Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Gaura pūrnima

1. marts

Gaura Pūrnima ir Kunga Čaitanjas atnākšanas gadadiena. Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir pats Krišna. Viņš bhaktas veidolā ir atnācis 1486. gadā Mājāpurā.
Šai dienā bhaktas badojas līdz uzlec mēness, pēc tam bauda anukalpu jeb ēdienu, ko var ēst ēkādašī dienā.

Citāts no “Kunga Čaitanjas mācības”

Čaitanja Mahāprabhu piedzima Nadijas pilsētā, Mājāpurā, tūlīt pēc saulrieta 1407. šakābdas 23. phālgunā, kas atbilst 1486. gada 18. februārim kopš Kristus dzimšanas. Tajā brīdī bija mēness aptumsums un Nadijas ļaudis kā jau parasti šādā gadījumā peldējās Bhāgīrathī, skaļi saukdami: “Haribol!” Viņa tēvs Džaganātha Mišra, nabadzīgs vēdiskais brāhmans, un māte Šačīdēvī, īsta paraugsieviete, bija Silhētas brāhmanu pēcnācēji. Mahāprabhu bija brīnišķīgs bērns, un pilsētas sievietes nāca viņu apraudzīt un nesa dāvanas. Vectēvs no mātes puses Pandits Nīlāmbara Čakravartī, pazīstams astrologs, pareģoja, ka bērns ar laiku kļūs par izcilu personību, un tāpēc nosauca viņu par Višvambharu. Apkārtnes sievietes zeltainās ādas krāsas dēļ bērnu iesauca par Gaurahari, bet māte viņu sauca par Nimāi, jo puisēns bija piedzimis blakus nimbas kokam. Zēns bija ļoti skaists, un visi labprāt nāca uz viņu paskatīties. Puisēns auga, kļuva untumains un draiskulīgs. Kad zēnam apritēja pieci gadi, viņu uzņēma pāthašālā, kur tas ļoti ātri apguva bengāļu valodu.
Lielākā daļa tā laika biogrāfu ir minējuši vairākus nostāstus par brīnumiem, ko Čaitanja veica bērnībā. Ir teikts, ka māte bērnu turējusi rokās un viņš visu laiku brēcis, bet, kad kaimiņu sievietes saukušas: “Haribol!” viņš beidzis raudāt. Tā viņš panācis, ka mājā pastāvīgi bija dzirdams “Haribol!”, kas liecināja par mūsu varoņa nākotnes misiju. Vēl ir teikts, ka reiz, kad māte devusi dēlam saldumus, viņš no tiem atteicies un ēdis mālus. Kad māte jautājusi, kāpēc puisēns tā dara, viņš atbildējis, ka saldumi vienalga ir tikai pārveidoti māli, tāpēc tikpat labi var ēst arī mālus. Māte, kas bija pandita sieva, paskaidrojusi, ka katra lieta noteiktā stāvoklī ir lietojama noteiktā veidā. Kad zeme ir māla pods, tā lietojama ūdens nešanai, bet, kad tā ir ķieģelis, ar to nevar nest ūdeni. Tāpēc māls saldumu veidā ir derīgs ēšanai, bet mālu citos stāvokļos ēst nevar. Tā viņa pārliecinājusi zēnu, kurš atzinis, ka ēst mālus ir muļķīgi, un piekritis nekad vairs tā nedarīt. Ir minēts vēl viens brīnums. Mājās viesojies kāds svētceļnieks brāhmans. Viņš pagatavojis ēdienu un meditācijā piedāvājis to Krišnam. Pa to laiku atnācis mazais Čaitanja un apēdis rīsus. Brāhmans bijis ļoti pārsteigts par zēna izdarīto un pēc Džaganāthas Mišras lūguma pagatavojis ēdienu vēlreiz. Un atkal, kamēr brāhmans meditācijā piedāvājis rīsus Krišnam, puisēns tos apēdis. Džaganātha Mišra pierunājis brāhmanu gatavot vēl trešo reizi. Mājā visi jau gulējuši, un zēns atklājis ceļiniekam savu Krišnas veidolu un svētījis viņu. Ieraudzījis savu godināmo Dievību, brāhmans nonācis pilnīgā ekstāzē. Ir teikts arī, ka reiz divi zagļi paņēmuši puisēnu un aiznesuši prom no tēva mājas, lai nozagtu dārgakmeņus, ar kuriem viņš bijis izrotāts. Pa ceļam tie devuši viņam saldumus. Zēns apbūris viņus ar savu maldinošo spēku tā, ka zagļi atnesuši viņu atpakaļ mājās. Zagļi ļoti nobijušies, ka viņus noķers, pametuši bērnu un bēguši prom, ko kājas nes. Vēl ir stāstīts par kādu citu brīnumu, kad zēns prasījis un saņēmis no Hiranjas un Džagadīšas visu, ko tie bija sagādājuši Krišnas godināšanai Ēkādašī dienā. Četru gadu vecumā mazais Čaitanja reiz apsēdies uz izmestiem podiem, kuros bijis gatavots ēdiens. Šos podus viņa māte uzskatījusi par nešķīstiem, bet zēns paskaidrojis, ka attiecībā uz izmestiem podiem nevar būt ne runas par nešķīstību vai svētumu. Šie nostāsti attiecas uz Čaitanjas bērnību līdz piecu gadu vecumam.
Astoņu gadu vecumā Čaitanju uzņēma Gangādāsas Pandita tolā Gangānagarā, Mājāpuras ciema tuvumā. Divos gados zēns labi iemācījās sanskrita gramatiku un retoriku. Pēc tam viņš nodarbojās ar pašmācību. Mājās viņa tēvam bija visas svarīgākās grāmatas, jo tēvs pats bija pandits. Cik var saprast, Čaitanja pats apguva smriti un njāju, sacenzdamies ar draugiem, kuri tai laikā mācījās pie slavenā Pandita Raghunāthas Širomani.
