Čāturmāsja ir četru mēnešu periods, kad Indijā ir lietus sezona. Šajā laikā vaišnavi veic askēzes, lai iegūtu Krišnas žēlastību. Pēc tradīcijas ceļojoši priesteri un sludinātāji šai laikā atturējās no ceļošanas. Mūsdienās cilvēki atturas no noteiktiem pārtikas produktiem. Pēdējais čāturmāsjas mēnesis – Kārtika – ir pats svētākais mēnesis vaišnavu kalendārā.

Gavēņa standarti

Šrīla Prabhupāda nav īpaši uzsvēris gavēni čāturmāsjas periodā. Viņš ir vēlējies, lai bhaktas ievēro pašus pamatus – neēst spinātus, masura un urad dālu, nedzert jogurtu un pienu. Viņš nav devis norādījumus gavēt tā, kā rakstīts Hari-bhakti-vilāsā.
Katrs pats izvēlas, kādas askēzes uzņemties. Šrīla Prabhupāda ir uzsvēris, ka sludināšana ir pirmajā vietā, to nedrīkst traucēt gavēnis un citas askēzes.

Kārtikas mēneša nozīmīgums

Ceturtais čāturmāsjas mēnesis ir Kārtika jeb Dāmodara. Bhaktas katru dienu dzied Dāmodarāštaku un piedāvā gaismekli. Ir pieņemts dot kādu personisku zvērestu, jo Kārtikas mēnesis ir pats labvēlīgākais. Tas palīdz vairāk atcerēties Kungu Dāmodaru.

Šrīla Prabhupāda par čāturmāsju

Čāturmāsjas periods sākas Āšādhas mēneša (jūnijs-jūlijs) augošā mēnesī Sadžana ēkādašī dienā. Periods beidzas Kārtikas mēneša (oktobris-novembris) augošā mēnesī Uthana ēkādašī dienā. Šo četru mēnešu garo periodu sauc par čāturmāsju. Daži vaišnavi šo periodu sāk Āšādhas mēneša pilna mēness dienā un beidz Kārtikas mēneša pilna mēness dienā. Tas arī ir četru mēnešu periods. Šo periodu, kas tiek aprēķināts pēc Mēness kalendāra, sauc par čāturmāsju. Daudzi šo periodu rēķina pēc Saules kalendāra – no Šrāvanas līdz Kārtikas mēnesim. Gan pēc Mēness, gan Saules kalendāra rēķinātais laiks ir lietus sezonā. Čāturmāsjas periods ir pareizi jāpavada visām sociālajām kārtām. Nav svarīgi, vai cilvēks ir grihastha vai sanjāsī. Tas ir obligāts visiem āšramiem. Patiesais iemesls šajos četros mēnešos pieņemtajam zvērestam ir jutekļu apmierināšanas samazināšana. Tas nav grūti. Šrāvanas mēnesī nedrīkst ēst spinātus, Bhadras mēnesī – jogurtu, Āšvinas mēnesī nedrīkst dzert pienu. Kārtikas mēnesī nedrīkst ēst zivis un citu neveģetāru ēdienu. Neveģetārs ēdiens ir olas, zivis un gaļa. Arī masūra dāls un urad dāls tiek uzskatīts par neveģetāru. Kopumā čāturmāsjas laikā ir jāatsakās no ēdiena, kas paredzēts sajūtu apmierināšanai. (Madhja 4.169.k.)

Tirgotāji, sludinātāji, valdnieki un skolnieki, kas četrus mēnešus – jūniju, jūliju, augustu un septembri – bija ieslodzīti mājās, devās laukā un guva panākumus dzīvē, tāpat kā pilnveidojušās dvēseles iegūst atbilstošu ķermeni, tiklīdz pamet līdzšinējo.
Cilvēkiem, īpaši tirgotājiem, sludinātājiem, valdniekiem un skolniekiem tiek dots padoms neatstāt mājas četrus lietus sezonas mēnešus. Šos četrus mēnešus pazīst kā čāturmāsju. Ir norādījumi ikvienam, kā pavadīt šo laiku gan veselības uzlabošanai, gan garīgas attīstības nolūkā. Tirgotāji nevar tirgoties, sanjāsī nevar sludināt Vēdu mācību, valdnieki nevar apceļot valsti un skolnieki nevar doties uz skolu, jo skolas ir slēgtas. Pēc čāturmāsjas perioda visi brīvi var doties pildīt savus pienākumus un tādējādi piepildīt savas vēlmes.
Līdzīgi, neviens nevar iegūt askēžu rezultātus, neatbrīvojoties no ķermeņa, kurā atrodas. Ir dažādi veidi, kā praktizēt dažādus jogas veidus, lai iegūtu rezultātus dažādās dzīves sfērās. Nav tā, ka viss ir viens un tas pats. Dzīvē ir liela dažādība, ir dažādas planētas un dažādība garīgās attīstības panākumos. Tas viss ir sasniedzams tikai tad, kad mēs esam pabeiguši čāturmāsjas periodam līdzīgo dzīvi. Ir muļķīgi iedomāties, ka mēs varam ceļot uz citām planētām, atrodoties savos līdzšinējos ķermeņos. Ja mēs vēlamies nokļūt uz padievu planētas Dēvalokas, mums jābūt atbilstošai kvalifikācijai. Nokļūšana atpakaļ pie Dieva arī prasa kvalifikāciju. Pat uz šīs Zemes labāku apstākļu iegūšanai nepieciešama atbilstība noteiktām prasībām. Jebkurā gadījumā ieguvumus var saņemt tikai pēc ķermeņa atstāšanas. (Bhāgavatas gaisma, 46. pants)

