Loading Notikumi

« Notikumi

Bhaimi ēkādašī diena. Pārtraukt 08:28 – 11:14

28. janvāris

Bhaimi ēkādašī stāsts

Judhišthira Mahārādža teica: “Kungu Kungs, Šrī Krišna, esi slavēts! Visuma Skolotāj, Tu viens pats esi radījis četru veidu dzīvās būtnes – tās, kas dzimst no olām, no sviedriem, no sēklām un kas dzimst kā embriji. Kungs, Tu viens esi visa iemesls, tādēļ Tu esi radītājs, uzturētājs un sagrāvējs.
Kungs, Tu esi tik labi izskaidrojis man visu par labvēlīgo Māghas mēneša (janvāris-februāris) dilstoša mēness Sat-tila ēkādašī dienu. Tagad, lūdzu, pastāsti par ēkādašī, kas ir šī mēneša augošā mēnesī. Kā to sauc, un kā to pareizi pavadīt? Kas ir šīs cildenās, Tev tik dārgās dienas galvenā dievība, kuru godāt?”
Kungs Šrī Krišna atbildēja: “Judhišthira, es ar prieku pastāstīšu tev par Māghas mēneša augoša mēness ēkādašī dienu. Šī diena iznīcina visas grēcīgās sekas un dēmonisko ietekmi, kas var ietekmēt garīgo dvēseli. Šo dienu sauc Džaja ēkādašī, un veiksmīga dvēsele, kas gavē šai svētajā dienā, tiek atbrīvota no milzīgas rēgainas eksistences nastas. Nav labākas ēkādašī dienas par šo, jo tā dāvina brīvību no dzimšanas un nāves. Tā jāgodā ļoti uzcītīgi un akurāti. Pāndav, klausies ļoti uzmanīgi, es tev izstāstīšu brīnišķīgu notikumu, kas noticis šai ēkādašī dienā. Par to Es jau esmu minējis Padma Purānā.
Sen, sen uz paradīzes planētām Kungs Indra lieliski valdīja savu karaļvalsti, un dēvas (padievi), kas tur dzīvoja, bija ļoti apmierināti un laimīgi. Ar paridžata ziediem skaisti rotātajā Nandanas mežā Indra dzēra nemirstības dzērienu, kad vien gribēja, un baudīja piecdesmit miljonu debesu jaunavu (apsaru) apkalpošanu un ekstātiskas dejas viņa priekam.
Daudzi dziedātāji nesalīdzināmi maigās balsīs dziedāja Pušpadantas vadībā. Tur bija arī Indras galvenais muzikants Čitrasēna kopā ar savu sievu Malinī un izskatīgo dēlu Maljavānu. Apsara Pušpavatī iemīlējās Maljavānā – viņas sirdī trāpīja amora asā bulta. Maljavānu savaldzināja viņas skaistais ķermenis, sejas krāsa un apburošās uzacu kustības.
Valdniek, klausies par Pušpavatī krāšņo skaistumu. Viņai bija nesalīdzināmi graciozas rokas, ar kurām kā ar smalka zīda cilpu apskaut vīrieti. Viņas seja līdzinājās Mēnesim. Viņas lotosam līdzīgās acis sniedzās gandrīz līdz piemīlīgajām ausīm, ko rotāja apbrīnojami un dārgi auskari. Viņas tievais, izrotātais kakls izskatījās kā gliemežvāks ar trim līnijām. Viņai bija ļoti slaids viduklis, ne resnāks par dūri. Viņai bija plati gurni un viņas lieli bija kā banānkoka stumbri. Viņas dabisko skaistumu papildināja grezni rotājumi un apģērbi. Augstās krūtis uzsvēra viņas plaukstošo jaunību. Viņas pēdas bija kā tikko izauguši sarkanie lotosi.
Pušpavatī debešķīgais skaistums vienā mirklī apbūra Maljavānu. Kopā ar citiem māksliniekiem viņi bija atnākuši izklaidēt Indru ar apburošām dziesmām un dejām, bet viņi to nespēja, jo mīlas dieva bultu dēļ viņi bija kvēli iemīlējušies viens otrā. Viņi nespēja pareizi izrunāt vārdus un jauca ritmu.
Indra tūlīt saprata kļūdu cēloni. Muzikālā disonanse viņu padarīja ļoti dusmīgu, un viņš uzkliedza: “Muļķi pēdējie! Jūs izliekaties, ka dziedat man, bet esat apmāti viens ar otru! Jūs smejaties par mani! Kļūstiet par pišāčām (mājas gariņiem). Dodieties uz Zemes planētām un kā vīrs un sieva baudiet savu apvainojumu sekas.”
Maljavāns un Pušpavatī bija mēmi no pārsteiguma, kļuva drūmi un tūlīt pat no debesu valstības Nandanas meža nonāca uz Zemes Himalaju kalnos.
Viņi bija neizmērojami noskumuši, viņu debešķīgās gara spējas bija izdzēsis Indras lāsts, viņi bija zaudējuši garšu un ožu, un pat tausti. Himalaju sniega un ledus tuksnesī bija tik auksti un skumji, ka viņi pat nevarēja remdēties miega aizmirstībā.