Desmit gadu vecumā Čaitanja labi zināja gramatiku, retoriku, smriti un njāju. Drīz pēc tam viņa vecākais brālis Višvarūpa aizgāja no mājām un pieņēma sanjāsī (askēta) āšramu (kārtu). Lai gan Čaitanja bija ļoti jauns, viņš mierināja vecākus, teikdams, ka kalpos tiem, lai iepriecētu Dievu. Drīz pēc tam no šīs pasaules aizgāja viņa tēvs. Māte ārkārtīgi bēdājās, bet Mahāprabhu, kā vienmēr nesatricināms, mierināja māti, kura nu bija atraitne.
Četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecumā Mahāprabhu apprecējās ar Lakšmīdēvī, Vallabhāčārjas meitu, kas arī bija no Nadijas. Tai laikā Čaitanja tika uzskatīts par vienu no labākajiem Nadijas zinātniekiem, bet Nadija bija pazīstama kā njājas filozofijas un sanskrita mācību centrs. Čaitanjam literārā diskusijā baidījās stāties pretī ne vien smārta panditi, bet pat naijājikas. Būdams precēts cilvēks, Čaitanja devās uz Austrumbengāliju, uz Padmas krastiem, lai nopelnītu naudu. Tur viņš parādīja savas zināšanas un labi nopelnīja. Pa laikam viņš sludināja arī vaišnavismu. Čaitanja sludināja vaišnavisma principus Tapanamišram un pēc tam lika viņam apmesties uz dzīvi Benaresā. Kamēr Čaitanja bija Austrumbengālijā, viņa sievu Lakšmīdēvī sakoda čūska, un viņa atstāja šo pasauli. Atgriezies mājās, Čaitanja redzēja, ka māte sēro. Viņš mierināja to, stāstot par cilvēka dzīves nedrošību. Pēc mātes lūguma viņš apprecēja Rādžas Pandita Sanātanas Mišras meitu Višnupriju. Kad Čaitanja atgriezās no pravāsas jeb pagaidu uzturēšanās vietas, viņam pievienojās draugi. Nu Mahāprabhu bija plaši pazīstams, un viņu uzskatīja par labāko Nadijas panditu. Kēšava Mišra no Kašmiras, kurš sauca sevi par Diženo Digvidžajī, ieradās Nadijā, lai diskutētu ar vietējiem panditiem. Baidīdamies no tā saucamā uzvarošā pandita, Nadijas tolas skolotāji atstāja pilsētu, aizbildinoties ar ielūgumiem. Kēšava sastapās ar Mahāprabhu Barokonaghātā, Mājāpurā, un jauneklis īsā sarunā viņu pilnīgi uzveica. Pazemojumā Kēšava slepus atstāja Nadiju. Tā Nimāi Pandits bija kļuvis par sava laika ievērojamāko panditu.
Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā viņš kopā ar savu mācekļu pulku devās uz Gaju, kur pieņēma garīgo iesvētību no Īšvaras Purī, vaišnavu sanjāsī un slavenā Mādhavēndras Purī mācekļa. Atgriezies Nadijā, Nimāi Pandits kļuva par reliģijas sludinātāju. Viņa dievbijība bija tik acīmredzama, ka Advaita Prabhu, Šrīvāsa un citi, kas jau pirms Čaitanjas dzimšanas bija pieņēmuši vaišnavismu, bija pārsteigti par to, cik ļoti jauneklis izmainījies. Viņš vairs nebija kareivīgs naijājika, strīdīgs smārta vai kritisks retoriķis. Dzirdot Krišnas vārdu, viņš bieži zaudēja samaņu un izturējās kā cilvēks, kuru iedvesmo reliģiskas jūtas. Šo notikumu aculiecinieks Murāri Gupta teica, ka Čaitanja, ko pavadīja simtiem sekotāju, no kuriem lielākā daļa bija izglītoti zinātnieki, Šrīvāsas Pandita mājā atklāja savus debesu spēkus. Tieši tur Čaitanja ar patiesīgiem sekotājiem nodibināja nakts kīrtanas skolu. Tur viņš dziedāja, dejoja un pauda visdažādākās reliģiskās jūtas. Viņam pievienojās vaišnavisma sludinātājs Nitjānanda Prabhu, kurš bija atgriezies no ceļojuma pa visu Indiju. Patiesībā tajā laikā no visām Bengālijas malām ieradās dedzīgi panditi, kas sludināja vaišnavismu, un pievienojās Čaitanjam. Nadija kļuva par pastāvīgu centru daudziem vaišnavu āčārjām, kuru misija bija dot cilvēcei garīgumu, sniedzot cildeno vaišnavismu.