Šai pantā ir nozīmīgi divi vārdi: “vēda-vāda” un “tatva-vāda”. Bhagavad-gītā ir teikts, ka tie, kas ir Vēdām pieķērušies un tie, kas nesaprot Vēdu un Vēdānta sūtru nolūku, tiek saukti vārdā “vēda-vāda-ratāh”.
jām imām pušpitām vāčam
pravadantj avipaščitah
vēda-vāda-ratāh pārtha
nānjad astīti vādinah
kāmātmānah svarga-parā
džanma-karma-phala-pradām
krijā-višēša-bahulām
bhogaišvarja-gatim prati
“Cilvēki ar trūcīgām zināšanām ir ļoti pieķērušies Vēdu krāšņajiem vārdiem, kas iesaka darboties augļu dēļ, lai paceltos uz debesu planētām, iegūtu labu dzimšanu, varu utt. Viņi kāro jutekļu apmierinājumu un dzīvi pārpilnībā un apgalvo, ka nav nekā augstāka.” (Bg. 2.42.-43.)
Tie Vēdu sekotāji, kas ir vēda-vādas, parasti sliecas karma kandas virzienā un pēc Vēdu norādījumiem rīko ziedošanas. Ar to viņi nopelna pacelšanos uz augstākām planētu sistēmām. Parasti viņi pilda norādījumus čāturmāsjas periodam. Akšajam ha vai čāturmāsja-jādžinah sukritam bhavati – kas rīko čāturmāsja jagju, tas kļūst dievbijīgs. Dievbijīgums ļauj nokļūt uz augstākām planētu sistēmām (ūrdhvam gačhanti satva-sthāh). Vieni Vēdu zinātāji izmanto rezultātus dodošās Vēdu zināšanas jeb karma kandu, lai iegūtu labāku dzīvi. Citi norāda, ka tas nav Vēdu nolūks. Tad jathaivēha karma džītah lokah kšījatē ēvam ēvam ūtra punja džītah lokah kšījatē. Šai pasaulē cilvēks var nonākt labā stāvoklī ar piedzimšanu aristokrātu ģimenē, ar labu izglītību, ar skaistumu un ar bagātību. Tādas dāvanas dod dievbijīgi darbi iepriekšējā dzīvē. Taču labais stāvoklis izbeidzas līdz ar labo darbu krājuma izsīkšanu. Ja mēs pieķeramies dievbijīgiem darbiem, tad nākamajā dzīvē varam iegūt dažādas pasaulīgas iespējas vai pat dzimšanu uz debesu planētām. Bet tam visam ar laiku pienāk gals. Kšīnē punjē martja-lokam višanti (Bg. 9.21.) – kad dievbijīgo darbu krājums izsīkst, cilvēkam atkal jāpiedzimst uz Zemes. Vēdas norāda, ka dievbijīgu darbu darīšana nav Vēdu mērķis. Vēdu mērķis ir izskaidrots Bhagavad-gītā. Vēdaiš ča sarvair aham ēva vēdjah – Vēdu mērķis ir Dieva augstākās Personības Krišnas izpratne. Vēda-vādī patiesībā nav nemaz tik zinoši, un nav perfekti arī tie, kas izzina Brahmanu jeb nodarbojas ar gjāna kandu. Taču tas, kas ir upāsanas līmenī un pieņem Dieva Augstākās Personības godināšanu, kļūst pilnīgs (ārādhanānām sarvēšām višnor ārādhanam param). Vēdās ir minēta padievu godināšana un jagju rīkošana, taču tā nedod patiesi labu rezultātu, jo godinātāji nezina, ka galīgais rezultāts ir Višnu (na tē vidūh svārtha-gatīm hī višnum). Kad cilvēks nonāk višnor ārādhanam līmenī jeb nodarbojas ar bhakti jogu, viņš iegūst dzīves pilnību. Bhagavad-gītā ir norādīts, ka pretējā gadījumā cilvēks nav tatva-vādī, bet ir vēda-vādī jeb akls Vēdu norādījumu izpildītājs. Vēdā-vādī nespēj attīrīties no materiālā piesārņojuma, kamēr nekļūst par tatva-vādī, t.i., par to, kas zina tatvu jeb Absolūto Patiesību. Tatvu piedzīvo trejādi – brahmeti paramātmeti bhagavān iti šabdjatē. Pat nonākot tatvas izpratnes līmenī, ir jāgodina Bhagavāns, Višnu un Viņa izvērsumi, citādi cilvēks nav ieguvis pilnību. Bahūnām džanmanām ante gjānavān mām prapadjatē – pēc daudzām dzimšanām zinošs cilvēks patveras pie Krišnas. Secinājums ir viens – nesaprātīgs cilvēks ar mazu zināšanu krājumu nespēj izprast Bhagavānu, Brahmanu vai Paramātmu, taču pēc Vēdu studijām un Absolūtās Patiesības jeb Dieva Augstākās Personības sapratnes cilvēkam jānokļūst perfektu zināšanu līmenī. (Bhāg. 5.11.2.k.)