Maljavāns un Pušpavatī bezmērķīgi klīda pa skarbajiem kalniem un ar katru brīdi cieta arvien vairāk un vairāk. Pat slēpjoties alā no aukstuma un sniegputeņa viņiem klabēja zobi, un no bailēm un apjukuma viņu mati bija sacēlušies stāvus.
Pilnīgā izmisumā Maljavāns teica Pušpavatī: “Ko tik riebīgu mēs esam nodarījuši, ka mums jācieš pišāču ķermeņos šajā neiespējamajā vietā? Te ir tieši tāpat kā ellē! Lai arī elle ir briesmīga, mūsu ciešanas šeit ir vēl lielākas. Tagad ir vairāk kā skaidrs, ka grēkot ir slikti.”
Tā nelaimīgie mīlētāji turpināja nogurdinošo ceļu pa sniegu un ledu. Viņiem par lielu laimi tas notika labvēlīgajā Džaja ēkādašī dienā, Māghas mēneša augošā mēness vienpadsmitajā dienā. Aiz bēdām viņi nedzēra ne lāsi ūdens, neko nemedīja, pat neēda augļus un lapas, kas bija pieejamas. Tā viņi negribot pavadīja ēkādašī dienu bez ēdiena un dzēriena. Bēdās iegrimuši, viņi nokrita zem pipalas koka (banjana) un necentās piecelties. Rietēja saule.
Nakts bija vēl aukstāka un vēl briesmīgāka. Viņi drebinājās aukstajā sniegputenī un abiem zobi klabēja unisonā. Kad viņi kļuva nejutīgi no aukstuma, viņi apskāvās, lai kaut mazliet sasildītos. Viens otra rokās viņi nespēja baudīt ne miegu, ne mīlas priekus. Indras spēcīgā lāsta dēļ viņi cieta visu nakti.
Judhišthira, negribētais gavēnis un negulēšana Džaja ēkādašī naktī deva viņiem žēlastību un svētību.
Lūdzu, klausies, kas notika nākamajā dienā. Kad ausa dvādašī, Maljavāns un Pušpavatī atstāja dēmoniskos ķermeņus un atkal kļuva par debesu iedzīvotājiem ar mirdzošām rotām un izmeklētiem apģērbiem mugurā. Viņi izbrīnīti skatījās viens uz otru. Tad pie viņiem atlidoja debesu lidaparāts (vimāna). Debesu iedzīvotāju koris vēlēja visu labāko un skandēja slavas dziesmas, kad labojies pāris kāpa iekšā skaistajā lidaparātā. Tas devās tieši uz debesu planētām. Pavisam drīz Maljavāns un Pušpavatī ieradās Kunga Indras pilsētā Amarāvatī, devās tieši pie Indras un ar prieku paklanījās viņa priekšā.
Kungs Indra bija pārsteigts, ka viņi tik ātri bija atguvuši iepriekšējo formu un statusu. Indra jautāja: “Kādu neparasti slavējamu varoņdarbu jūs esat paveikuši, ka tik ātri pēc mana lāsta varējāt atstāt pišāču ķermeņus? Kas jūs atbrīvoja no mana stiprā lāsta?”
Maljavāns atbildēja: “Kungs, tā ir Dieva Augstākās Personības, Kunga Vasudēvas žēlsirdība un Džaja ēkādašī varenā ietekme, kas atbrīvoja mūs no ciešanām pišāču ķermeņos. Tā ir taisnība, godājamais Kungs. Mēs esam laimīgi atguvuši savu stāvokli, jo ar bhakti esam kalpojuši Kungam Višnu, gavējot Viņa vismīļākajā dienā.”
Indra teica: “Jūs esat pelnījuši pat manu pielūgsmi, jo ar ēkādašī gavēni esat kalpojuši Kungam Šrī Kēšavam, un es redzu, ka jūs esat pilnībā attīrījušies no grēka. Pat man ir jāslavē un jāgodā ikviens, kas kalpo Kungam Šrī Hari vai Kungam Šivam. Par to nav nekādu šaubu.” Kungs Indra atļāva Maljavānam un Pušpavatī brīvi baudīt vienam otru un klīst apkārt pa viņa debesu planētu, kurp vien sirds kāro.
Mahārādža Judhišthira, tādējādi ikvienam stingri jāgavē svētajā Kunga Hari dienā, īpaši šajā Džaja ēkādašī dienā, kas atbrīvo pat no divreiz dzimuša brāhmana nogalināšanas grēka. Dižena dvēsele, kas gavē ar nedalāmu ticību un bhakti, iegūst tādu rezultātu, kādu saņem pēc visām ziedošanām un peldēm visās svētajās vietās. Pēc Džaja ēkādašī dienas gavēņa ikviens kļūst cienīgs atrasties Vaikunthā un baudīt nebeidzamu laimi miljardiem jugu ilgi, patiesībā mūžīgi, jo dvēsele ir nemirstīga.”
Kungs Krišna piebilda: “Diženais valdniek, tas, kas klausās vai lasa šo Džaja ēkādašī slavinājumu, nopelna to pašu, ko ar agnistomas uguns ziedošanas rituālu, kad tiek skandētas Sāmavēdas himnas.”
Tā beidzas Māgha-šukla jeb Džaja ēkādašī, jeb Bhaimi ēkādašī slavinājums, ko Vridžavāsī ir pārstāstījis no Bhavīšja-utara Purānas.