Pirmais norādījums, ko Čaitanja deva Prabhu Nitjānandam un Haridāsam bija: “Draugi, ejiet pa pilsētas ielām, klauvējiet pie durvīm un lūdziet, lai cilvēki dzīvo svētu dzīvi un dzied Hari vārdu, un tad katru vakaru nāciet un stāstiet, kā veicies ar sludināšanu.” Saņēmuši šādu norādījumu, abi sludinātāji devās ceļā un sastapa Džagāju un Mādhāju, divus ārkārtīgi pagrimušus cilvēkus. Padzirdējuši Mahāprabhu norādījumu, Džagājs un Mādhājs apvainoja sludinātājus, bet drīz vien Kunga Čaitanjas dotās bhakti (mīlestības uz Dievu) ietekmē pārvērtās. Nadijas ļaudis bija ļoti pārsteigti. Viņi teica: “Nav šaubu par to, ka Nimāi Pandits ir ne vien liels ģēnijs, bet arī Visvarenā Dieva misijas nesējs.” No tā laika līdz divdesmit trīs gadu vecumam Mahāprabhu sludināja savu mācību ne tikai Nadijā, bet arī visās svarīgākajās apkārtnes pilsētās un ciemos. Sekotāju mājās viņš rādīja brīnumus, mācīja ezoteriskos bhakti principus un dziedāja sankīrtanu ar citiem bhaktām. Sekotāji Nadijā sāka dziedāt Hari svēto vārdu ielās un tirgos. Tas bija ārkārtīgi neparasti, un cilvēku attieksme bija ļoti dažāda. Bhaktas bija bezgala priecīgi. Smārta brāhmani sāka apskaust Nimāi Pandita panākumus un žēlojās Čandam Kazi, ka Čaitanja neuzvedas kā hinduists. Kazi ieradās pie Šrīvāsas Pandita un sasita mridangu (kholas bungas), paziņodams: ja Nimāi Pandits savas dīvainās reliģijas dēļ nebeigs trokšņot, tad viņu kopā ar visiem sekotājiem ar varu pievērsīs muhamedānismam. To uzzinājis, Mahāprabhu lika, lai pilsētas iedzīvotāji vakarā sanāk kopā ar lāpām rokās. Kad tie sapulcējās, Nimāi ar 14 grupās sadalītu sankīrtanu devās uz priekšu. Ieradies Kazi mājās, Čaitanja ilgi runāja ar viņu un beigās, pieskardamies Kazi, ielika viņa sirdī vaišnavu jūtas. Tad Kazi raudādams atzinās, ka jutis ļoti spēcīgu garīgu ietekmi, kas attīrījusi viņu no visām šaubām un radījusi garīgas jūtas, kuras savukārt izraisījušas visaugstāko ekstāzi. Kazi pievienojās sankīrtanas grupai. Visi bija pārsteigti par Diženā Kunga garīgo spēku; pēc šī notikuma simtiem ķeceru atgriezās ticībā un pievienojās Višvambharas kustībai.
Pēc kāda laika vairāki skaudīgi un zemiski Kulijas brāhmani uzsāka strīdu ar Mahāprabhu un pulcināja piekritējus, lai stātos viņam pretim. Nimāi Pandits bija maigas dabas, taču stingrs principos. Mahāprabhu paziņoja, ka šķelšanās un sektantisms ir lieli garīgās attīstības ienaidnieki, tāpēc, kamēr vien viņš būs Nadijas iedzīvotājs un piederēs noteiktai ģimenei, viņa misija nevarēs būt pilnīga. Viņš nolēma kļūt par pasaules pilsoni, saraujot saites ar ģimeni, kastu un ticību, un ar tādu pārliecību pieņēma sanjāsī kārtu. Tas notika Katvā Kēšavas Bhāratī vadībā. Tai laikā Čaitanjam bija divdesmit četri gadi. Māte un sieva šķiroties raudāja rūgtas asaras, bet mūsu varonis, lai gan maigu sirdi, bija stingrs principos. Viņš atstāja savu māju mazo pasaulīti un devās bezgalīgajā, garīgajā Krišnas valstībā pie visiem ļaudīm.
Pieņēmis sanjāsu, Čaitanja saņēma ielūgumu apmeklēt Advaitas Prabhu māju Šāntipurā. Advaitam izdevās uzaicināt arī visus draugus un padomdevējus no Nadijas un atvest Šačīdēvī, lai māte varētu tikties ar dēlu. Ieraugot dēlu sanjāsī tērpā, Šačīdēvī sirdi pārņēma gan prieks, gan bēdas. Kā jau sanjāsī Krišnam Čaitanjam nebija mugurā nekā cita, kā vienīgi kaupīna un bahirvāsa (virsdrēbes). Galva bija noskūta, un rokās bija danda (nūja) un kamandalu (vientuļnieka ūdens trauks). Svētais dēls nometās mātei pie kājām un teica: “Māmiņ! Šis ķermenis pieder tev, un man tevi jāklausa. Ļauj man doties uz Vrindāvanu un tur garīgi pilnveidoties.” Māte, parunājusi ar Advaitu un citiem, lūdza dēlu palikt Purī (Džaganāthas pilsētā), lai šad un tad varētu kaut ko dzirdēt par viņu. Mahāprabhu piekrita un pēc dažām dienām devās no Šāntipuras uz Orisu. Biogrāfi ir sīki aprakstījuši Krišnas Čaitanjas (šo vārdu viņš saņēma pēc sanjāsas pieņemšanas) ceļojumu no Šāntipuras uz Purī. Mahāprabhu ceļoja gar Bhāgīrathī līdz Čatrabhogai, kas tagad atrodas Thānā Mathurāpurā, Dimantu