Hari-bhakti-sudhodajā teikts: “Tas, kurš iet apkārt Višnu Dievībai, var atbrīvoties no iešanas cauri atkārtotai dzimšanai un nāvei šajā materiālajā pasaulē.” Saistītā dvēsele materiālajā esamībā iet pa atkārtotas dzimšanas un nāves riteni, un no tā var izsargāties, vienkārši apejot apkārt Dievībai templī.
Indijā četros lietainā gadalaika mēnešos (apmēram jūlijā, augustā, septembrī un oktobrī), sākot ar Šrāvanas mēnesi, notiek čāturmāsjas ceremonija. Šajos četros mēnešos svētie, kuri parasti ceļo no vienas vietas uz otru, lai sludinātu Krišnas apziņu, uzturas vienā vietā, un parasti tā ir svētceļojumu vieta. Šajā laikā viņi stingri ievēro noteiktus likumus un ierobežojumus. Skanda Purānā teikts, ka cilvēks, kas šajā laikā apiet apkārt Višnu templim vismaz četras reizes, ir apceļojis visu Visumu. Ir teikts, ka tādā veidā cilvēks ir redzējis visas svētās vietas, kur plūst Gangas ūdens, un, sekojot čāturmāsjas vadošajiem principiem, viņš pavisam drīz var nonākt garīgās kalpošanas līmenī. (Bhakti nektārs, Bhakti principu apskata turpinājums)

Cilvēki vispār nav īpaši saprātīgi, un aiz neziņas viņi lielākoties ir pieķērušies auglīgai darbībai, kas ieteikta Vēdu karma-kāndas daļā. Viņi negrib neko citu kā iespējas baudīt jutekļu priekus debesīs, kur netrūkst vīna un sieviešu, un materiāla pārpilnība ir parasta lieta. Lai varētu pacelties uz debesu planētām, Vēdas iesaka daudzus ziedojumus, it īpaši džotištomas ziedojumus. Patiesībā ir teikts, ka šie ziedojumi jāpilda tiem, kas grib nonākt uz debesu planētām, bet nejēgas domā, ka tas ir vienīgais Vēdu gudrības mērķis. Šādiem nepieredzējušiem cilvēkiem ir grūti apņēmīgi darboties Krišnas apziņā. Viņi ir līdzīgi muļķiem, kas pieķērušies indīga koka ziediem un nezina, pie kā šāda pieķeršanās var novest. Tā nesaprātīgi cilvēki ir pieķērušies debesu bagātībām un jutekļu baudām.
Vēdu karma-kāndas daļā ir teikts: apāma somam amritā abhūma un akšajam ha vai cāturmasja-jādžinah sukritam bhavati. Citiem vārdiem sakot, tie, kas četrus mēnešus uzņemas grūtības, var dzert soma-rasas dzērienu, kļūt nemirstīgi un vienmēr laimīgi. Daži pat uz šīs Zemes ļoti kāro nobaudīt soma-rasu, lai varētu kļūt stipri un piemēroti jutekļu apmierināšanai. Šādi cilvēki netic atbrīvei no materiālās verdzības un ir ļoti pieķērušies greznajām Vēdu ziedojumu ceremonijām. Viņi parasti ir jutekliski un dzīvē nevēlas neko citu, kā vienīgi debesu priekus. Ir tādi Nandana-kānanas dārzi, kuros ir sievietes, skaistas kā eņģeļi, un ļoti daudz soma-rasas vīna. Šāda laime tik tiešām ir jutekliska, tāpēc tur nonāk tie, kas pieķērušies vienīgi materiālai, laicīgai baudai un grib būt materiālās pasaules kungi. (Bg. 2.42.-43.k.)