Piezīmes

Amara-koša vārdnīcā mīlas dievam Kāmadēvam ir norādīti pieci vārdi: (1) Kandarpa, mīlas dievs; (2) Darpaka, nākotnes notikumu aizkavētājs; (3) Ananga, bez fiziska ķermeņa; (4) Kāma, iemiesota iekāre; (5) Panča-šaraih, piecu bultu turētājs.
Kandarpa. Bhagavad-gītā (10.28.) Kungs Šrī Krišna saka: pradžanaš čāsmi kandarpah – “No bērnu radīšanas cēloņiem Es esmu mīlas dievs Kandarpa.” Vārds “kandarpa” nozīmē arī “ļoti skaists”. Dvārakā Kandarpa parādījās kā Kunga Krišnas dēls Pradjumna.
Darpaka. Šis vārds norāda, ka mīlas dievs spēj redzēt nākotni un aizkavēt to. Īpaši viņš cenšas traucēt garīgo attīstību, vilinot prom prātu un piespiežot baudīt materiālus priekus.
Ananga. Reiz mīlas dievs iztraucēja Kunga Šivas meditāciju, un spēcīgais padievs sadedzināja viņu pelnos. Tomēr Šiva deva mīlas dievam svētību, ka tas var darboties šai pasaulē bez fiziska ķermeņa.
Kāma. Bhagavad-gītā (7.11.) Kungs Šrī Krišna saka: dharmāviruddho bhūtēšu kāmo ‘smi – “Es esmu dzimumdzīve, kas nav pretrunā ar reliģijas principiem.”
Panča-šaraih. Piecas bultas, ar kurām mīlas dievs ievaino dzīvās būtnes prātu, ir garša, tauste, skaņa, oža un redze.
Mīlas dievs apbur dzīvās būtnes un liek tām darīt visu, ko viņš vēlas. Bez garīgā skolotāja un Krišnas žēlastības neviens nespēj viņam pretoties.