ostā, 24 Parganas. Tālāk viņš ar laivu aizbrauca līdz Prajāgaghātai Midnapuras apgabalā. No turienes Čaitanja gāja caur Balasori un Kataku uz Purī, pa ceļam apskatīdams Bhūvanēšvaras templi. Ieradies Purī, viņš templī apskatīja Džaganāthu un pēc Sārvabhaumas lūguma apmetās pie viņa. Sārvabhauma bija varens tā laika pandits. Viņa zināšanām nebija robežu. Viņš bija sava laika labākais naijājika un bija pazīstams kā Šankarāčārjas skolas viserudītākais zinātnieks vēdāntas filozofijā. Sārvabhauma bija dzimis Nadijā (Vidjānagarā) un vietējā tolā mācījis njājas filozofiju neskaitāmiem skolēniem. Viņš bija pārcēlies uz Purī kādu laiku pirms Nimāi Pandita dzimšanas. Viņa svainis Gopīnātha Mišra iepazīstināja mūsu jauno sanjāsī ar Sārvabhaumu, kurš bija pārsteigts par Čaitanjas skaistumu un baidījās, ka jauneklim būs grūti saglabāt sanjāsadharmu visu mūžu. Gopīnātha, kurš pazina Mahāprabhu vēl no Nadijas laikiem un ļoti cienīja viņu, teica, ka šis sanjāsī nav parasts cilvēks. Starp Gopīnāthu un Sārvabhaumu iedegās karsts strīds. Pēc tam Sārvabhauma palūdza Mahāprabhu noklausīties savu Vēdāntasūtru lasījumu, un Mahāprabhu pieklājīgi piekrita. Čaitanja klusi sēdēja un klausījās, kā diženais Sārvabhauma septiņas dienas nopietni izklāsta Vēdāntu. Beigu beigās Sārvabhauma teica: “Krišna Čaitanja! Manuprāt tu nesaproti Vēdāntu, jo neko nesaki, noklausījies manu lasījumu un skaidrojumus.” Čaitanja atbildēja, ka lieliski sapratis sūtras, bet nespējis aptvert, ko Šankarāčārja domājis ar saviem skaidrojumiem. Pārsteigtais Sārvabhauma teica: “Kā tas var būt, ka tu saproti sūtras, bet nesaproti komentārus, kas tās izskaidro? Labi! Ja tu saproti sūtras, tad, lūdzu, paskaidro tās.” Tad Mahāprabhu izskaidroja visas sūtras pats, nemaz nepieminot panteistiskos Šankaras komentārus. Sārvabhauma ar savu aso saprātu ieraudzīja Čaitanjas skaidrojumu patiesumu, skaistumu un argumentu harmoniju un teica, ka pirmo reizi redz kādu, kas tik vienkārši prot izskaidrot Brahmasūtras. Sārvabhauma arī atzina, ka Šankaras komentārus Vēdāntasūtrai viņam vienmēr bijis grūtāk saprast nekā Mahāprabhu teikto. Tad Sārvabhauma sacīja, ka vēlas kļūt par Čaitanjas piekritēju un sekotāju. Dažu dienu laikā Sārvabhauma kļuva par vienu no labākajiem tā laika vaišnaviem. To uzzinājuši, visi orisieši dziedāja Krišnam Čaitanjam slavas dziesmas; simtiem cilvēku nāca pie Kunga, lai kļūtu par viņa sekotājiem. Tad Mahāprabhu radās vēlēšanās apceļot Dienvidindiju, un viņš devās uz turieni kopā ar Krišnadāsu Brāhmanu.
Biogrāfi ir sīki aprakstījuši šo ceļojumu. Vispirms Čaitanja devās uz Kūrmakšētru, kur brīnumainā kārtā izārstēja Vāsudēvu, kas bija slims ar lepru. Godāvari upes krastā viņš satika Rāmānandu Rāju, Vidjānagaras gubernatoru, un viņi runāja par prēmabhakti. Kungs Čaitanja paveica vēl vienu brīnumdarbu, pieskardamies septiņiem tālas kokiem (tie acumirklī pazuda). Dašarathas dēls Rāmačandra cauri šiem kokiem bija izšāvis bultu un nogalinājis diženo Bali Rādžu. Ceļojuma laikā Čaitanja sludināja vaišnavismu un nāmasankīrtanu. Rangakšētrā viņš četrus mēnešus dzīvoja pie Vēnkatas Bhatas, gaidīdams lietus sezonas beigas. Visu Vēnkatas ģimeni, desmitgadīgo dēlu Gopālu ieskaitot, Mahāprabhu no Rāmānudžas vaišnavisma pievērsa Krišnabhakti. Vēlāk Gopāla ieradās Vrindāvanā un kļuva par vienu no sešiem Gosvāmī – praviešiem, kuri kalpoja savam vadītājam Šrī Krišnam Čaitanjam. Iemācījies sanskritu no sava tēvoča Prabodhānandas Sarasvatī, Gopāla uzrakstīja vairākas grāmatas par vaišnavismu.
Čaitanja apmeklēja daudzas Dienvidindijas vietas un aizgāja līdz pašam Komorinas ragam. Pēc diviem gadiem viņš caur Bhīmas Pandepuru atgriezās Purī. Pandepurā viņš sastapa un pievērsa ticībai Tukārāmu, kurš kopš tā laika kļuva par reliģijas sludinātāju. Tas ir aprakstīts Tukārāmas ābhāngās, kuras vienā sējumā sakopojis Mr. Satjēndra Nāths Tagore no Bombejas civildienesta. Ceļojuma laikā Čaitanja vairākkārt runāja ar budistiem, džainiem un mājāvādī, pārvērzdams pretiniekus par vaišnaviem.