Šos ziedojumus var iedalīt dažādās pakāpēs. Ir cilvēki, kas ziedo savus īpašumus un nodarbojas ar dažādu labdarību. Indijā bagāti tirgotāji un valdnieku pēcnācēji dibina dažādas labdarības iestādes: dharmašālu, annakšētru, atithišālu, anāthālaju un vidjāpīthu. Arī citās valstīs ir daudz slimnīcu, pansionātu un citu līdzīgu labdarības iestāžu, kur bez maksas izdala ēdienu, izglīto un ārstē nabadzīgus cilvēkus. Visu šādu labdarību sauc par dravjamaja-jagju. Ir arī citi cilvēki, kas grib pacelties uz augstākajām Visuma planētām, tāpēc labprātīgi uzņemas dažādas askēzes, kā, piemēram, čandrājanu un čāturmāsju. Kas iet šos ceļus, tie apņemas dzīvē ievērot noteiktus stingrus likumus. Piemēram, tie, kas uzņemas čāturmāsjas zvērestu, četrus mēnešus gadā (laikā no jūlija līdz oktobrim) neskujas, neēd noteiktus ēdienus un ēd vienreiz dienā, vai arī neiet prom no mājām. Šādu dzīves ērtību upuri sauc par tapomaja-jagju. Ir vēl citi, kas nodarbojas ar dažādām mistiskajām jogām, kā Patandžali ceļā (lai saplūstu ar Absolūta esamību) vai hathas jogas un aštāngas jogas ceļā (lai iegūtu noteiktas pilnības). Vēl citi ceļo pa dažādām svētajām vietām. Visas šīs darbības sauc par jogas jagju jeb ziedojumiem, kas dod noteiktas pilnības materiālajā pasaulē. Vēl ir citi, kas apgūst dažādus Vēdu rakstus, it īpaši Upanišadas un Vēdānta-sūtras vai sānkhjas filozofiju. To visu sauc par svādhjāja-jagju jeb ziedojumu mācoties. Visi šie jogi ar ticību ziedo dažādos veidos un tiecas sasniegt labāku dzīvi. Taču Krišnas apziņa atšķiras no tā visa, jo cilvēks tieši kalpo Visaugstajam Kungam. Krišnas apziņu nevar sasniegt ne ar vienu no iepriekšminētajiem ziedojumu veidiem, to var sasniegt tikai ar Dieva Kunga un Viņa īsteno bhaktu žēlastību. Tāpēc Krišnas apziņa ir pārpasaulīga. (Bg. 4.28.k.)

Cilvēki, kas pielīdzina sevi ķermenim, ir pieķērušies Vēdu rakstos aprakstītajai auglīgai darbībai. Piemēram, Vēdās ir teikts, ka tie, kas ievēro čāturmāsjas zvērestu, sasniegs mūžīgu laimi debesu valstībā. Bhagavad-gītā ir teikts, ka šie Vēdu puķainie vārdi galvenokārt piesaista cilvēkus, kas pielīdzina sevi ķermenim. Viņiem debesu valstībā sasniedzamā laime ir pats augstākais; viņi nezina, ka daudz augstāka ir laime, ko var izjust garīgajā jeb Dieva valstībā, un viņi neapzinās, ka dzīvā būtne tur var nokļūt. Tādējādi viņiem ir liegtas pārpasaulīgās zināšanas. Šādi ļaudis ļoti rūpīgi cenšas ievērot ģimenes dzīves likumus un ierobežojumus, lai nākošajā dzīvē nonāktu uz Mēness vai kādas citas debesu planētas. Šajā pantā ir teikts, ka, neko nezinādami par mūžīgo un svētlaimīgo garīgo dzīvi, šie ļaudis ir pieķērušies grāmja-sukhai, kas tulkojumā nozīmē “materiālā laime”. (Bhāg. 4.2.22.k.)

