Loading Notikumi

« Notikumi

  • Šis notikums ir pagājis.

Amalakī vrata ēkādašī diena. Pārtraukt 07:22 – 10:51

26. februāris

Amalakī vrata ēkādašī stāsts

Valdnieks Māndhāta reiz vaicāja Vasištham Muni: “Visveiksmīgākais gudrais, lūdzu, esi žēlastīgs pret mani un apraksti solījumu, kura izpilde dod visus iespējamos labumus.”
Ievērojamais viedais atbildēja: “Valdniek, lūdzu, klausies, es pastāstīšu tev par vislabāko ēkādašī dienu – Amalakī ēkādašī. Kas ar ticību gavē šajā dienā, tas iegūst milzīgu bagātību, atbrīvojas no visu slikto darbu sekām un gūst atbrīvi. Gavēnis šai ēkādašī dienā ir attīrošāks nekā tūkstoš govju ziedošana tīram brāhmanam.
Lūdzu, klausies mani uzmanīgi, es pastāstīšu stāstu par mednieku, kas sevis uzturēšanai ik dienas nogalināja nevainīgus dzīvniekus un ar pareizu gavēšanu Amalakī ēkādašī dienā ieguva atbrīvi.
Sen senos laikos bija karaļvalsts Vaidīša. Tajā dzīvoja daudz brāhmanu, kšatriju, vaišju un šūdru, un viņi visi labi zināja Vēdas, visi bija spēcīgi un gudri. Lauva starp valdniekiem, visur skanēja Vēdas un nebija neviena neticīgā un grēcinieka. Valsti pārvaldīja Somas dinastijas valdnieks Pāšabinduka. Viņu sauca arī par Čitrarathu. Viņš bija ļoti ticīgs un patiesīgs. Valdniekam Čitraratham piemita desmit tūkstošu ziloņu spēks, viņš bija ļoti bagāts un pilnīgi pārzināja sešas Vēdu zinību nozares.
Mahārādžas Čitrarathas laikā gan brāhmani, gan kšatriji, gan vaišjas, gan šūdras bija tik labi iesaistīti savu pienākumu izpildē, ka neviens necentās pildīt cita dharmu. Nebija ne sīkstuļu, ne ubagu, tāpat nebija ne sausuma, ne plūdu. Valstī nebija slimību, visiem bija laba veselība. Ļaudis ar mīlestību kalpoja Dieva Augstākajai Personībai Kungam Višnu. Valdnieks darīja tāpat, turklāt īpaši godināja Kungu Šivu. Vēl vairāk, divas reizes mēnesī ikviens gavēja ēkādašī dienā.
Vislabākais valdniek, tā Vaidīšas iedzīvotāji laimīgi un pārtikuši dzīvoja ilgu mūžu. Viņi atteicās no materiāliem pielūgsmes veidiem un pilnībā veltīja sevi mīlestības pilnai kalpošanai Visaugstajam Kungam Hari.
Reiz Phalgunas mēnesī (februāris-marts) svētā ēkādašī diena apvienojās ar dvādašī. Valdnieks Čitraratha saprata, ka gavēnis šai dienā dos īpaši lielu ieguvumu, tādēļ viņš kopā ar visiem Vaidīšas iedzīvotājiem ļoti stingri pildīja visus noteikumus un priekšrakstus.
Pēc nomazgāšanās upē valdnieks un padotie devās uz Kunga Višnu templi, kurā auga amalakī koks. Valdnieks un galvenie viedie piedāvāja kokam trauku ar ūdeni, izsmalcinātu saulessargu, apavus, zeltu, dimantus, rubīnus, pērles, safīrus un smaržīgu vīraku. Tad viņi godināja Kungu Parašurāmu ar lūgšanām: “Kungs Parašurāma, Renukas dēls, visus iepriecinošais, atbrīves devēj, lūdzu, nonāc šī svētā amalakī koka pakājē un pieņem mūsu pazemīgo paklanīšanos.” Tad viņi lūdza amalakī koku: “Kunga Brahmas atvase Amalakī, tu vari iznīcināt visu slikto darbu sekas. Lūdzu, pieņem mūsu godbijīgo paklanīšanos un šīs necilās dāvanas. Amalakī, tu esi Brahmana iemiesojums, un tevi reiz ir godinājis Pats Kungs Rāmačandra. Kas apiet tev apkārt, tas tūlīt tiek atbrīvots no visiem grēkiem.”
Pēc lieliskajām lūgšanām valdnieks Čitraratha un padotie visu nakti pavadīja nomodā, lūdzoties un godinot, kā noteikts svētās ēkādašī dienas priekšrakstos. Labvēlīgajā gavēņa un lūgšanu laikā ļaudīm tuvojās neticīgs cilvēks – mednieks, kas uzturēja ģimeni ar dzīvnieku nogalināšanu. Viņu māca nogurums. Viņš redzēja valdnieku un padotos svinam ēkādašī dienu, visu nakti godinot Kungu Višnu skaisti izrotātā mežā un lampu gaismā. Viņš paslēpās netālu un brīnījās par neparasto skatu.