Kad Čaitanja Mahāprabhu atgriezās Purī, viņam pievienojās Rādža Pratāparudradēva un vairāki panditi brāhmani. Čaitanjam jau bija divdesmit septiņi gadi. Divdesmit astoņu gadu vecumā viņš ceļoja pa Bengāliju, līdz pašai Maldas Gaudai. Tur viņš satika divas diženas personības – Rūpu un Sanātanu. Šie brāļi, Karnātikas brāhmanu pēcnācēji, bija nonākuši stiprā musulmanisma ietekmē, jo pastāvīgi atradās Gaudas imperatora Huseina Šaha sabiedrībā. Imperators bija pat izmainījis viņu vārdus, un brāļus sauca Dabirs Khāss un Sākara Malliks. Huseins Šahs viņus ļoti mīlēja, jo tie zināja persiešu, arābu un sanskrita valodas un uzticīgi kalpoja valstij. Rūpa un Sanātana nespēja kļūt par hinduistiem, tāpēc uzrakstīja Čaitanjam Mahāprabhu uz Purī vēstuli, kurā lūdza garīgu palīdzību. Mahāprabhu atbildēja, ka ieradīsies un palīdzēs tiem izkļūt no garīgajām grūtībām. Kad Čaitanja ieradās Gaudā, abi brāļi atnāca pie viņa un godināja Kungu ar lūgšanu, ko sen bija lolojuši sirdī. Mahāprabhu teica, lai brāļi dodas uz Vrindāvanu un sagaida vēlreiz viņu tur.
Čaitanja caur Šāntipuru atgriezās Purī, kur atkal satika mīļoto māti. Neilgi pabijis Purī, viņš devās uz Vrindāvanu. Šoreiz viņu pavadīja Balabhadra Bhatāčārja. Mahāprabhu apmeklēja Vrindāvanu un aizgāja līdz pat Prajāgai (Allahabadai), pievērsdams vaišnavismam daudzus muhamedāņus, izmantojot argumentus no Korāna. Šo vaišnavu pēctečus joprojām sauc par Pathana vaišnaviem. Rūpa Gosvāmī satika Čaitanju Allahabadā. Čaitanja Mahāprabhu viņam desmit dienas mācīja garīgo zinātni un tad ar misiju aizsūtīja uz Vrindāvanu. Pirmais Rūpas Gosvāmī uzdevums bija rakstīt teoloģiskas grāmatas, kas zinātniski izskaidrotu tīru bhakti un prēmu. Otrais uzdevums bija atrast vietas, kur Dvāparajugas beigās Krišnačandra bija izpaudis savu garīgo līlu (rotaļas) par svētību visai ticīgo pasaulei. Rūpa Gosvāmī no Allahabadas devās uz Vrindāvanu, bet Mahāprabhu gāja uz Benaresu. Tur Čaitanja apmetās Čandrašēkharas mājā un savu dienišķo bhikšu (maltīti) ieturēja pie Tapanas Mišras. Tieši tur Kungam pievienojās Sanātana Gosvāmī, kurš divus mēnešus klausījās viņa garīgos norādījumus. Biogrāfi, it īpaši Krišnadāsa Kavirādža, sīki aprakstījuši Čaitanjas mācību Rūpam un Sanātanam. Krišnadāsa nebija Čaitanjas laikabiedrs, bet ieguva šīs ziņas no pašiem Gosvāmī, tiešajiem Mahāprabhu mācekļiem. Džīva Gosvāmī, Sanātanas un Rūpas brāļadēls, kurš atstājis mums nenovērtējamo “Šatsandarbhu”, ir rakstījis filozofiskus darbus par sava diženā vadītāja mācību. Kunga Čaitanjas mācība ir savākta un apkopota, balstoties uz šo diženo rakstnieku grāmatām.
Dzīvodams Benaresā, Čaitanja tikās ar pilsētas izglītotajiem sanjāsī. Tikšanās notika pie Marathas brāhmana, kurš bija uzaicinājis visus sanjāsī uz viesībām. Šajā reizē Čaitanja parādīja brīnumu, kas piesaistīja visus sanjāsī. Pēc tam viņi sāka sarunāties. Sanjāsī vadīja visizglītotākais no viņiem – Prakāšānanda Sarasvatī. Pēc īsa strīda sanjāsī padevās Mahāprabhu un atzina, ka Šankarāčārjas komentāri tos maldinājuši. Čaitanjam pretim turēties ilgi nespēja pat visgudrākie zinātnieki, jo viņa burvība skāra to sirdis un lika raudāt, tiecoties pēc garīgas pilnveidošanās. Benaresas sanjāsī drīz krita pie Čaitanjas kājām, lūgdami žēlastību (kripu). Tad Čaitanja sludināja tīru bhakti un ielika viņu sirdīs garīgu mīlestību pret Krišnu, kas lika tiem aizmirst visas sektantiskās jūtas. Pēc šīs brīnišķīgās sanjāsī sarunas visi Benaresas iedzīvotāji kļuva par vaišnaviem un kopā ar savu jauno Kungu sarīkoja lielisku sankīrtanu. Aizsūtījis Sanātanu uz Vrindāvanu, Mahāprabhu kopā ar Balabhadru cauri džungļiem devās atpakaļ uz Purī. Balabhadra pavēstīja, ka pa ceļam uz Purī Mahāprabhu ir parādījis daudzus brīnumus, piemēram, dziedājis Krišnas svēto vārdu, liekot tīģeriem un ziloņiem dejot.