Šrī Sanātanas Gosvāmī sarakstītās Hari-bhakti-vilāsas materiālus ir savācis Šrīla Gopāla Bhata Gosvāmī, un šos rakstus sauc par vaišnava-smriti. Šajā Vaišnava-smriti-granthā ir divdesmit nodaļas jeb vilāsas. Pirmā vilāsa apraksta attiecību nodibināšanu starp garīgo skolotāju un mācekli, kā arī skaidro mantras. Otrajā vilāsā ir aprakstīta iniciācija. Trešajā vilāsā ir izskaidrota vaišnavu uzvedība, uzsverot tīrību, pastāvīgu Dieva Augstākās Personības atcerēšanos un iniciējušā garīgā skolotāja doto mantru atkārtošanu. Ceturtajā vilāsā ir aprakstīta samskāra jeb labošanās metode, tilaka un tās novietošana divpadsmit ķermeņa vietās, mudras jeb ķermeņa zīmes, māla jeb džapas skaitīšana uz krellītēm un guru-pūdža jeb garīgā skolotāja godināšana. Piektajā vilāsā ir norādīts, kā sagatavot vietu meditācijai, kā pildīt elpošanas vingrinājumus, kā meditēt un godināt Kunga Višnu šalagrāmas veidolu. Sestajā vilāsā ir doti paņēmieni transcendentālās Kunga formas aicināšanai un Viņa peldināšanai. Septītajā vilāsā ir norādīts, kā vākt ziedus Kunga Višnu godināšanai. Astotajā vilāsā ir aprakstīta dievība un norādīts, kā gatavot vīraku, aizdedzināt ghī lampu, piedāvāt, dejot, muzicēt, sist bungas, rotāt dievību, lūgties, paklanīties un novērst pārkāpumus. Devītajā vilāsā ir apraksti par tulasī lapu vākšanu, par vaišnavu rituāliem senču godināšanai un par ēdiena piedāvāšanu. Desmitajā vilāsā ir aprakstīti Kunga bhaktas jeb vaišnavi, jeb svētas personības. Vienpadsmitā vilāsa plaši stāsta par dievību godināšanu un Kunga svēto vārdu diženumu. Ir norādījumi par dievību svētā vārda skandēšanu. Ir aprakstīti apvainojumi, skandējot svēto vārdu, un metodes apvainojumu seku novēršanai. Tajā ir arī kalpošanas un sevis uzticēšanas slavinājums. Divpadsmitā vilāsa ir par ēkādašī. Trīspadsmitajā vilāsā ir stāstīts par gavēni un par veicamajiem rituāliem Mahā-dvādašī dienās. Četrpadsmitajā vilāsā ir uzskaitīti pienākumi katrā mēnesī. Piecpadsmitajā vilāsā ir norādījumi par ēkādašī gavēni bez ūdens. Tajā ir arī apraksti par ķermeņa apzīmēšanu ar Višnu simboliem, par lietus sezonas čāturmāsjas pavadīšanu un par Džanmāštamī, Pāršvaikādašī, Šrāvanā-dvādašī, Rāma-navamī un Vidžajā-dašamī. Sešpadsmitajā vilāsā ir apspriesti pienākumi Kārtikas jeb Dāmodaras, jeb Ūrdžas mēnesī (oktobris-novembris), kad dievībām piedāvā gaismekļus, ko izkar gan dievību telpā, gan virs tempļa. Tajā ir arī apraksti par Govardhana pūdžu un Ratha-jātru. Septiņpadsmitajā vilāsā ir aprakstīta gatavošanās dievību godināšanai, mahāmantras dziedāšana un džapas skaitīšana. Astoņpadsmitajā vilāsā ir aprakstītas dažādas Šrī Višnu formas. Deviņpadsmitajā vilāsā ir stāstīts par dievību uzstādīšanu un par dievību mazgāšanas rituāliem pirms uzstādīšanas. Divdesmitajā vilāsā ir stāstīts par tempļu celtniecību, par pamatu izmantojot diženu bhaktu celtos tempļus.
Šrī Kavirādža Gosvāmī Madhja līlā (24.329.-345.) ir pārstāstījis Hari-bhakti-vilāsa-granthu. Krišnadāsas Kavirādžas Gosvāmī panti ir to daļu apraksts, ko savācis Gopāla Bhata Gosvāmī. Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs ir teicis, ka Gopālas Bhatas sastādītie garīgās kalpošanas regulējošie principi nav stingrā saskaņā ar vaišnavu principiem. Gopāla Bhata Gosvāmī ir devis tikai kopsavilkumu Hari-bhakti-vilāsā aprakstītajiem komplicētajiem vaišnavu regulējošajiem principiem. Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī uzskata, ka stingra sekošana Hari-bhakti-vilāsā aprakstītajam nozīmē perfekti vadīt vaišnavu rituālus. Viņš norāda, ka daļu Gopālas Bhatas Gosvāmī apkopotā materiāla no oriģinālās Hari-bhakti-vilāsas ir ietekmējusi smārta-samādža, ko stingri ievēroja brāhmanu kasta. Tādēļ Gopālas Bhatas Gosvāmī grāmatā ir grūti atrast norādījumus vaišnaviem. Labāk ir iepazīties ar Sanātanas Gosvāmī komentēto Hari-bhakti-vilāsu, kas saucas “Dig-daršinī-tīkā”. Daži uzskata, ka šos komentārus ir sarakstījis Gopālas Bhatas Gosvāmī skolnieks Gopīnātha-pūdža Adhikārī, kurš kalpoja Šrī Rādhā-rāmanadžī. (Madhja 1.35.)

