītnieki drebēja no briesmīgā aukstuma. Nevarēdami nekur atrast glābiņu, viņi devās pie Govindas, lai meklētu patvērumu pie Viņa lotospēdām. Ļoti bēdīgas izskatījās govis. Tās noliektām galvām, slēpdamas teliņus zem vēdera, gāja pie Dieva Augstākās Personības, lai rastu patvērumu pie Viņa lotospēdām. Visi Vrindāvanas iedzīvotāji sāka lūgt Kungu Krišnu: “Dārgais Krišna,” viņi teica. “Tu esi visvarens un ļoti mīli savus bhaktas. Lūdzu, pasargā mūs no Indras dusmām!”
Krišna uzklausīja lūgšanu un arī saprata, ka Indra, kurš nav ticis godināts ar ziedošanas ceremoniju, pavisam nelaikā uzsūtījis Vrindāvanai lietu, briesmīgu krusu un stiprus vējus. Krišna zināja, ka Indra tādā veidā pauž dusmas. Tāpēc Viņš secināja: “Šis padievs sevi uzskata par visaugstāko un rāda savu lielo spēku, bet Es viņam parādīšu, kas Es esmu, un likšu saprast, ka viņš nav neatkarīgs Visuma vadītājs. Es esmu Kungs pār visu, un Es atbrīvošu Indru no viltus lepnuma, ko izraisījusi varas apziņa. Padievi ir Mani bhaktas, un tāpēc tie nevar aizmirst, ka Es esmu visaugstākais, bet tā vai citādi Indru ir apreibinājusi materiālā vara, un viņš aiz lepnuma ir zaudējis saprašanu. Es viņu atbrīvošu no viltus lepnuma. Es aizsargāšu savus tīros Vrindāvanas bhaktas, kas pilnīgi atkarīgi no Manas žēlastības un kurus Es esmu uzņēmies aizstāvēt. Es viņus izglābšu ar savām mistiskajām spējām.”
To visu pārdomājis, Kungs Krišna ar vienu roku pacēla Govardhanas kalnu, gluži kā bērns paceļ no zemes sēni. Paveicis šo pārpasaulīgo darbu, Viņš uzrunāja savus bhaktas: “Mani dārgie brāļi, Mans tēti, mīļie Vrindāvanas iedzīvotāji, jūs bez bailēm varat nākt zem Govardhanas kalna lietussarga. Nāciet droši un nebaidieties, ka tas varētu izkrist Man no rokām. Stiprais lietus un vējš jums ir sagādājuši tik daudz ciešanu, tāpēc Es esmu pacēlis šo kalnu, kas jūs aizsargās gluži kā milzīgs lietussargs. Manuprāt, jums vairs nekas nedraudēs. Nāciet ar visiem lopiem un esiet laimīgi zem šī lielā lietussarga.” Tā Kungs Krišna pārliecināja Vrindāvanas iedzīvotājus, un tie, ņemot līdzi visu savu mantību un lopus, pagāja zem kalna, kur viņi varēja justies droši.
Vrindāvanas iedzīvotāji kopā ar visiem lopiem dzīvoja zem kalna veselu nedēļu, un viņus nemocīja ne izsalkums, ne slāpes, ne arī kādas citas neērtības. Visi bija pārsteigti, redzot, kā Krišna ar kreisās rokas mazo pirkstiņu tur kalnu. Arī debesu valdnieks Indra, redzēdams Krišnas neparastās mistiskās spējas, bija satriekts un nezināja vairs ko darīt. Viņš sasauca kopā visus mākoņus un teica, lai tie iet projām. Debesis atkal kļuva skaidras, parādījās saule, un stiprais vējš pārstāja pūst. Tad Krišna, Dieva Augstākā Personība, Govardhanas kalna cēlājs, teica: “Dārgie gani! Tagad jūs kopā ar sievām, bērniem, govīm un visu savu mantību varat iet, jo viss ir beidzies. Plūdu vairs nav, un ūdens upē ir nokrities.”
Vīri salika mantas ratos un lēnām devās projām, ņemot līdzi govis un visu pārējo. Kad zem Govardhanas kalna neviens vairs nebija, Kungs Krišna to lēnām nolaida agrākajā vietā. Viss bija padarīts. Vrindāvanas iedzīvotāji nāca pie Krišnas un ar lielu sajūsmu apskāva Viņu. Gopī, kuras ļoti mīlēja Krišnu, deva Kungam rūgušpienu, kas bija pietecējis ar asarām, un nepārtraukti svētīja puisēnu. Arī māmiņa Jašoda, māmiņa Rohinī, Nanda un Balarāma, kurš ir visstiprākais no stiprākajiem, viens pēc otra apskāva Krišnu un dziļā mīlestībā svētīja Viņu atkal un atkal. Dažādi debesu padievi no tādām planētu sistēmām kā Sidhalokas, Gandharvalokas un Čāranalokas dziļā apmierinājumā kaisīja pār zemi ziedus un pūta gliemežnīcas. Skanēja bungas, un, dievišķu jūtu iedvesmoti, Gandharvalokas iemītnieki Kungam par prieku sāka spēlēt tamburus. Pēc šī notikuma Dieva Augstākā Personība kopā ar saviem dārgajiem draugiem un lopiem atgriezās mājās. Gopī kā parasti sāka apdziedāt Kunga Krišnas spēles, un šīs slavas dziesmas skanēja ļoti izjusti, jo gopī dziedāja no sirds.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas “Krišna” divdesmit piektajai nodaļai “Postošais lietus Vrindāvanā”.