Mednieks domāja: “Kas te notiek?” Tur uz ūdens trauka āsanas bhaktas godināja Kunga Dāmodaras dievību un dziedāja svētas dziesmas, aprakstot Kunga Krišnas pārpasaulīgās formas un spēles. Viss notika skaistā mežā zem svētā amalakī koka. Nelokāmi neticīgais putnu un dzīvnieku slepkava pavadīja visu nakti, pārsteigts vērojot ēkādašī svētkus un klausoties Kunga slavināšanu.
Tūlīt pēc saullēkta valdnieks ar svītu, viedajiem un visiem iedzīvotājiem pabeidza ēkādašī gavēni un atgriezās Vaidīšas pilsētā. Arī mednieks atgriezās savā būdā un ar baudu notiesāja maltīti. Viņš nodzīvoja savu mūžu un nākamajā dzīvē bija dižens valdnieks, viņam bija daudz kaujas ratu, ziloņu, zirgu un kaujinieku. Viņš bija Vidūrathas dēls Vasūratha un valdīja pār Džajanti. To visu viņš ieguva, jo Amalakī ēkādašī dienā neko neēda, klausījās Dieva Augstākās Personības slavināšanu un bija nomodā visu nakti.
Valdnieks Vasūratha bija spēcīgs un bezbailīgs, mirdzošs kā Saule un skaists kā Mēness. Spēkā viņš līdzinājās Višnu un piedošanā mātei Zemei. Valdnieks Vasūratha bija ļoti žēlsirdīgs un vienmēr patiesīgs. Viņš vienmēr kalpoja Visaugstajam Kungam Šrī Višnu. Viņš labi iemācījās Vēdu zināšanas. Valdnieks aktīvi kārtoja valsts lietas un teicami rūpējās par pavalstniekiem – kā par saviem bērniem. Viņam nepatika lepnība, kad vien viņš to pamanīja, tūlīt to sadragāja. Valdnieks rīkoja daudz ziedošanas rituālu. Viņš vienmēr pārliecinājās, ka labdarību saņem visi, kam tā nepieciešama.
Kādu dienu valdnieks Vasūratha džungļos medīja. Viņš novirzījās no takas un apmaldījās. Kādu laiku viņš klīda, nogura un apstājās pie kāda koka. Izmantojot rokas par spilvenu, viņš apgūlās un aizmiga. Gulošu viņu uzgāja klejotāji. Tie atcerējās senu naidu: “Viņš ir nogalinājis mūsu tēvus, mātes, svaiņus, mazdēlus, brāļadēlus un tēvočus, tādēļ mums bezmērķīgi jāklīst pa mežiem kā ārprātīgiem.” Viņi sagatavojās nogalināt valdnieku Vasūrathu ar šķēpiem, zobeniem, bultām un cilpām. Taču ieroči pat nepieskārās guļošajam valdniekam. Drīz necivilizētos suņu ēdājus pārņēma bailes, viņi zaudēja prātu, apjuka un zaudēja spēku.
Pēkšņi no valdnieka ķermeņa parādījās skaista sieviete un vēl vairāk pārbiedēja klejotājus. Viņai bija daudz greznumlietu, ap kaklu – lieliska ziedu vītne, viņa izplatīja apkārt brīnišķīgu aromātu. Viņas uzacis bija savilktas dusmās un acis sarkani kvēloja. Viņa izskatījās kā pati nāve. Ar liesmojošu disku viņa ātri nogalināja visus klejotājus, kas mēģināja nogalināt gulošo valdnieku.
Pēc kāda laika valdnieks pamodās un pārsteigts lūkojās uz apkārt gulošajiem ķermeņiem. Viņš brīnījās: “Tie visi ir stipri ienaidnieki. Kas gan tos ir spējis nogalināt? Kas ir mans labdaris?”
Tad viņš izdzirdēja balsi no debesīm: “Tu vaicā, kas tev ir palīdzējis. Kas ir tas, kas var ikvienam palīdzēt grūtā brīdī? Tas nav neviens cits kā Dieva Augstākā Personība Kungs Kēšava. Viņš glābj visus, kas bez savtīgiem nodomiem meklē patvērumu pie Viņa.”
Valdnieku Vasūrathu pārņēma mīlestība uz Dieva Augstāko Personību. Viņš atgriezās pilsētā un valdīja kā Indra, bez jebkādiem šķēršļiem.”
Godājamais Vasištha Muni nobeigumā teica: “Valdniek Māndhāta, ikviens, kas gavē svētajā Amalakī ēkādašī dienā, noteikti nokļūs Visaugstā Kunga Višnu mājvietā, tik lielu ieguvumu dod pareiza šīs svētās gavēņa dienas pavadīšana.”
Tā beidzas Phālguna-šukla jeb Amalakī vrata ēkādašī slavinājums, ko Vridžavāsī ir pārstāstījis no Brahmanda Purānas.

Piezīmes

Sešas Vēdu zinātņu nozares ir: (1) Džaiminī Karma-mimamsa, (2) Devahūti dēla Kunga Kapilas Sankhja, (3) Gautamas un Kanadas Njaja filozofija, (4) Aštavakras Maijavādas filozofija, (5) Patandžali Joga sutras, (6) Šrīlas Vāsudēvas Bhagavātas filozofija.