Pēc valdnieka Judhišthiras lūguma Krišna bija ar mieru palikt Hastināpurā četrus lietainā gadalaika mēnešus. Šos četrus mēnešus sauc par čāturmāsju. Šai gadalaikā ceļojošie sludinātāji un brāhmani parasti apstājas kādā noteiktā vietā un ievēro ļoti stingrus vadošos principus. (Krišna, Dieva Augstākā Personība, piecdesmit septītā nodaļa)

Sanjāsī parasti mēdz ceļot pa visu valsti un sludināt, bet četrus Indijas lietainā gadalaika mēnešus (no septembra līdz decembrim) viņi neceļo, bet gan atrod patvērumu kādā vienā vietā un tur paliek. Šo sanjāsī atrašanos vienā vietā sauc par čāturmāsja-vratu. Kad sanjāsī uzturas vienā vietā četrus mēnešus, vietējie iedzīvotāji izmanto iespēju viņu sabiedrībā garīgi pilnveidoties. (Krišna, Dieva Augstākā Personība, astoņdesmit piektā nodaļa)

Tā jogi jeb sanjāsī ceļoja pa pasauli, pa valsti, pa novadu. Ceļošana ir viņu pienākums. Taču lietus sezonā tā ir stipri apgrūtināta. Agrāk nebija lidmašīnu. Jeb varēja būt, bet viņi ceļoja ar kājām. Četrus mēnešus ilgajā lietus sezonā viņi atrada pajumti kādā jaukā svētceļojumu vietā un gaidīja. Viņi nekur nedevās, kamēr lietus sezona nebija beigusies. To sauc par čāturmāsju. Tāda ir čāturmāsjas jēga. (740804SB.VRN)