Go pūdža

Kungs Krišna ir govju un buļļu aizgādnieks, tādēļ šai dienā svin gan Govardhana pūdžu, gan Go-pūdžu jeb Go-krīdu.

Sabiedrības skolotājs Kungs Krišna pats ar savu piemēru parādīja, ka tirgotājiem jeb vaišjām jāgādā par govīm un buļļiem un jāaizsargā šie vērtīgie lopi. Kā norādīts smriti, govs ir cilvēka māte un bullis ir viņa tēvs. Govs ir māte tādā ziņā, ka sabiedrība izmanto govs pienu, tāpat kā bērns dzer mātes pienu. Līdzīgā kārtā bullis ir sabiedrības tēvs, jo sabiedrība izmanto buļļus, lai apstrādātu zemi un audzētu graudus, un šajā ziņā bullis apgādā sabiedrību, tāpat kā tēvs pelna naudu, lai uzturētu bērnus. Nogalinot tēvu un māti, sabiedrība cērt savas dzīvības saknes. Šajā pantā minēts, ka brīnišķīgās govis un buļļi bijuši raibi un daudzkrāsaini – sarkani, melni, zaļi, dzelteni, pelēki utt. Lopi ar savām pievilcīgajām krāsām un gaišo noskaņu padarīja jauku visu gaisotni. (Bhāg. 3.2.29.k.)

Tā kā bullis un govs ir tavs tēvs un māte, kā tu vari viņus nogalināt un ēst? Kas tas ir par reliģijas principu? Kas ir tavas drosmes pamatā, ka tu rīkojies tik ļauni?
Ikviens saprot, ka mēs dzeram govs pienu un izmantojam buļļu palīdzību lauksaimniecības produktu audzēšanā. Tēvs dod pārtikas graudus un māte dod pienu, tie ir nepieciešami izdzīvošanai, tādēļ bulli un govi uzskata par tēvu un māti. Vēdu civilizācijā ir septiņas mātes, un starp tām ir govs. Tādēļ Šrī Čaitanja Mahāprabhu izaicināja musulmani Kazi: “Kādiem reliģijas principiem tu seko, nogalinot un apēdot savu tēvu un māti?” Civilizētā sabiedrībā neviens neuzdrošinās nogalināt tēvu un māti pārtikai. Šrī Čaitanja Mahāprabhu nosauca islāma reliģiju par tēva un mātes nogalinātāju. Arī kristietībā galvenais bauslis ir: “Tev nebūs nokaut.” Tomēr kristieši to neievēro, viņi prasmīgi nokauj un būvē arvien jaunas lopkautuves. Mūsu Krišnas apziņas kustībā pirmais noteikums ir neēst nekādu gaļu. Nav svarīgi, vai tā ir govs vai kazas gaļa, bet mēs īpaši uzsveram aizliegumu ēst govs gaļu, jo šāstrās govs ir nosaukta par mūsu māti. (Ādi līla, 17.154.)

Saskaņā ar izpratni, kas valdīja Vēdu sabiedrībā, cilvēks jau no dzimšanas ir parādnieks ļoti daudziem. Mēs esam parādā riši jeb viedajiem, jo saņemam zināšanas no viņu pārpasaulīgajiem rakstiem, piemēram, no Šrīlas Vjāsadēvas sastādītās Šrīmad-Bhāgavatas. Svēto rakstu autori zina pagātni, tagadni un nākotni, un mēs tiekam mudināti izmantot šīs nenovērtējamās zināšanas. Tādējādi mēs esam parādā gudrajiem.
Vēl mēs esam parādā padieviem, jo viņi vada Visuma norises un dod to, kas mums vajadzīgs: saules dievs Sūrja sūta mums saules starus; mēness dievs Čandra – mēness starus; Vāju gādā par gaisu utt. Pār katru elementu valda kāds padievs.
Mēs esam parādā arī parastām dzīvām būtnēm, kuru pakalpojumus izmantojam. Piemēram, mēs dzeram govs pienu. Saskaņā ar vēdisko izpratni govs tiek uzskatīta par vienu no mūsu mātēm, jo mēs dzeram tās pienu, gluži tāpat kā piedzimstot dzeram mātes pienu. Šrīmad-Bhāgavatā minētas septiņas mātes: mūsu pašu māte, skolotāja vai garīgā skolotāja sieva, brāhmana sieva, valdnieka sieva, zīdītāja, govs un zeme. Mēs esam parādā visām septiņām mātēm, kā arī savam tēvam, brāļiem, draugiem, radiniekiem un senčiem. (Vēl otra iespēja, septiņpadsmitā nodaļa. Patiesības mirklis)