No tā laika, tas ir, no 31 gada vecuma, līdz pat savai aiziešanai 48 gadu vecumā sankīrtanas laikā Totagopīnāthas templī Mahāprabhu pastāvīgi dzīvoja Purī, Kāsī Mišras mājā. Šajos 18 gados viņa dzīve bija mīlestības un dievbijības pilna. Viņam apkārt bija daudz sekotāju, kuri visi bija augstākā līmeņa vaišnavi un atšķīrās no parastajiem ļaudīm ar tīro raksturu un izglītību, stingro sekošanu reliģijas principiem un garīgo mīlestību pret RādhāKrišnu. Benaresā Čaitanjam Mahāprabhu pievienojās Svarūpa Dāmodara, kurš kļuva par viņa sekretāru. Kamēr Mahāprabhu dzīvoja Nadijā, Svarūpu Dāmodaru sauca par Purušotamāčārju. Pie Mahāprabhu nevarēja nonākt neviens dzejnieka vai filozofa darbs, ja to nepārbaudīja un neatzina par tīru un derīgu Svarūpa Dāmodara. Rāja Rāmānanda bija otrs Čaitanjas biedrs. Viņš dziedāja kopā ar Svarūpu, kad Mahāprabhu godināja Dievu Kungu un pauda savas jūtas. Paramānanda Purī bija Čaitanjas padomnieks reliģijas jautājumos. Biogrāfi min simtiem gadījumu, kurus šai aprakstā diemžēl nevar atstāstīt. Mahāprabhu gulēja maz. Katru dienu un nakti jūtas nesa viņu tālu un augstu garīgajās debesīs, un visi viņa cienītāji un sekotāji nepārtraukti to vēroja. Viņš godināja Dievu, sazinājās ar saviem Vrindāvanas misionāriem un sarunājās ar reliģioziem cilvēkiem, kuri nāca pie viņa. Mahāprabhu dziedāja un dejoja, nemaz nerūpējoties par sevi, un bieži vien reliģiskā svētlaimē aizmirsās. Visi, kas ieradās pie Čaitanjas, redzēja viņā visupievilcīgo Dievu, kas atnācis uz šo nožēlojamo pasauli, lai nestu svētību cilvēcei. Viņš ļoti mīlēja māti, laiku pa laikam sūtīja viņai mahāprasādu, nododot to cilvēkiem, kuri devās uz Nadiju. Mahāprabhu bija patīkamas dabas. Viņš bija pati pazemība. Čaitanja bija tik apburošs, ka cilvēki ar sajūsmu atcerējās tikšanos ar viņu. Čaitanja Mahāprabhu uzticēja Prabhu Nitjānandam sludināšanu Bengālijā. Sešus mācekļus (Gosvāmī) viņš aizsūtīja uz Vrindāvanu, lai tie sludinātu Dieva mīlestību zemes vidienē. Čaitanja sodīja visus mācekļus, kuri bija novirzījušies no svētās dzīves. Zīmīgs piemērs ir gadījums ar Haridāsu jaunāko. Mahāprabhu vienmēr palīdzēja ar norādījumiem tiem, kas lūdza viņa padomu. To mēs redzēsim, lasot Čaitanjas norādījumus Raghunātham dāsam Gosvāmī. Viņa attieksme pret Haridāsu vecāko parāda, cik ļoti viņš mīlēja garīgus cilvēkus, neievērojot kastu atšķirības garīgajā brālībā.
(A.Č. Bhaktivēdānta Svāmī Prabhupāda – Kunga Čaitanjas mācība – Prologs)

Kunga Čaitanjas atnākšanas iemesls

Goloka Vrindāvanā Kungs Krišna bija iegrimis pārdomās: “Man pašam Kunga Gaurangas izskatā ir jāievieš laikmeta reliģija, nāmasankīrtana jeb kopēja Svētā vārda skandēšana. Bhaktas lomā es likšu visai pasaulei ekstāzē dejot, tādējādi īstenojot dzīvē četras rāsas, kādas piemīt kalpošanai ar bhakti. Tādā veidā ar savu piemēru es mācīšu visiem kalpot, jo cilvēki dara to, ko dara dižas personības. Manas pilnīgās daļas var atjaunot reliģijas principus katrā laikmetā, bet tikai Es spēju dāvāt tādu uzticības un mīlas pilnu kalpošanu, kādu veic Vradžas iedzīvotāji.”
Bez šī otršķirīgā Kunga Krišnas nolūka atnākt vēlreiz, šoreiz bhaktas veidolā, vēl ir ļoti personisks un noslēpumains iemesls. Lai gan Krišna ir baudījis rāsu nektāru gopī sabiedrībā, Viņš nav varējis piepildīt trīs vēlēšanās.
Pēc aiziešanas Kungs pārdomāja: “Lai gan Es esmu Absolūtā Patiesība un visu rāsu avots, es nespēju izprast Rādhārānī mīlestības spēku, ar ko Viņa Mani vienmēr satriec. Patiesi, Rādhārānī mīla ir mans skolotājs, un es esmu dejojošs Viņas skolnieks, jo Viņas mīla liek Man dejot arvien jaunus soļus. Lai kādu baudu Es gūstu no savas mīlestības uz Šrīmatī Rādhārānī, Viņas mīlas bauda ir desmit miljonus reižu lielāka. Nav nekā lielāka par Rādhas mīlu, tā izplatās visur, visu laiku izplešas un tajā nav lepnības. Nav nekā tīrāka par Rādhas mīlestību, taču tā izturas nesaprātīgi un blēdīgi.
Šrī Rādhika ir vislielākais mīlas avots, un Es esmu tās vienīgais saņēmējs. Es gūstu Man pienākošos baudu, taču Rādhas gūtā bauda ir desmit miljonus lielāka par Manu. Es neprātīgi vēlos gūt tādu mīlu, kādu bauda mīlas avots, bet es to nevaru. Ja vienīgi Es kļūtu par tās mīlas avotu, es spētu baudīt tādu prieku.”
Tāda vēlme arvien spēcīgāk liesmoja Kunga Krišnas sirdī. Tad, vērojot savu skaistumu, Kungs Krišna sāka pārdomāt: “Mans daiļums ir bezgalīgs. Tikai Rādhika to var baudīt pilnībā. Viņas mīlas spēks ir kā spogulis, kas ar katru brīdi kļūst arvien dzidrāks. Lai gan manam skaistumam šķietami nav kur izplesties, tam nav robežu un tas staro arvien spožāk un spožāk, tā nepārtraukti sacenšoties ar Rādhārānī mīlas spoguli. Tā gan mans daiļums, gan Rādhas mīla izplešas, nepārtraukti sacenšoties un nepieņemot sakāvi.