Vedabase par čāturmāsju

Piecpadsmitajā Hari-bhakti-vilāsā ir stāstīts par čāturmāsju. ISKCON apkopotajā Vēdu rakstu bibliotēkā “Vedabase” ir izvilkums no šīs vilāsas. Tajā ir uzskaitīti ieguvumi, un pārsvarā tie pieder pie karma kandas.
Bhavīšja Purāna: “Kas čāturmāsjas periodā neuzņemas askēzes un neskaita džapu, tas pat dzīvs būdams ir uzskatāms par mirušu.”
Kanda Purāna, Nāgava Kanda: “Šrāvanas mēnesī (jūlijs-augusts) jāatturas no spinātiem, Bhadras mēnesī (augusts-septembris) – no jogurta, Āšvinas mēnesī (septembris-oktobris) – no piena. Kārtikas mēnesī (oktobris-novembris) jāatturas no gaļas un urad dāla.”
Dažādas askēzes čāturmāsjas laikā un ieguvumi no tām:
“Valdniek, visiem Maniem bhaktām, gan sievietēm, gan vīriešiem, kas pilda zvērestus, dharmas dēļ ir jāpieņem šādas askēzes. Es tev aprakstīšu tās visas un ieguvumus no tām.
1. Nelietot sāli – iegūst patīkamu balsi.
2. Nelietot eļļas – dzīve kļūst ilgāka un rodas pēcnācēji.
3. Neveikt masāžas ar eļļu – ķermenis kļūst skaists.
4. Negatavot ēdienu ar eļļu – ienaidnieki izzūd.
5. Nelietot lakricu un eļļas – cilvēks kļūst bagāts.
6. Negreznoties ar nepiedāvātiem ziediem – cilvēks kļūst par vidjadhāru Dēvapurā.
7. Atteikties no sešām garšām (asas, skābas, rūgtas, saldas, sāļas un savelkošas) – cilvēks nekad nekļūst neglīts, smirdīgs un nebeidz dzīvi sliktā nāvē.
8. Nodarboties ar jogu – nokļūst uz Brahmalokas.
9. Neēst beteļriekstus – kļūst laimīgs.
10. Neēst pagatavotu ēdienu, pārtikt tikai no svaigiem augļiem un dārzeņiem – cilvēks attīrās.
11. Neēst medu – iegūst mirdzumu.
12. Nedzert jogurtu un pienu – nokļūst uz Golokas.
13. Negatavot ēdienu māla traukos – (?)
14. Neēst siltu ēdienu – iegūst pēcnācēju, kam ir ilgs mūžs.
15. Gulēt uz zemes vai akmens – kļūst par Višnu pavadoni.
16. Neēst gaļu un medu – kļūst par jogu un muni.
17. Nedzert apskurbinošus dzērienus – kļūst spēcīgs un veselīgs.
18. Neko neēst vienu dienu – iegūst Brahmalokas iedzīvotāju cieņu.
19. Negriezt matus un nagus – iegūst labumu kā no peldēm Gangā katru dienu.
20. Nerunāt niekus (gramja katha) – visi vienmēr klausa cilvēka pavēlēm.
21. Ēst ēdienu no zemes, bez šķīvja un paplātes – iegūst valdījumā valsti uz Zemes.
22. Skandēt mantru “namo nārājana” – iegūst labumu kā no simts ziedojumiem.
23. Lūgt Kungu – iegūst labumu kā no govju dāvināšanas.
24. Pieskarties dievības lotospēdām – kļūst veiksmīgs.
25. Uzkopt Kunga templi – ja cilvēks ir valdnieks, tad paliek tāds vēl veselu kalpu.
26. Lūdzoties apiet apkārt templim trīs reizes – nāves brīdī pēc cilvēka atlidos gulbis un aiznesīs uz Vaikunthu.
27. Spēlēt mūzikas instrumentus un dziedāt Kunga templī – nokļūst uz Gandharvalokas.
28. Gūt baudu no šāstru studēšanas – nokļūst uz Višnulokas.
29. Smidzināt ūdeni templī – nokļūst uz Apsaralokas.
30. Nomazgāties svētā vietā – iegūst tīru ķermeni.
31. Godināt Kungu Višnu ar ziediem – nokļūst uz Vaikunthas.
32. Ēst pančagavju – iegūst labumu kā no čandrajanas gavēņa.
33. Ēst tikai vienu reizi dienā – iegūst labumu kā no agnihotras rituāla.
34. Ēst tikai naktī – iegūst rezultātu kā no visu svētvietu apmeklējuma.
35. Ēst tikai dienvidū – nokļūst uz Dēvalokas.
36. Ēst tikai to, kas iegūts bez lūgšanas un pārliekām pūlēm – iegūst labumu kā no ūdenskrātuvju celšanas un aku rakšanas.
37. Katru dienu peldēties – nekad neredzēs elli.
38. Ēst bez paplātes – iegūst labumu kā no peldes Puškarā.
39. Ēst, par šķīvi izmantojot auga lapu – iegūst labumu kā no dzīves Kurukšētrā.
40. Ēst, par šķīvi izmantojot akmeni – iegūst labumu kā no peldes Prajāgā.
41. Nedzert sešas stundas – neuzbruks slimības.
42. Čāturmāsjas laikā ir jāpieņem ziedu vītnes, čarināmrita, čandana, ūdens no Kunga gliemežvāka, mahāprasāda un dievību ziedu vītnes.
Tādā veidā tas, kas uzskaitīto dara Kunga Kēšavas apmierinājumam, pats kļūst apmierināts. Vislabākais Pāndav, starp Maniem bhaktām tie, kas čāturmāsjas laikā uzņemas uzskaitītās askēzes, pēc nāves nokļūst Manā mājvietā, par to nav nekādu šaubu.” (Vedabase – Ieguvumi no čāturmāsjas askēzēm)