Līdzīgi Bhagavad-gīta ir Vēdu rakstu būtība, tāpat kā piens ir asins ekstrakts. Piens ir pārstrādātas govs asinis. Arī mātes piens. No kurienes rodas mātes piens? Tas rodas no asinīm, kas pārstrādājas tā, ka kļūst par barojošu un garšīgu bērna ēdienu. Līdzīgi govs piens ir visbarojošākais un vērtīgākais pārtikas produkts. Bhagavad-gīta ir kā piens no Vēdu literatūras govs. Slaucējs ir pats Krišna. Piena dzērāji esam mēs, ar Ardžunas palīdzību. Tā viss ir nonācis pie mums šai vietā. (Bhagavad-gītas lekcija, Monreāla, 1968. gada 3. jūnijs)

Iemiesotā dharma vaicā govij. Viņa vēršas pie govs, pie ambas. “Amba” nozīmē “māte”. Tātad govs ir mūsu māte. Kādēļ māte? No praktiskā skatu punkta raugoties, mēs dzeram pienu. Tad kā govs var nebūt mūsu māte? Viņa ir māte. Mēs dzeram viņas pienu. Vēdu civilizācijā ir septiņas mātes:
ātma-māta guroh patnī
brāhmanī rādža-patnika
dhenur dhatrī tatha prithvi
saptaita mātarah smritah
Māte, no kuras klēpja esam piedzimuši, ir ātma-māta. Guroh patnī ir skolotāja vai garīgā skolotāja sieva. Brāhmanī ir brāhmana sieva. Ātma-māta guroh patnī brāhmanī rādža-patnika, un karaliene, valdnieka sieva. Viņa arī ir māte. Dhenu jeb govs. Govs arī ir māte. Un “dhatrī” nozīmē “aukle”. Aukle arī ir māte. Tatha prithvi, un zeme, zeme arī ir māte. Zeme, kur esam piedzimuši, sanskritā tiek apzīmēta kā “desa-matrika”. Tā arī ir māte. Māte zeme, mātes valoda. Mums ir tik daudz mātes, un starp tām ir govs. Tādēļ pie viņas vēršas kā pie ambas. “Amba” nozīmē “māte”. Gudžaratas provincē māti sauc par ambu. Un Indijas Apvienotajā provincē māti sauc par ambu, lauzītā valodā par ammu. Tas nāk no ļoti seniem laikiem. Māte ir Amba-dēvī. Bombejā ir milzīgs Mātes Durgas jeb Kali templis. Amba-dēvī angļi nosauca par Bamba-dēvī, un tā radās vārds “Bombeja”. Bombejā ir milzīgs Ambas templis. No šī vārda radās Bamba. Tāpat kā ar sindhu – Sindhu-dēšas iedzīvotājus nosauca par hindu. Muhamedāņi izrunā skaņu “s” kā “h”. Tā no sindhu radās hindu. Vārds “hindu” nav atrodams nevienā Vēdu rakstā. Šo vārdu ir radījuši ieceļotāji. Arābi Indiju sauc par Bhārata-varšu.
Hinduisms nav reliģija. “Hindu” ir svešinieku dots nosaukums. Indijas reliģija ir varnāšrama-dharma, četru varnu un četru āšramu iekārta. Savukārt “sanātana-dharma” nozīmē “mūžīga reliģija”. Cilvēcei ir viena reliģija. To sauc “sanātana”. Dzīvā būtne ir sanātana. Mamaivamso džīva-bhūto džīva-loke sanātanah. Bhagavad-gītā ir vārds “sanātanah”, un vienpadsmitajā nodaļā Krišna tiek saukts par sanātanas tvam. Ir cita zeme, garīgā pasaule, ko sauc sanātana. Bhagavad-gītā ir frāze: “paras tasmāt tu bhāvo ‘njo ‘vjakto ‘vjaktāt sanātanah.” Termins “sanātana” ir ļoti svarīgs. Dzīvā būtne ir sanātana un Dievs ir sanātana, un garīgā pasaule ir sanātana, un process, kad cilvēks atjauno zaudētās attiecības ar Dievu un nonāk atpakaļ Dieva valstībā, tiek saukts par sanātana dharmu. Sanātana dharma. Tās ir mūsu mūžīgās attiecības ar Dievu. (Šrīmad Bhāgavatas lekcija 1.16.19. Havajas, 1974. gada 15. janvāris)