Bhaktas bauda Manu skaistumu atbilstoši savai mīlestībai. Kad Es redzu sava skaistuma atspoguļojumu, Es vēlos to satvert, bet nevaru. Pēc visa spriežot, Man ir tikai viena iespēja baudīt Manu skaistumu – Man jānostājas Šrīmatī Rādhārānī vietā.”
Tā bija Kunga Krišnas otrā vēlēšanās. Par trešo Viņš domāja šādi: “Visi saka, ka es esmu transcendentālās laimes avots, un patiesi, visa pasaule gūst prieku, kas nāk no Manis viena paša. Kas var dot prieku Man? Es domāju, tikai tas, kas ir simts reižu labāks par Mani, bet tādu personību nav iespējams atrast.”
Lai gan Mans skaistums ir nepārspējams un priecē visus, kas to uztver, Manas acis priecē Šrīmatī Rādhārānī. Lai gan Manas flautas skaņas pievelk ikvienu trijās pasaulēs, Manas ausis sajūsmina Rādhārānī saldie vārdi. Lai gan mans ķermenis dod aromātu visam radītajam, Manu prātu un sirdi valdzina Rādhārānī smarža. Lai gan Es esmu radījis dažādas garšas, Mani apbur nektārsaldās Rādhārānī lūpas. Lai gan Mans pieskāriens ir vēsāks par desmit miljoniem Mēnešu, Mani atsvaidzina Šrīmatī Rādhārānī pieskāriens. Lai gan Es esmu visas pasaules laimes avots, Šrī Rādhinas daiļums un raksturs ir Manis paša dzīve un dvēsele.
Manas acis gūst pilnīgu gandarījumu, raugoties uz Šrīmatī Rādhārānī, un tomēr, kad Viņa skatās uz Mani, Viņa jūt lielāku apmierinājumu. Čukstošās šalkas, kad bambusa koki trinas viens gar otru, aizvilina Rādhārānī prātu, jo Viņa tās notur par Manas flautas skaņu. Viņa apskauj tamalas koku, sajaucot to ar Mani, un nolemj: “Es atrodos Krišnas apskāvienos, un Mana dzīve ir piepildīta.” Kad vējš aiznes Mana ķermeņa aromātu pie Viņas, Rādhārānī aiz mīlestības apmulst un mēģina lidot kopā ar šo vēsmu. Kad Viņa nogaršo Manis košļātu beteļriekstu, Viņa iegrimst prieka okeānā un aizmirst itin visu.
Pat ar simts mutēm Es nespēju aprakstīt to baudu, ko Rādhārānī gūst Manā tuvumā. Redzot Viņas kaisli, kad esam kopā, Mana laime šķiet pavisam necila. Zinātnieki domā, ka mīlošā un mīlētāja laime ir vienlīdz liela, bet viņi neko nezina par Vrindāvanas transcendentālo laimi. Tā kā Rādhārānī gūst neaprakstāmu prieku, Man jāsaprot, ka Manī ir nezināma rāsa, kas ir Rādhārānī esības pamatā.
Es visu laiku alkstu baudīt to prieku, ko Šrīmatī Rādhārānī gūst no Manis, taču, par spīti centieniem, Es to nevaru. Tādēļ, lai piepildītu savas trīs vēlēšanās, Man jāpieņem Šrī Rādhikas izskats un sajūtas un jāiemiesojas uz Zemes.”
Visaugstais Kungs Gauranga Krišna vēlējās saprast Rādhārānī mīlestības diženumu, tās savas brīnišķīgās īpašības, kuras bauda tikai Viņa viena, un to laimi, ko Viņa izjūt, apjaušot Viņa mīlas saldmi. Tādēļ Kungs nolēma atnākt veidolā, kas ir bagātīgi apveltīts ar Rādhārānī emocijām.
Vispirms bija jāatnāk Kunga vecākiem Šrī Šačīdēvī un Džaganātham Mišram. Vēl pirms Kunga atnāca Madhavēndra Purī, Kēšava Bharatī, Īšvara Purī, Advaita Āčārja, Šrīvāsa Pandits, Thākurs Haridāsa, Āčārjarātna un Vidjanīdhī.
Pirms Kunga Šrī Gaurangas Mahāprabhu atnākšanas bija ierasts Navadvīpas novada bhaktām pulcēties Advaitas Āčārjas mājā. Šajās sanāksmēs Advaita Āčārja sludināja Bhagavad-gītu un Šrīmad Bhāgavatu, nopēla filozofisku spriedelēšanu un darbošanos rezultāta dēļ un nostiprināja garīgās kalpošanas pārākumu. Advaitas Āčārjas mājā bhaktas ar prieku runāja par Krišnu, godināja Krišnu un dziedāja Harē Krišna mahāmantru.
Advaita Āčārja ar sāpēm vēroja, kā ļaudis visā pasaulē bez Krišnas apziņas grima materiālo jutekļu baudās. Zinot, ka neviens nespēj atbrīvoties no atkārtotas dzimšanas un nāves, ja nepievēršas garīgai kalpošanai Kungam, Advaita Āčārja apdomāja veidus, kā cilvēki varētu atbrīvoties no maijas ķetnām. Viņš domāja: “Tikai tad, kad Krišna pats atnāks un ar savu piemēru sludinās garīgās kalpošanas ceļu, ļaudīm būs pieejama atbrīve. Tādēļ man ar tīru prātu jāgodina Kungs un pastāvīgi un pazemīgi Viņš jālūdz. Es būšu sava vārda cienīgs tikai tad, ja spēšu pamudināt Krišnu ieviest sankīrtanas kustību, svētā vārda dziedāšanu, kas ir vienīgā reliģija šai laikmetā.”