Vēl par čāturmāsju

Višnu Rahasjā Kungs Brahma saka Nāradam Muni:
“Nārada, ja cilvēks ar ticību uzņemas visas šīs askēzes, viņš sasniedz visaugstāko mērķi. Kas vēlas uzņemties visas šīs vaišnavu askēzes, tam tiek iznīcināti simts dzīvēs uzkrāti grēki. Ja cilvēks ir patiesi uzticējis sevi, mierīgs, ja viņš mazgājas katru dienu, pilda zvērestus un šos četrus mēnešus godina Kungu, viņš nokļūst Kunga mājvietā. Kas guļ uz zemes, kamēr Višnu atpūšas joga-nidrā zem ūdens, tas nokļūst Lakšmī mājvietā.”
***
Šī diena (Sadžana ēkādašī) ir arī čāturmāsjas badošanās sākums. (Stāsts par Sadžana ēkādašī)
Šai (Uthana) ēkādašī dienā beidzas čāturmāsī, tātad brāhmaniem ir jāatdod viss, no kā cilvēks ir atteicies čāturmāsī. Kas izpilda čāturmāsī pavadīšanas norādījumus, tas iegūst neizmērojamu labumu un pēc nāves nonāk Kunga Vāsudēvas mītnē. Ikviens, kas bez pārtraukuma pareizi pavada čāturmāsī, iegūst mūžīgu laimi un vairs nedzimst. Taču, ja čāturmāsī pārtrauc nelaikā, tad nopelna aklumu vai lepru. (Stāsts par Uthana ēkādašī)
***
Lietus sezonā Indijā ir ļoti daudz kukaiņu, tie ir visur, jo īpaši lapu dārzeņos. Ir gandrīz neiespējami tos nomazgāt, tādēļ, lai cilvēks negribēti nelauztu veģetārisma zvērestu, ir ieteikts no tiem uz laiku atteikties.
***
Tiek uzskatīts, ka Kungs Višnu šos četrus mēnešus atpūšas. Visi Āčārjas un Šrīla Prabhupāda ievēroja minimālu gavēni, lai parādītu cieņu. Gavēni drīkst pastiprināt.
***
Bābadžī: Es esmu pastāstījis, ka mērķi ir dažādi, jo dzīvajām būtnēm ir dažādas vēlmes. Kas ilgojas pēc materiālo sajūtu apmierināšanas, tie neizvēlas atbrīvi par savas dzīves svarīgāko mērķi. Tiem raksti (Apastamba Srauta-sūtra 2.1.1.) apsola: “Kas pilda čāturmāsjas jagjas, tie iegūst nemirstību.” (Džaiva dharma, 12. nodaļa)
***
Vradžanātha un Vidžaja Kumārs nolēma čāturmāsju pavadīt Džaganātha Purī. Šrī Gopāla-guru Gosvāmī bija pastāstījis par rāsām, un viņi nolēma godināt Kungu pēc tām. Vradžanāthas vecmāmiņa arī vēlējās palikt Džaganātha Purī, kad uzzināja par čāturmāsjas diženumu. (Džaiva dharma, 29. nodaļa.)
***
Bhakta var piedāvāt ēdienus, kādus gatavo vietējie vai viņa ģimene. Komentējot šloku, kas saka, ka var piedāvāt savu mīļāko kārumu vai vietējos ēdienus, Sānātana Gosvāmī raksta, ka cilvēks var piedāvāt sev tīkamu ēdienu, pat, ja ļaužu vairākums tādu pieņem nelabprāt. Tas attiecas tikai uz tiem ēdieniem, kuri rakstos ir atzīti par labiem. Ja kādam garšo aizliegts ēdiens, to nedrīkst piedāvāt Kungam un, attiecīgi, nedrīkst ēst. Tāpat nedrīkst piedāvāt atļautus ēdienus, ja tie ir bezgaršīgi, nebaudāmi, bezgaumīgi, netīri un ko ir ēduši kukaiņi, dzīvnieki un cilvēki.
Viena no čāturmāsjas askēzēm ir atteikšanās no kaut kā pierasta, ko cilvēks parasti dara visu gadu. Atteikšanās jāveic pakāpeniski, atbilstoši savai atsacīšanās spējai. Ir svarīgi turpināt skandēt svētos vārdus ar priecīgu sirdi, ņemot palīgā askēzi. (Bhadžana Rahasja Pančaratra pradīp 1.13.)
***
Vislabākais brāhman, cilvēks, kas četras reizes apiet apkārt Kungam, iegūst labumu kā no ceļojuma apkārt visam Visumam, kas ir piepildīts ar kustīgām un nekustīgām būtnēm. Tāds cilvēks iegūst labumu, kas pārspēj visu svētvietu apmeklēšanas rezultātu. (Skanda Purāna, Čāturmāsja-mahātmja, 398. pants)
Cilvēks, kas ar bhakti apiet apkārt Kungam Hari, ar gulbi dodas uz Kunga Višnu pasauli. (Skanda Purāna, Čāturmāsja-mahātmja, 399. pants)