Pārdomās iegrimušajam Advaitam Āčārjam ienāca prātā šāds pants: “Bhaktām ļoti pieķērušamies Šrī Krišna atdod sevi tam, kas piedāvā Viņam vien tulasī lapu un sauju ūdens.” (Gautāmīja tantra)
Advaita Āčārja apsvēra panta jēgu: “Kungs Krišna nespēj rast veidu, kā atlīdzināt tam, kas piedāvā Viņam tulasī lapu un ūdeni. Tātad Kungs domā: ” Tā kā Manā rīcībā nav nekā, kas būtu līdzvērtīgs tulasī lapai un ūdenim, Es atlīdzināšu, atdodot sevi pašu.””
Tā Advaita Āčārja Šrī piedāvāja Krišnas lotospēdām tulasī pumpurus un Gangas ūdeni. Papildus šādai godināšanai Advaita Āčārja ar skaļām raudām lūdza Krišnu atnākt. Šāda ilgstoša aicināšana pievērsa Kunga uzmanību, un Viņš atnāca.
Šrī Upendra Mišra bija dižens bhakta un zinātnieks. Pirms tam viņš bija bijis Krišnas vectēvs gopāla Pardžanja. Viens no septiņiem viņa dēliem bija Džaganātha Mišra. Iepriekš viņš bija bijis Nanda Mahārādža. Viņš pārcēlās no Srihātas uz Nadiu Gangas krastos un apprecējās ar Nilambāra Čakravartī meitu Šrīmatī Šačīdēvī (iepriekš – Jašoda). Nilambārs Čakravartī agrāk bija bijis Gargamuni.
Pirms Šrī Gaurangas Mahāprabhu atnākšanas Džaganātham Mišram bija astoņas meitas, bet tās visas mira tūlīt pēc piedzimšanas. Džaganātha Mišra ļoti bēdājās, zaudējot vienu bērnu pēc otra, un godināja Kungu Višnu, lūdzot dēlu. Tad Šačīmātai piedzima puisēns. Viņam deva vārdu Višvarūpa. Viņš bija Kunga Baladēvas iemiesojums. Lielā pateicībā māte un tēvs sāka kalpot Kunga Govindas lotospēdām ar daudz lielāku padevību, jo saprata, ka viņu laime ir Viņa žēlastība.
Šaka ēras 1406. gada Māghas mēnesī (1486. gada 18. februārī) Kungs Krišna iegāja Džaganāthas Mišras un Šačīdēvī ķermeņos. Drīz pēc tam Džaganātha teica sievai: “Notiek brīnumainas lietas! Tavs ķermenis šķiet mirdzošs. Ir tā, it kā laimes dieviete būtu apmetusies mūsu mājās. Ļaudis man izrāda cieņu un man neprasot dod naudu, apģērbu un graudus.” Šačīmāta atbildēja: “Es arī redzu brīnišķīgas būtnes parādāmies debesīs un lūdzoties.” Džaganātha Mišra teica: “Sapnī es redzēju, kā mirdzoša Visaugstā Kunga mītne ienāk manā sirdī. Tad tā no manas sirds iegāja tavējā. Jāsecina, ka drīz piedzims dižena personība.”
Gavilējošā noskaņā vīrs un sieva ar vēl lielāku rūpību un uzmanību kalpoja mājsaimnieku Šalagrāmašīlam.
Grūtniecības trīspadsmitajā mēnesī Džaganātha Mišra sāka bažīties. Nilambāra Čakravartī veica astroloģiskus aprēķinus un pareģoja, ka tajā pat mēnesī būs ļoti labvēlīgs brīdis un bērns to izmantos un piedzims.
Šaka ēras 1407. gada Phalgunas pūrnimas pēcpusdienā (1486. gads) Navadvīpā atnāca Šrī Čaitanja Mahāprabhu. Rahu šai laikā sprieda: “Kad Šrī Čaitanja Mahāprabhu parādās kā nevainojami spožs mēness, nav nepieciešams mēness ar plankumiem.” Un pārklāja pilnmēnesi. Tā visi indieši devās uz Gangas krastiem, peldējās un skandēja vārdus “Krišna” un “Hari”. Muhamedāņi jokojoties viņus atdarināja. Tā Čaitanjas atnākšanas brīdī visi dziedāja Harē Krišna mahāmantru.
Visapkārt un ikvienā bija miers un prieks. Šantipūrā Advaita Āčārja un Haridāsa Thākurs ļoti skaisti dziedāja un dejoja. Neviens gan nesaprata, kādēļ viņi tā dara. Smejoties viņi devās uz Gangu. Advaita Āčārja izmantoja pilnmēness aptumsumu un ziedoja brāhmaniem. Haridāsa Thākurs pārsteigts teica: “Man ļoti patīk tava dejošana un dāvanu došana, tātad tam ir īpašs iemesls.”
Navadvīpā Šrīvāsa Thākurs un Āčārjarātna (citā vārdā Čandrašekhārs) nekavējoties devās uz Gangu mazgāties. Priecīgi skandējot Kunga svēto vārdu, viņi ar garīgā spēka palīdzību dalīja ziedojumus.
It visur bhaktas dejoja, dziedāja un ziedoja kā mēness aptumsuma laikā. Viņu prāti bija prieka pārpilni. Pat uz debesu planētām tika dziedāts un dejots, jo padievi ļoti vēlējās piedalīties transcendentālajā Kunga atnākšanā.
Avots: http://harekrishnacalendar.com/